Runājot par skriešanu, allaž tiek uzsvērts, ka tas ir viens no vienkāršākajiem un demokrātiskākajiem fiziskās aktivitātes veidiem ar būtisku labvēlīgu ietekmi uz jebkuru cilvēka orgānu. Tomēr pastāv uzskats, ka skriešanas veselīgums tiek pārvērtēts un nopietni skrējēji, pārkāpjot 40 gadu slieksni, ir visai krietni savam ķermenim nodarījuši pāri. Mīts vai patiesība?
„Nevajadzētu vispārināt un uzskatīt, ka sporta veterāniem, kas bijuši aktīvi visu mūžu, sasniedzot 40 gadu vecumu, sākas dažnedažādas veselības problēmas,” uzsver sporta ārste Sandra Rozenštoka. Viņa novērojusi, ka šāda situācija var rasties tad, ja fiziskās aktivitātes bijušas neatņemama ikdienas sastāvdaļa, bet tad piepeši strauji pārtrauktas, un dzīves ritms kļuvis laisks. Jau no 30 gadu vecuma vielmaiņa organismā kļūst lēnāka, šūnu atjaunošanās – mazāk intensīva, tāpēc seko organisma pretreakcija – kā īlens no maisa izlien problēmas tajās orgānu sistēmās, kas bijušas trauslākas. Negatīvie efekti parādās arī tad, ja skrējējam ir neadekvāts treniņu režīms – vai nu pārāk intensīvs ar pārlieku gariem treniņiem, vai arī netiek ņemts vērā cikliskums. Nevajadzētu uzskatīt, ka pilnīgi visas sacensības sezonā ir galvenās, dažās jāpiedalās vien treniņu nolūkā un jāparedz atjaunošanās periods pēc tām. Divi maratoni gadā ir pilnīgi pietiekami. Lai skrietu vairāk, jābūt ļoti labi sagatavotam.
Maksimālu labumu veselībai no skriešanas var gūt tikai tad, ja sevi treniņos neizdzen līdz izsīkumam. Slodzes ir jāprot pareizi saplānot...
Par to vairāk lasiet jaunākajā žurnāla Maratons numurā
