MARATONS: Aleksandrs Prokopčuks: vismaz 50 procentus no rezultāta nosaka talants

Vai Latvijā bez naudas var kļūt par augstas klases gargabalskrējēju – intervija ar ALEKSANDRU PROKOPČUKU, maratonistu rekordistu, Jeļenas Prokopčukas treneri.

Aleksandr, cik gadu jūs jau esat saistīts ar skriešanu?

Tieši maratonu sāku skriet, kad man bija 25 gadi. Pirms tam nodarbojos ar daudziem citiem sporta veidiem – peldēšanu, klasisko cīņu, ko tagad sauc par grieķu–romiešu cīņu, arī zemūdens peldēšanu, zemūdens orientēšanos, jūras daudzcīņu un triatlonu. Ar visiem šiem sporta veidiem nodarbojos diezgan nopietni. Tikai pēc tam sāku skriet, un uzreiz – maratonu. 1992. gadā piedalījos Tautasdziesmas maratonā Biķerniekos. Toreiz uzvarēju.

Pēc triatlona gribēju tikai skriet, un pēc trim gadiem, 1995. gadā, jau sasniedzu Latvijas rekordu – 2:15,56.

Kas lika izšķirties par labu maratonam?

Nekad nebiju domājis, ka skriešu maratonu, jo pirms tam triatlonā biju PSRS izlasē. Kad PSRS sabruka, nonācu sarežģītā situācijā. Esmu dzimis Latvijā, PSRS laikā saņēmu algu ASK. Par politiku vispār nedomāju, biju sportā. Tā tiku vaļā arī no iešanas padomju armijā. Taču līdz ar Latvijas neatkarību vairs nevarēju piedalīties triatlona sacensībās, jo biju situācijā, kad, izbraucis no Latvijas, vairs nevarētu atgriezties. Man nebija pases, tikai karaklausības apliecība. Vai vecā pase... Bez sacensībām negribējās palikt, bet triatlons toreiz Latvijā bija galīgi neattīstīts.

Kad sāku nodarboties ar triatlonu, vistuvākā man bija peldēšana. Arī skriešana patika, to darīju tīri labi. Izturība man bija milzīga, jo treniņi triatlonā ilga no četrām līdz astoņām stundām dienā. Daudz laika aizņēma arī riteņbraukšana.

Jo garāka distance – vai tā peldēšana, vai skriešana – jo lielāka izturība nepieciešama, jo man vairāk patika. Tāpēc domāju, kāpēc man nepatrenēties maratonā? Sāku gatavoties, skriet. Noskrēju maratonu, 1992. gadā uzvarēju un turpināju tik skriet. Ar katru gadu rezultāti uzlabojās, un 1995. gadā sasniedzu Latvijas rekordu. 1996. gadā jau braucu uz Atlantas olimpiskajām spēlēm.

Neesat pieminējis, ka jums būtu bijis kāds treneris.

Līdz Latvijas rekorda sasniegšanai trenējos viens pats. Man bija diezgan liela pieredze kā triatlonistam. Pēc triatlona, kad biju trenējies četras līdz astoņas stundas dienā, skriešana pusotru līdz divas ar pusi stundas man šķita kā tīrā atpūta. Pēc trim četriem treniņiem triatlonā skriešana nebija nekas grūts.

Tā arī iztikāt bez trenera?

1996. gadā pēc olimpiskajām spēlēm pārgāju pie Leonīda Strekalovska, pie kura jau trenējās Jeļena, kura man ļoti patika. Viņa bija diezgan liels iemesls, kāpēc pievienojos Strekalovska grupai. Arī kā treneris viņš ir labs, un kaut ko jaunu es no viņa arī pārņēmu. Man bija dubulta interese pie viņa darboties.

Bija man vēl viens treneris 1994. vai 1995. gadā, kad jau biju Latvijas izlases sastāvā un piedalījos 10 000 metru sacensībās. Bet nevarēja būt tā, ka man nav trenera. Tad man bija treneris Kārlis Īviņš, kurš strādāja ar sprinteriem un barjerskrējējiem. Strādāju pie viņa trīs reizes nedēļā, un viņš man nodrošināja ļoti labu spēka treniņu – no viņa esmu pārņēmis labus spēka vingrinājumus. Visu skriešanu – cik un kā skriet – pats izdomāju, bet pie viņa trīsreiz nedēļā gāju uz Daugavas stadionu vai manēžu. Tas man daudz deva, un tagad savos un Ļenas treniņos izmantoju elementus no tā, ko Īviņš man toreiz lika darīt, – maisiņi ar smiltīm, palēcieni, izklupieni.

Kurā brīdī sapratāt, ka jāliek punkts?

Tas bija pēc tam, kad 1999. gadā ar Ļenu apprecējāmies. Man bija problēmas ar muguru, sākās arī sirds aritmija. Kad apprecējāmies, biju maratonists, domāju: skriešu un ar to pelnīšu naudu. Ļena tajā laikā vispār nedomāja par skrējējas karjeru. Viņa skrēja trīs līdz desmit tūkstošus metru, un nekādas lielās perspektīvas viņai tur nebija. Par maratonu vispār nedomāja, līdz...

Strekalovska grupai bija tāda tradīcija – 31. janvārī no rīta veicām garo skrējienu, ja nemaldos, 35 kilometrus no Sporta akadēmijas līdz kādai vietai Vecmīlgrāvja pusē. Skrējiens noritēja pēc handikapa principa. Vājākie sportisti sāka skriet pirmie, stiprākie – pēdējie. Es startēju pats pēdējais. Ideja bija tāda, lai visi sportisti apmēram vienā laikā finišētu. Visi aizskrien, arī es startēju. Kādā pusdistancē sāku jau kādu sportistu savākt, arī Ļenu kādus 15 kilometrus pirms finišam apdzinu un aizmirsu, skrēju tālāk. Varbūt biju sācis pārāk ātri, bet pēc desmit kilometriem atskatos un redzu, ka viņa ir ļoti tuvu! Es vairs nevaru paskriet, bet viņa, kā tagad labi zinām, distances otrajā pusē tempu var ne tikai noturēt, bet pat paātrināt. Tajā brīdī sapratu, ka Ļena ļoti labi var skriet maratonu, jo viņai ir dabas dots talants distances otrajā pusē kaut kā atrast sevī spēkus un skriet. Šo iezīme tieši maratonā vērtē ļoti augstu.

Pēc kāda laika arī treneris Strekalovskis piedāvāja skriet maratonu, un es teicu, ka viņa to var. Ļena ļoti baidījās, bet lēnām sākām trenēties, un tagad visi zina, kas no tā ir sanācis. Ļena sāka trenēties pie Strekalovska, kurš rakstīja treniņu plānus. Savukārt mēs tos mazliet koriģējām, jo, trenējoties pie Strekalovska, viņai bija tā pati kļūda, kas man, – katru sezonu pārtrenējās. Sezonas vidū viņa sasniedza labākos rezultātus, personīgos rekordus, bet galvenajos startos jau skrēja kādu minūti lēnāk. Tā kā bijām katru dienu kopā un es zināju, kā viņa jūtas, mēs plānu mainījām, daudz ko izsvītrojām, teiksim tā – atvieglojām, bet pēc tam jau sākām trenēties paši.

Ko šodien kā treneris darāt citādi nekā pirms desmit gadiem?

Visus noslēpumus negribētu atklāt, taču pateikšu, ka visi treniņi un slodzes mums notiek saskaņā ar pulsu. Katram ir savs pulss, un pēc tā var likt sportistam darīt noteiktu darbu – vai tas ir viegls treniņš, jauktajā zonā vai anaerobā zonā. Galvenais princips ir izvairīties no traumām.

Ar ko profesionālis maratonā atšķiras no amatiera?

Profesionāļa dzīvē viss ir pakārtots tikai un vienīgi treniņiem, ēšanai un atpūtai. Viss. Viņam nav jādomā par naudu, kas, protams, ir vajadzīga. Tāpēc sākumā ir nepieciešama sponsoru palīdzība. Vai arī pašam jānopelna nauda sporta nometnēm. Profesionāls atlēts strādā tikai par profesionālu sportistu. Sports ir viņa profesija, un viņš ar to pelna iztiku. Ir svarīgi, kādu rezultātu sasniedz sākumā. Ja viņš sasniedz rezultātus, ar ko var nodrošināt sevi vai vismaz paliek pa nullēm, tad viņš var arī turpināt. Varbūt atlēts trenējas profesionāli un viņa profesionālos treniņus atbalsta, piemēram, bagāti vecāki. Viņš trenējas profesionāli, bet rezultāti ir kā amatierim. Tādā gadījumā tas nav profesionālis, jo nespēj nopelnīt. Citreiz ir tā, ka attieksme sportistam – trenēšanās, ēšana un pārējais – ir divreiz profesionālāka nekā citam profesionālim, bet rezultātu nav, jo nav dotību. Un ir cilvēki ar fantastisku talantu, kas var trenēties mazāk nekā citi un sasniegt labus rezultātus.

Kad sportists ir jauns, viņu parasti atbalsta ģimene. Pēc tam mācies kādā augstskolā, un tad iestājas periods, kad jādomā, ko darīt tālāk, kā pelnīt naudu. Reti ir tādi gadījumi, kad ir kāds sponsors vai vecāki, kas pasaka: “Ja gribi nodarboties ar sportu un tev tas patīk, labi, nodarbojies!” Daudziem cilvēkiem patīk nodarboties ar sportu, bet ir jāmaksā arī rēķini. Arī cilvēki ir dažādi. Ja viņam ir vēlēšanās un talants un viņš var sasniegt sportā vairāk, ir labi, ka ir tāda Latvijas Olimpiskā vienība kad, izpildot noteiktus kritērijus sacensībās, valsts atbalsta sportistu. Vai ar to pietiek, tas ir cits jautājums, tomēr cerība nodarboties ar sportu ir. Profesionāļa rādītājs ir rezultāts.

Kas vēl bez treniņiem vajadzīgs, lai kļūtu par augstas klases sportistu?

Pirmkārt, vismaz 50 procentus no rezultāta nosaka talants. Otrkārt, tās ir iespējas trenēties, lai varētu sasniegt rezultātu. Kāds ir ģimenes stāvoklis, vai ir vecāku atbalsts. Un tā ir nauda. Arī veselība un treneris, jo bez trenera talantam rezultāta nebūs. Svarīguma secībā – talants, vēlēšanās trenēties, treneris, nauda. Var bez naudas sasniegt daudz, sakost zobus un sasniegt rezultātu, un tad nopelnīt.

Ja kāds, piemēram, gribētu, lai kļūstat par viņa treneri, ar cik lielu naudas summu viņam jārēķinās, lai jūs neatteiktu?

Pilnu intervijas tekstu lasiet jaunākajā žurnāla Maratons numurā