Kas notiks ar Dinamo?
Rīgas Dinamo pabeigusi sesto sezonu Krievijas atklātajā hokeja čempionātā, kuru dēvē arī par KHL. Lai arī daudz kaifots par regulārajā čempionātā sadarīto, īstā varēšanas mērlente ir izslēgšanas spēļu turnīrs.
Kā saka pieredzējušais hokeja treneris Gints Bisenieks, ja komanda izstājas jau pēc pirmās kārtas, tad sezonu kopumā par izdevušos nav iespējams nosaukt. Lai Dinamo priekšnieki paši izliek atzīmes saviem algotņiem, taču par Dinamo tuvāko nākotni ir ļoti daudz nezināmā.
Trešdaļa ar līgumiem
Visiem Dinamo spēlētājiem joprojām ir spēkā līgumi vismaz līdz 2014. gada 30. aprīlim, un tas nozīmē, ka līdz šā termiņa beigām visi kā viens ir pakļauti Skanstes ielā iedibinātajai kārtībai. Teorētiski tas varētu izskatīties šādi – ja esat tik mazspējīgi un nevarat pārvarēt pirmo kārtu, esiet tik laipni un katru dienu tikos un tikos ierodieties uz treniņiem. Nekādu brīvdienu, nekādu priekšlaicīgu atvaļinājumu utt. Negribiet savu aldziņu atstrādāt spēlējot, to darīsiet strādājot, velkot riepas vai lēkājot vardītes. Lai ko spēlētājiem liks darīt līdz 30. aprīlim, pienāks brīdis (jau ir pienācis), kad būs jāsāk domāt par nākamo sezonu. Šobrīd Dinamo aptverē ir 35 hokejisti un tikai desmit ir līgumi uz nākamo, aiznākamo vai pat līdz 2017. gada sezonas beigām. Ar līgumiem pārsvarā ir latviešu puikas: Rustams Begovs, Māris Bičevskis, Nils Grīnfogels, Andris Džeriņš, Vitālijs Pavlovs, Gunārs Skvorcovs, Miks Indrašis, Oskars Cibuļskis (visiem līdz 2015. gadam), Lauris Dārziņš (2017) un Marcels Hosa (2015). Pārējie pēc 30. aprīļa ir brīvi, ja vien ar viņiem jau nav uzsāktas pārrunas par turpmāko sadarbību.
Kurš (kuri) sekos Reķim?
Interneta tīklos jau ir parādījusies informācija, ka vismaz viens no Dinamo aizsargiem jau pamazām kārtojas uz citiem hokeja laukumiem, un tas ir Arvīds Reķis. Viņš neko oriģinālu nav izdomājis, viņu joprojām ar labu vārdu atceras Vācijā, un tur, visticamāk, viņš spēlēs nākamsezon. Ar lielām jautājuma zīmēm atzīmējami lielākā daļa no tiem, kuriem 30. aprīlis ir pēdējā diena. No leģionāra gala ir vērts runāt vien ar dažiem – acīmredzot ar abiem vārtsargiem, arī Vilsons nav zemē metams. Pārējie – ir redzēti arī labāki. Arī vietējo kadri Rīgā nav piekalti uz mūžu mūžiem. Piemēram, Krišjānis Rēdlihs. Aizsargam nav ne vainas, taču pēc sešiem Rīgā pavadītajiem gadiem nepieciešamas pārmaiņas. Laiku pa laikam ērcīgs uz treneriem ir Roberts Bukarts, gadi kā stirnas ir aizskrējuši Aleksandram Ņiživijam un Rodrigo Laviņam, tāpat visus sešus gadus Dinamo ir nokalpojis Kristaps Sotnieks. Jēkabs Rēdlihs komandā atgriezās tikai piespiedu kārtā, kad traumēto saraksts kļuva nepieklājīgi garš. Paņemot viņu kā glābšanas riņķi, sastāva veidotāji skaidri norādīja, ka tieši šāda arī ir viņa loma un nekas vairāk. Vai treneriem būs pacietības vēl vienu gadu komandā turēt mazmetēju Mārtiņu Cipuli? Treneriem ir jātiek skaidrībā, vai Juris Upītis joprojām skaitās jaunais un perspektīvais, vai tomēr kā uzbrucējs, kurš trīs sezonu laikā tā arī nav kārtīgi iecirtis kāju Dinamo durvīs.
Ko darīs Ozoliņš?
Pēc regulārā čempionāta un pēc Soču olimpiādes lielākā daļa līdzjutēju nekautrējās Ozoliņam dot atļauju spēlēt hokeju teju līdz brīdim, kamēr viņu nenonesīs no laukuma. Kad sākās Gagarina apgūšana, tonis ir mainījies pretējā virzienā un viņam biežāk tiek ieteikts tomēr ielūkoties savā pasē. Nudien, Ozoliņš pirms Sočiem, Sočos un tagad – tie ir divi dažādi kapteiņi. Ikvienam spēlētājam spēka resursu ir tik daudz, cik to ir, un ir redzams, ka Sandis visu degvielu iztērējis līdz martam. Rudenī, kad jāsākas jaunajai sezonai, Ozoliņš būs paspējis atpūsties, varbūt būs labi patrenējies, taču jaunāks viņš noteikti nepaliks. Ko darīt ar Ozoliņu, uz šo jautājumu vispirms ir jāatbild pašam Ozoliņam. Vai viņš savu pēdējo spēli jau ir aizvadījis? Ja nē, vai ir vērts iespringt vēl vienam gadam? Ja nav ne viena, ne otra, tad ko darīt tālāk? Ko darīt pašam Ozoliņam un ko darīt treneriem? Ja nav Ozoliņa, tad komanda paliek bez spēlējošā tēva, bez spēlējošā trenera, bez spēlējoša audzinātāja, bez spēlējošās autoritātes... Ja atmetam vārdu «spēlējošā», ainiņa kļūst pavisam savādāka. Ja vien kluba priekšnieki, treneri un puspriekšnieki pratīs novērtēt viņa klātbūtni, atrast viņam darbu aiz apmales nevajadzētu būt nekādām problēmām. Tas būtu tikai loģiski, taču, kā zināms, tad Dinamo un loģika ir divi nesavienojami jēdzieni. Kā toreiz, kad Ozoliņš reiz jau nokāpa no šā kuģa klāja.
Latvieši Krievijā nespīd
Šogad Dinamo paveicās ar Lauri Dārziņu. Savainojumu dēļ traktors viņu vairs negribēja, un Rīga atsauca mājās savu dēlu. Atsauca un parakstīja līgumu līdz pat 2017. gadam... Vienubrīd arī Jānis Sprukts kārtojās mājupceļam, taču viņam izdevās ieķerties Jaroslavļas sliedēs, un izskatās, ka viņi to nenožēlo. Pieklājīgais sniegums play-off it kā ļauj cerēt, ka Spruktam šis nebūs pēdējais gads ar Lokomotiv, taču līgums beidzas 2014. gada aprīlī. Teorētiski Sprukts var būt brīvs, taču, lai viņu atdabūtu atpakaļ uz Rīgu, Svētajam Jurim būs jāievelk dziļāk elpa un jārēķinās ar lieliem izdevumiem. Sprukts dēļ dažiem tūkstošiem mājās nebrauks...
Pārējie klaida latvieši šobrīd ir drošā attālumā no Rīgas – Mārtiņam Karsumam, Miķelim Rēdliham, Oskaram Bārtulim un Artūram Kuldam ir līgumi līdz 2015. gada sezonas beigām. Var jau klusībā pie sevis bubināt, ka kādu no neaizsniedzamajiem piemeklēs Dārziņa liktenis, taču tā būtu visīstākā ļauna novēlēšana šiem spēlētājiem.
Kas notiks ar Dinamo?
Visiem iepriekšminētajiem minējumiem jēga būs tikai tad, ja Dinamo jau nav aizvadījusi savu pēdējo spēli. Ne šajā sezonā, bet vispār. Situācija Krievijā un tās fīrera vājprāts ir nostājušies pret veselo saprātu un pārējo pasauli. Ukrainas vai tās vienas daļas okupācija atkal liek atcerēties tos laikus, kad starp divām iekārtām pastāvēja dzelzs priekškars. Latvija šobrīd atrodas šā priekškara pareizajā pusē, un, ja kāds nesavaldīs Krievijas vājprātu, Dinamo liktenim ir jābūt loģiskam.