Sporta sabiedrībā zināmu rezonansi izraisījusi ziņa, ka Latvijas paralimpiešus Sočos neredzēsim naudas trūkuma dēļ. Lai arī naudas trūkuma nozīmi šajā konkrētajā gadījumā varam interpretēt dažādi, lietas būtību tas nemaina – kāds ieguldījums, tāds arī rezultāts. Valsts sporta budžets premjera bieži vien pieminētā «veiksmes stāsta» kontekstā šogad ir palielināts, taču paralimpieši vien pasmīn – pērn naudiņas bija vairāk... Stāsts par attieksmi.
Uzreiz ir jāprecizē viena lieta – paralimpieši uz Sočiem nedosies, jo neviens nav kvalificējies. Nav tā, ka kāds ir izpildījis kvalifikācijas normatīvus, bet naudas trūkuma dēļ nevarēs piedalīties četrgades nozīmīgākajās sacensībās. Taču – kā lai kvalificējas, ja specifiskā inventāra izmaksas reizēm pat pārsniedz konkrētam sporta veidam atvēlēto gada budžeta? Šajā apstāklī arī izpaužas naudas trūkums, kas kalpo par galveno iemeslu, kāpēc uz Sočiem paralimpieši nedosies.
«Mums nav attīstīti ziemas sporta veidi. Jau pirms Vankūveras es to teicu, bet valstij šie vārdi laikam neaizķērās,» saka Daiga Dadzīte, Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente. Viņa norāda, ka reāli pretendenti braucienam uz Sočiem bija, bet – kādam (kērlingam) nepaveicās, citiem tā īsti nebija iespējas, nebija pienācīga nodrošinājuma un treniņu iespēju.
Vienīgais gadījums, kad Latvija ir bijusi pārstāvēta kādās ziemas paralimpiskajās spēlēs, bija 2006. gadā Turīnā, kad Latvijai bija savs pārstāvis kalnu slēpošanā. Arī tagad mums kalnu slēpotāji ir. Viens no viņiem ir arī viens no diviem zēniem, kas pirms vairāk nekā desmit gadiem masu medijos plaši iztirzātajā elektronegadījumā zaudēja abas rokas. Dadzīte norāda, ka gribētāju nodarboties ar ziemas sporta veidiem ir – interese ir arī par biatlonu.
Neskatoties uz to, ka valsts sporta budžetā šogad ir vērojams itin solīds pieaugums, Dadzītes vadītās organizācijas dzīvē tas nekādas pozitīvas vēsmas nav nesis. Pat vēl vairāk – budžets, ar kuru jāstrādā šogad, ir mazāks, salīdzinot ar pērno. Par sportu atbildīgās Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji skaidro, ka no valsts puses finansējums nav samazinājies, toties valsts kapitālsabiedrību ziedojumu apjoms gan ir palicis mazāks. «Pēdējo divu gadu laikā tikai no mūsu puses ir panākts stabils finansējums paralimpiskajam sportam. Stabili iestrādāts ziedojums viņiem ir arī no valsts kapitālsabiedrībām – noteikts procents katru gadu. Tie ir 6%. Šogad diemžēl kopējā ziedojumu summa ir mazāka, līdz ar to arī summa, ko saņem paralimpiskais sports, ir mazāka,» skaidro Ulrika AuniņaNaumova, IZM Sporta un jaunatnes departamenta direktore. Valsts kapitālsabiedrību ziedojumu summa ir itin ievērojami sarukusi, līdz ar to sitiens pa paralimpiešu tā jau vārgo kabatu ir bijis gana spēcīgs.
«Jebkurā gadījumā, es domāju, ka summa, ko paralimpiskais sports saņem šogad, ir liels solis uz priekšu. Tikai Paralimpiskajai komitejai ir jādomā, kādus sporta veidus viņi, tā teikt, kūrē, kam viņi šo finansējumu tērē,» norāda AuniņaNaumova. Daiga Dadzīte gan nekādus sevišķus uzlabojumus attieksmē pret paralimpiešiem pagaidām nemana. Viņa savus mēģinājumus runāt par paralimpiskā sporta lietām pielīdzina sarunām ar sienu.
Saskaitot kopā valsts dotāciju un valsts kapitālsabiedrību ziedojumus, summa, ko saņem Latvijas Paralimpiskā komiteja, pārsniedz 300 000 latu. Tomēr ar to ir krietni par maz, lai visiem sportot gribētājiem nodrošinātu pienācīgus apstākļus un iespēju piedalīties paralimpiskajās spēlēs. Ja biļetei uz Sočiem nauda, iespējams, atrastos, tad sagatavošanās ciklam līdzekļu nav. Arī IZM Sporta un jaunatnes departamenta direktore atzīst, ka, «ņemot vērā specifiskās prasības, šī summa nesedz viņu vēlmes». Dadzīte atklāj, ka paralimpiešu treneri savu darbu dara brīvprātīgi, tā ka tur – algu fondā – budžets neizdilst.
Sporta politikas pamatnostādnēs paralimpiskais sports starp prioritātēm nav atrodams. Tomēr IZM ierēdņi min, kādas ir paralimpiskā sporta prioritātes: «Iespējas ir jāsamēro ar vēlmēm. Mērķis ir cilvēkus pēc iespējas vairāk iesaistīt pielāgotajā sportā, nevis izcīnīt medaļas. Ir labi, ja medaļas ir, un mēs par tām esam gandarīti, bet pamatuzdevums ir cilvēku iesaiste,» stāsta Edgars Severs, IZM Sporta un jaunatnes departamenta direktora vietnieks sporta jomā.
Severs piebilst, ka, ņemot vērā iespējas Latvijā, prioritāri būtu jāatbalsta vasaras paralimpiskie sporta veidi, kuros ir panākumi un iespējas mūsu platuma grādos veikt kvalitatīvu treniņu darbu. Skaidrs, ka arī Paralimpiskā komiteja domā un rīkojas līdzīgi savā darbībā, tāpēc arī Latvijas komandas vešana uz ziemas spēlēm ir plāns, kas tiek pārskatīts ik pa četriem gadiem. Taču bezgalīgi jau tas tā nevar turpināties. Pastāv iespēja, ka nākamo ziemas paralimpisko spēļu programmā būs iekļauts stājhokejs, kur Latvija iepriekšējā pasaules čempionātā izcīnīja bronzu (tiesa, četru komandu konkurencē), bet šogad uz pasaules čempionātu naudas trūkuma dēļ nedosies. Arī viela pārdomām.
«Pašlaik mums naudas ir tik daudz, cik atmet. Un arī tikai tad, ja kāds nebļaustās, ka viņam ir par maz,» naudas sadales principus skaidro Dadzīte. Arī Ulrika AuniņaNaumova liek noprast, ka tieši attieksme, nevis valsts finansiālās iespējas, ir pirmā lieta, kam jāpievērš uzmanība. «Spriežot pēc tā, kā notiek naudas sadale un kādi viedokļi pie šīs sadales tiek pausti, varu teikt, ka daudzos vēl joprojām nav novērojama vēlme izjust šos sportistus kā daļu no sabiedrības, daļu no sporta sabiedrības, kā daļu no sociāli atbildīgas politikas vispār,» secina IZM Sporta un jaunatnes departamenta direktore. «Ministrija jau otro gadu cenšas rādīt, ka šī sabiedrības daļa ir jāatbalsta. Tam ir jābūt mērķtiecīgam atbalstam, nevis kaut kam. Mēs nevaram tā domāt, ka valsts nauda ir jātērē tikai tam, lai iegūtu olimpisko medaļu, nevis paralimpisko.» Daiga Dadzīte sola nepadoties cīņā ar dažādu veidu dzirnavām un paralimpiešus aizvest vismaz uz Korejas spēlēm pēc četriem gadiem.
Kāds teiks, ka valsts atbalsts šiem cilvēkiem jau tā ir pārlieku liels. Sak, kāda velna pēc vispār kas tāds no valsts kabatas ir jādotē? Starp citu, runājot ar cilvēkiem, kas aktīvi ir izstaigājuši dažādus kabinetus privātajā sektorā, var secināt, ka nav pamata ne mazākajām ilūzijām par to, ka sponsori varētu lietu kārtību būtiski pamainīt. Līdz ar to paralimpiskajam sportam ir jābūt galvenokārt valsts dotētam, turklāt dāsni dotētam. Mēs – tie, kas lec, skrien, sit ar abām kājām, met ar abām rokām – nekad nezinām, kādus kūleņus dzīve var likt mums apmest. Nezinām, kādi neredzami klupšanas akmeņi klāj mūsu ceļu. Cilvēkiem, kas šos kūleņus ir pieredzējuši, sports ir viens no nedaudzajiem stimuliem celties, darīt, pilnveidoties. Sacensties. Piedalīties cīņā par uzvaru. Uzvarēt. Bet, lai to izdarītu, vispirms ir vajadzīgs sasniedzams, pieejams mērķis. Ja Latvijai nav neviena pārstāvja ziemas paralimpiskajās spēlēs naudas trūkuma dēļ, tad tas ir ne tikai bēdīgi, bet pat ciniski. Ciniski ne tikai no valsts, bet mūsu visu puses...