Ir pagājusi nedēļa kopš traģiskā Eiropas Nāciju motokrosa Itālijā, kad dzīvību zaudēja 19 gadus vecs Anglijas kvadru klases braucējs un nopietnu traumu guva Latvijas blakusvāģu izlases dalībnieks Māris Rupeiks.
Lai arī Starptautiskā Motosporta Federācija (FIM) īsā preses relīzē ir norādīja, ka medicīniskais un tiesnešu personāls ir strādāja augstā līmenī, Latvijas izlašu vadītāju un Latvijas Motosporta Federācijas prezidenta domas šajā jautājumā dalās. Kvadru izlasi šogad vadīja Leons Kozlovskis, pieredzējis motosportists un MX Ādaži komandas vadītājs, savukārt blakusvāģu izlases vadītājs jau vairākus gadus ir Anatolijs Abramovs. Arī šogad par blakusvāģu komandu atbildīgais bija Anatolijs.
Protams, varam runāt un filozofēt par to, kā būtu, ja būtu, tomēr tas notikušo nemainīs. Diemžēl šoreiz nerunāsim par mūsu komandu sasniegumiem, bet gan par to, kas tad īsti notika Itālijā. Tas lielā mērā skāra arī Latvijas komandu.
Blakusvāģu Latvijas izlases 2011. un 2012.gadā bija 2.vietā, savukārt Kvadru izlase 2011.gadā 5. vietā, 2012.gadā – 4.vietā
Savās pārdomās par notikušo dalās Leons Kozlovskis.
Ar kādu mērķi Latvijas kvadru izlase brauca uz šīm sacensībām?
Ar mērķi nobraukt līdz galam. Pēc pirmās dienas (sestdienas) man bija pārdomas par to, vai uz Itāliju ir atbraukusi īstā “brigāde”, vai nē. Ir ļoti svarīga cīņa trasē, kur katra sportista acīs ir jābūt “dzirkstelītei” un vēlmei piedalīties. Sestdienā Latvijas komanda izcīnīja 8.vietu. Cīņa sestdienā bija par to, lai Tu tiktu pie labākas starta vietas. Komandas gars bija.
Pastāsti ko vairāk par sestdienu!
Nākotnē vairāk ir jāplāno sadzīviskās lietas. Šoreiz komandu “no sliedēm izsita” blakusvāģu izlases ekipāžas – Māra Rupeiks/Haralda Kurpnieka – smagais kritiens trasē.
Trase bija sagatavota ok, kā vien to var sagatavot tajā vietā. Cingoli trase ir sarežģīta apdzīšanai, it sevišķi, ja ir dubļi, kā tas bija sestdien. Visi brauc pa vienu trajektoriju. Trasē viss ir izpildāms, tikai atkarīgs no sportiskā sagatavotības līmeņa. To es daudzreiz esmu teicis, ka jāapskatās, kā līderis lec un vajag padomāt, vai arī Tu to vari izdarīt. Tādēļ jau tas ir Eiropas Nāciju motokross – to nevar rīkot pļavā.
Trase bija pārredzama, bet tas aspekts, kā strādāja ārstu brigādes… Braucot mājās, man bija 30 stundas laika to visu padomāt. Grūti teikt... Es saprotu ārstus, jo ir grāvji un kalni - kur piebraukt īpaši nekur nevar. Kā rīkoties? Droši vien viņiem arī tā būs turpmāk „skola” tam visam, jo nekad jau nevar paredzēt, ka sacensībās būs tādi gadījumi. Iespējams, grūti iedomāties, ka blakusvāģos abi sportisti gulēs uz trases. Manuprāt, bija jābūt tā, ka galvenais ārsts saka – apturam braucienu! Šeit arī vajadzēja apstādināt braucienu un pēc tam atkārtot šīs 15 brauciena minūtes, jo, piemēram, Haralds Kurpnieks vairākus apļus gulēja uz trases. Pirmo aiznesa Māri un pēc tam pakaļ nāca Haraldam. Bet kā ir braukt trasē tiem sportistiem, kad Tu redzi, ka trasē guļ cilvēks? Vieta, kur viņi nokrita, pati par sevi bija bīstama un nebija viegli viņiem tikt klāt. Es neesmu speciālists ārstu ziņā, bet, ja tur bija 6 ārstu brigādes... tādēļ jau ir šis sarkanais karogs – viss, stop! Tā taču ir cilvēka dzīvība – mēs nezinām, kas Mārim varēja būt. Es skatījos uz to vietu ielejā un nekas nebija redzams – visu laiku tikai vicina karogus un redzam, ka nes vienu un pēc kāda laika otru. Ko mēs tur varam izdarīt, es nemāku atbildēt, tas noteikti ir juristu kompetencē. Vai tā bija tiesnešu nekompetence, vai ārsti nesapratās, bet īsti normāli tas noteikti nebija. Pirmais, kas jādara, bija jāaptur brauciens. Arī ārstiem trasē bija jāuzmanās, lai, sniedzot palīdzību sportistam, kāda ekipāža viņiem neuzbrauc virsū. Viennozīmīgi, viņi nestrādāja brīvi.
Tu arī esi sportists, piedalījies esi daudzās sacensībās. Pieļauju, ka šāds gadījums Tavā sportiskajā karjerā nav pirmais?
Es teikšu kā ir – labi, ka man nekad tā nav bijis! Bet es neatceros, ka es būtu bijis sacensībās, kuru laikā 2 reizes tiek izsaukts helihopters. Bet man grūti ir spriest, jo blakusvāģu un kvadru Eiropas Nācijās es biju pirmo reizi. Vēlāk runājot ar sportistiem, sapratu, ka kritieni šajās klasēs nav retums. Es nebiju redzējis, ka abās dienās ir tik daudz “brīnumu”. Manā pieredzē nebija šādu gadījumu, kad trasē nolaižas helikopters. Šī pirmā reize bija arī Mārim. Tas viss izsita balansu sestdienā, jo tomēr tas ir latvietis, ar kuru Tu vienmēr esi bijis kopā. Biju pārsteigts arī par medicīnisko personālu, kur neviens nevarēja angļu valodā pateikt, kas ar Māri ir. Visi runāja tikai itāliski. Lai arī mēs uzdevām jautājumus angliski, viņi mums visu atbildēja tikai Itāliski. Es saprotu, ka katrai nācijai ir sava valoda, bet šis ir Nāciju čempionāts, kur medicīniskajam personālam bija jārunā starptautiskā valodā. Sestdien vakarā mēs vēl nezinājām, kas ar Māri īsti ir, mēģinājām par to pat daudz nerunāt, bet no rīta uzzinājām, ka nav tik traki, kā izskatījās. Bet tur uz vietas to visu redzēt patīkami nebija. Kāds bija skats, kad viņu nesa! Bet pie tās ārstu darbošanās, kā tas tur bija, viss, iespējams, varēja būt citādāk…
Kas īsti notika svētdienā?
Nokrita valstu top trijnieka sportists.
Runājot par mūsu sportistiem, viņi aizvadīja rīta treniņus, Kārlis nobrauca pāris apļus, jo nejutās labi. Sapurināju visus sportistus, izrunājām visas nianses. Kārlis pirmajā braucienā startēja ļoti labi, izcīnot 8.vietu. Diemžēl Edgaram Meņģelim – diskvalifikācija.
Pirmajā aplī bija šis liktenīgais lēciens. Tas viss notika 20 metrus no manis, kad šim sportistam vienkārši uzlēca virsū. Tad arī sākās tas murgs. Viņš tā arī palika gulēt nekustīgs uz šī kvadra. Cilvēki bļāva un bija jāaptur brauciens. Es redzēju to, ka tur ir beigas. Atbraucot mājās naktī, es atradu internetā video. Kā tā var...tā ir necieņa pret sportistu! Ārsts pieskrēja klāt, rādot, ka ir jābeidz brauciens un rādīja uz tiesneša māju... Es arī bļāvu, jo sapratu, ka tur būs sarkanais karogs, bet tiesnesis pēc kaut kādiem saviem spriedumiem parādīja, ka brauciens jāturpina, rādot, lai vāc no trases nost sportistu. Savukārt sportists gulēja tādā pozā – “aplocīts” ap kvadru… Mīļie cilvēki, uz ko mēs ejam? Kas tas par tiesnesi, kurš var noteikt manu dzīvību? Tas man bija tik… es nevarēju saprast, kas man bija jādara... man nekad tā nebija bijis, kad nosit cilvēku, bet brauciens turpinās, skats bija bēdīgs.
Tas ir sports, un tās ir sacensības. Viens nokļūdījās, un otrs uzlēca virsū. Šeit ir dažādu līmeņu meistarība, profesionālāks sportists būtu noreaģējis. Šī ir tā meistarības atšķirība. Angļu sportistam pirms tramplīna kvadrs sāka “niķoties”, bet igauņu sportists viņam tramplīnā uzlēca virsū. Sportists ir miris, bet pats galvenais, ko vajadzēja darīt, bija apstādināt braucienu. Varbūt vēl tur kaut ko varēja darīt, bet šī varbūtība netika pieļauta, jo brauciens jau turpinājās. Protams, pēc tās pus stundas, kad atlidoja helihopters un viņu nocēla no kvadra un iztaisnoja... manuprāt, viņš jau tad bija miris…
Šeit jau ir jārunā no visu valstu federācijām. Kas tas bija par tiesnesi, kurš drīkst kaut ko tādu lemt, ka, iespējams, braucieni tiks atsākti pēc 2 stundām. Kādas muļķības! Es uzreiz pateicu, ka neviens no latviešiem vairs nebrauks. Neviens puika negribēja braukt un nebrauktu. Tiesneši bija iedomājušies, ka viņi ir tik lieli „karaļi”, ka var izlemt – brauksiet! Nu tā nenotiks!
Runājot par Edgaru – viņam vēl ir daudz jāmācās, nepietiek ar to, ka esi ātrākais Eiropā, ir jāievēro visi noteikumi, ko pierādīja arī svētdiena, kad dzelteno karogu zonā viņš apdzina Itālijas sportistu, izcīnot līderpozīcijas. Kādēļ viņu diskvalificēja? Bija karogs ar sarkanu krustu – tātad ārstu karogs [Edgars šo karogu neievēroja, apdzenot savu konkurentu]. Tomēr Edgars pierādīja, ka ir viens no ātrākajiem kvadraciklistiem Eiropā – viņš aizbrauca no 2.vietas par 14-15 sekundēm. Viss būtu bijis kārtībā, bet šīs kļūdiņas ir jāiemācās, tas nāks ar laiku un pieredzi. Domāju, ka tā būs liela mācība priekšdienām, dzīves skola.
Svētdiena tāda arī bija – ar vienas pusstundas braucienu… un viss… Trasē sajūtas nebija foršas, visiem bija neziņa. Kad vēl pateica, ka, iespējams, sacensības tiks atsāktas un būs braucieni… vienkārši murgs! Nekādi braucieni vairs nebūtu bijuši un nebūs. Visi sāka vākties nost, ar minūti klusuma brīdi pieminējām bojā gājušo sportistu. Katra dzīves situācija nāk par labu dzīvei, Tu kaut ko iemācies, bet šis bija diezgan liels murgs. Braucot mājās, es visu laiku domāju, te varēja būt jebkurš, arī mani sportisti, no manas komandas, no Latvijas. Baigi sūdīgā sajūta, jo šādas situācijas nav katru dienu. Nebūtu angļu puika nokritis, nebūtu jārāda dzeltenie karogi, tas viss ir kā apburtais loks. Nebūtu nokritis, nebūtu dzeltenie karogi, nebūta Edgaram diskvalifikācija un nebūtu atceltas sacensības. Nekas jau tāds nebūtu bijis, man nebūtu jārunā ar Tevi par to, bet būtu jārunā tikai par rezultātu. Sanāca tā kā sanāca un jārunā par to, kas noticis. Tiesnešu kolēģijai ir jāizlemj par šādiem gadījumiem, kad sacensības ir jāaptur. Ārsti jau strādāja ļoti labi, jo Mārim bija aizdomas par daudz smagāku trauma un tika izsaukts helihopters.
Gribas pateikt lielu paldies Dzintaram Jaundžeikaram par atbalstu komandai, jo pirmo reizi bija tā, ka sportistiem ne par ko nebija jādomā. Par visu bija padomāts, viss bija kārtībā, līdz ar to mēs nebraucām pavizināties, bet gan izcīnīt labu rezultātu. Mēs varējām būt top 5.
Blakusvāģu izlases vadītāja Anatolija Abramova komentārs par aizvadīto Eiropas Nāciju kausu
Sacensības kopumā vērtēju neveiksmīgas gan Latvijas izlasei, gan arī kopumā motokrosa saimei kā tādai, jo nebija noorganizētas augstā līmenī, organizators nebija uzdevuma augstumos. Pēc noteikumiem ir tā, ka tieši organizators vai tajā brīdī sacensību direktors pieņem lēmumu vienā vai otrā situācijā, ka svarīgākais ir nevis sportistu rezultāts, bet dzīvība. Šajā gadījumā, kad cieta M.Rupeika/H.Kurpnieka ekipāža, kvalifikācijas dienā trases vidū, ļoti ātrā un bīstamā vietā, brauciens netika pārtraukts, un uz trases gulēja divi mūsu sportisti. Tajā brīdī viņu veselības stāvoklis bija kritisks un neviens pat nezināja, kas ir noticis. Svarīgākais medicīnas personālam ir sportistus nogādāt uz izmeklēšanu, lai konstatētu, kas tad ir noticis. Tas netika nodrošināts ne sestdien, ne svētdien. Pēc šī traģiskā negadījuma jau pirmajos trases līkumos brauciens netiek apturēts, brauciens tika turpināts. Šādu gadījumu savā praksē es redzēju pirmo reizi, kad pēc tik traģiska notikuma viss turpinās. Es uzskatu, ka starptautiskajai motosporta federācijai ( FIM) šajā gadījumā ir jāveic pamatota un pilnīga izmeklēšana, lai konstatētu attiecīgo amatpersonu atbildību.
Māris pašlaik vēl ir Itālijā, viņam ir konstatēts 2.skriemeļa lūzums, smadzeņu satricinājums, kā arī potītes lūzums, traumas ir ļoti nopietnas, kas ierobežo iespēju pietiekami ātri transportēt Māri uz Latviju. Man nav šaubu, ka viņš tiek pietiekami labi aprūpēts Itālijā un lietas iet uz labo pusi, bet transportēt sportistu vēl ir pāragri.
Kā Māris un Haralds vērtē situāciju – vai braucienu vajadzēja pārtraukt?
Parasti jau sportisti tādos brīžos nedomā par tādām lietām, kas bija un kā bija. Cilvēki, kas ir komandā no malas parasti šādu situāciju vērtē objektīvāk. Sportistiem tajā brīdī svarīgākais bija savlaicīga medicīniskā aprūpe. Varēja būt vēl traģiskāk. Tās minūtes, kas tika nokavētas, lai Māri transportētu ar helihopteri un hospitāli, viņas vairs nevarētu atgūt. Šajā gadījumā viss nospēlē par labu organizatoriem, jo tas bija risks.
Kāds ir Jūsu viedoklis par to, ka sacensības netika uzreiz pārtrauktas pēc traģiskā negadījuma?
Patiesībā jau nekad līdz šim tā nebija noticis un nenotiek. Ja ir ziņas, ka kāds ir cietis vai traģiski gājis bojā, tad sacensības tiek pārtrauktas. Tā ir pieņemts, un tas ir nerakstīts likums visās sporta sacensībās un sporta pasaulē. Tajā dienā jebkuras sacensības tiek atceltas. Šajā gadījumā – organizatoru aicinājums blakusvāģu klasei uz startu līdz šim bija kaut kas neredzēts. Pārbaudīt sportistu emocionālo stāvokli šādā gadījumā noteikti nevajadzēja. Manuprāt, ļoti nopietni Motosporta Federācijai ir jāvēršas Starptautiskajā Motosporta Federācijā ar attiecīgo pretenziju, lai nākotnē šādas lietas neatkārtotos. Sacensības noteikti ir jāaptur, pirmkārt, lai sniegtu palīdzību sportistiem, nevis rūpētos par to, lai sacensībām ir rezultāts. Šoreiz tas viss tika ignorēts.
LaMSF prezidenta Dzintara Jaundžeikara komentārs par Nāciju kausu
Man kopumā ir grūti spriest, jo es neesmu personīgi ne ar vienu no izlašu vadītājiem runājis aci pret aci – tik, cik pa telefonu. Bet katrā ziņā, ja tā, kā stāsta gan A.Abramovs, gan L.Kozlovskis par to, kā notika medicīniskās palīdzības sniegšana – šādi nekad nav bijis. Smagi cietušajam šāds faktors varēja būt izšķirošs. Tādēļ es uzskatu, ka šis jautājums ir jāuzklausa prezidijā. Lai katrs vadītājs uzraksta ziņojumu par startu Itālijā. Katrā ziņā finansiālajā ziņā nodrošināšana bija vislabākā. Sīkāka informācija arī nav no Starptautiskās motosporta Federācijas, tik, cik uzrakstīts preses relīzē, ka tiesnešu un medicīniskā personāla darbs sacensībās bija augstā līmenī. Taču pēc Latvijas komandu vadītāju teiktā galvenais tiesnesis nav pildījis savus pienākumus, nav bijis cilvēka, kas būtu bijis spējīgs pieņemt atbildīgos lēmumus.
Kādai, Jūsuprāt, vajadzētu būt Starptautiskās Motosporta Federācijas reakcijai šādā situācijā?
Ja tādu preses relīzi publicēja, tad tā ir arī viņu reakcija, pagaidām. To varēs redzēt jau tālāk, kad nāks kongress, jo arī mēs šo situāciju apspriedīsim. Ļoti iespējams, arī uzrakstīsim ziņojumu un savu viedokli paudīsim, jo tomēr mūsu sportists arī vēl atrodas Itālijā un daudz kas jāsakārto, lai viņu varētu nogādāt mājās, kā arī otrs negadījums. Negadījumi, protams, var notikt, kā nekā sacensības, bet tas, kā tiek sacensības organizētas un nodrošināts medicīnas personāls, ir zem katras kritikas.