«Kad es uzzināju, ka man ir HIV, visa pasaule vienā mirklī sabruka,» atceras Anita. «Tas bija gluži kā nāves spriedums, man vairs negribējās dzīvot. Taču vēlāk es stingri ieķēros dzīvē. Es sāku dzīvot pa jaunam, mana dzīve izmainījās uz labo pusi.»
Dzīves skarbos sitienus izjuta jau bērnībā
«Daudzi no mums meklē piemērotu dzīves partneri, ar kuru varētu baudīt šo dzīvi, taču bieži piemirstam, ka šajā ceļā uzglūn dažādas briesmas, kas apdraud mūsu veselību un dzīvību,» spriež Anita. «Man nepaveicās, es saslimu ar HIV. Šis vīruss ir gluži kā krievu rulete. Spēlējot ruleti, tu nezini, kad revolveris izšaus, savukārt ar HIV - tu nezini, kad vīruss dos par sevi zināt. Vieni dzīvo ar vīrusu gadiem ilgi, citi - skaitītus mēnešus. HIV ir kā bumba, par kuru tu nezini, kad tā sprāgs. To nevar izārstēt, taču var apturēt.»
Anita stāsta, ka dzīve viņu nekad nav lutinājusi. «Mans tēvs dzēra un bieži mājās rīkoja skandālus. Vēlāk viņam izdevās dzeršanu atmest, tad likās, ģimenes dzīve sāk normalizēties, taču parādījās cita problēma. Tēvam uzradās mīļākā, un viņš no ģimenes aizgāja. Es un brālis palikām dzīvot pie mātes, dzīvojām diezgan pieticīgi. Tomēr jāatzīst, ka māte par mums rūpējās un savu iespēju robežās centās nodrošināt ar pašu nepieciešamāko. Bijām gan paēduši, gan apģērbušies, tomēr izklaidei un dažādām mantām naudas nepietika. Tēvs sākumā mūs nedaudz finansiāli atbalstīja, bet pēc tam pārstāja. Viņš vienkārši pazuda. Kā vēlāk dzirdēju, viņš bija atsācis dzert un aizgājis arī no jaunās ģimenes. Viņš turpināja dzert un nomira no sirds mazspējas.»
Pilnu rakstu lasiet žurnālā "Vakara Ziņas". www.vz.lv
