VAKARA ZIŅAS. Frīdis: Jaunās meitenes mūs, vecos kraķus, uztur pie dzīvības!

«Vēja brāļu ordeņa» un «Latvijas Moto klubu asociācijas» prezidents Aivars Freimanis jeb Frīdis šā pavasara motociklu sezonu atklās ar savu «hārliju», vedot jaunāko dēlu Krišjāni uz skolu. Frīdis »Vakara ziņu« lasītājiem stāsta gan par savu dzelzs rumaku, jēra gaļas cepšanas rituālu, bohēmisko dzīvesveidu, kā arī meitenēm, kas rokerim sniedz vajadzīgo enerģiju.

Pagājušajā vasarā pievārē 22 000 kilometru

Pirms viesojamies Freimaņa garāžā, viņš atklāj, ka mājās ir tikai viena sieva - «Harley Davidson» dzelzs rumaks. Mocis iegādāts pirms diviem gadiem. Kaut arī spēkrats joprojām ir jauns un nesagādā saimniekam nekādas raizes, tas ik pa laikam tiek tehniski apčubināts.

«Tehniku taisu pēc sava ģīmja un līdzības. Pat ja nopirkšu labu motociklu, uz kura var sēsties un braukt, vienalga kaut kas būs jāmaina. Man, piemēram, vajag uztaisīt savādākus kāpšļus vai platāku bāku. Visādi sīkumi un knibuļi, ko pieliekot klāt, padaru savu moci individuālāku. «Hārlijs» ir pateicīgs, jo ir paredzēts tam, lai to visādi papildinātu. Motocikls, kas tikko nāk no rūpnīcas, izskatās tāpat kā visi. Bet kārtīgs motociklists pēc pāris mēnešiem jau ir pielicis klāt kaut ko savu. «Hārlijam» šobrīd atrast detaļas ir ļoti viegli. Pirms 15 gadiem tiešām bija daudz grūtāk. «Hārlijs» attiecībā uz dažādām motociklu detaļām ir ļoti universāls. Ja runā par šīs firmas motocikla iegādi, tad dīleri «Hārlijus» tirgo tepat Rīgā arī bez pārāk ilgas gaidīšanas. Ja cilvēks vēlas konkrētu modeli, tad gan ir jāgaida divi vai trīs mēneši, varbūt arī pusgads. Motociklista pamata ekipējums ir cimdi, brilles, ķivere, kas var izmaksāt, sākot no 300 līdz 500 eiro. Laba ķivere vien maksā 200 eiro. Bet par apģērbu runājot, vieniem patīk ādas bikses, citiem apģērbs no savādāka materiāla.

Agrāk man bija motocikls bez priekšējā būra. Tagad braucu garākus ceļus un ilgāku laiku, tādēļ ir mainījušās prasības pret motociklu. Jaunais motocikls ir garāks nekā iepriekšējais un ir stipri ātrāks un piemērotāks lielākiem attālumiem. Pagājušajā vasarā nobraucu 22 000 kilometru. Ar mašīnu pa gadu nobraucu tikai 10 000 kilometru. Pagājušajā gadā Marokā pavadīju divus mēnešus. Atbraucu mājās, lai nosvinētu savu dzimšanas dienu, un devos prom uz Maskavu. Atbraucu atkal mājās, nomainīju drēbes un atkal prom uz Skandināviju. Starp braucieniem tikai nedēļu pavadīju mājās. Man patīk šāds dzīvesveids, tiesa gan, bizness šādu piedzīvojumu dēļ mēdz iet šķērsām,» atklāj rokeris, kurš ceļošanas vilinājumam dzels rumaka mugurā ļāvies arī šā gada sākumā, kad bija devies garākā pārbraucienā pa Dienvidāfrikas Republiku, Namībiju un Botsvanu.

Ēšana ir baudpilns pasākums

Kaut arī Frīdis bija pārliecinošs līderis un uzvarētājs šovā «Ideālās vakariņas», tomēr dzīvē rokeris neaizraujas ar pavārmākslu: «Atzīšu, ka neko daudz mājās negatavoju, jo es taču varu sacept desu ar olām. Draugi sadevuši dažādus meža gaļas konservus, ko var ātri uz pannas uzsildīt un ēst. Gatavošana aizņem pārāk daudz laika, kas ir vesela stunda no manas dzīves, ko mierīgi varu veltīt mocītim. Tāpēc neaizraujos ar gatavošanu. Ēšana ir baudpilns pasākums, kura laikā varu iedzert tēju un palasīt »Vakara Ziņas«. Bieži aizeju uz krodziņu, paņemu kompleksās pusdienas, kur man ir zupiņa, otrais ēdiens, bet saldie cepumi un tējas ir mājās.

Uz svētkiem mums ir tādas gastronomiskās izvirtības kā jau katrā mājā. Māsa cep pīrāgus, bet es gatavoju jēra gaļu, vēl kāds griež rasolu. Svētdienu pēcpusdienās atbraucu mājās no kāda ceļojuma, un tad dārzā uz grila pakūpinām desiņas un gaļiņu, uzliekot fonā blūzu. Cienu tādas grupas kā «AC/DC» un «Deep Purple», tomēr, starp citu, mēdzu klausīties arī klasisko mūziku, piemēram, Bahu,» atklāj Frīdis.

Man patīk arī kundzes Balzaka vecumā

Veidojot attiecības ar jaunākām sievietēm, gadu starpība, morālais briedums un pieredze nav šķērslis, tā spriež rokeris, kurš ir liels sieviešu mīlis: «Man patīk jaunākas meitenes, un tur nav daudz ko skaidrot. Saprotiet, meitenes ir dažādas. Vienā un tajā pašā vecumā viņas var būt pilnīgi atšķirīgas. Viena izaugusi desmit gadu uz priekšu, cita palikusi ar prātu skolas solā, bet to jau uzreiz nepateiksi. Sākumā ir jāiepazīstas, jāizrunājas un jāpavada kopā kāds laiks, līdz saproti, kas tas ir par putnu. Man patīk arī kundzes Balzaka vecumā, dabiski, ka tur jau ir savādāks sievišķīgais šarms. Nu, kuram gan nepatīk jaunas meitenes? Tās jaunās meitenes mūs, vecos kraķus, uztur pie dzīvības ar savu enerģiju.»

«Nevienai sievietei neesmu mācījis braukt ar motociklu. Tās, kuras brauc, es zinu. Un tās, kuras nebrauc, tās nemaz negrib braukt. Pazīstu arī dāmas, kas pat aizmugurē negrib sēdēt, jo kādreiz ir nokļuvušas avārijā. Piemēram, ja esi kādreiz nokritis pa trepēm, nav taču tā, ka nekad vairs nepārvietojies pa trepēm. Tā ir nepareiza pieeja, bet tā ir katra personiska darīšana. Visiem nav jābūt vienādiem. Brauciet ar mašīnām, zirgiem, ragavām vai slēpēm. Būtu baigi garlaicīgi, ja visas meitenes būtu vienādas, turklāt, ja visām būtu vienādas intereses. Dažām ir bail braukt ar motociklu, citām no pelēm vai augstuma,» prāto rokeris.

Mirt uz sievietes ir saldā nāve

Vaicājot, no kā drosmīgajam motociklistam ir bail, viņš vaļsirdīgi atklāj: «Man bail dabūt ar lāsteku pa galvu. Viens no iemesliem, kādēļ nepatīk staigāt pa Vecrīgu ziemas laikā. Tā ir diezgan stulba nāve, dabūt ar lāsteku pa pauri. Vēl nepatīk vēža slimība, jo esmu redzējis, kā cilvēki mokās un mirst. Tad labāk ātri nosisties, lai nav jāmokās. Es saviem čaļiem esmu teicis, ja ar mani notiek kaut kas tāds, lai piesien mani pie motocikla un nogrūž no kraujas. Lai vismaz skaisti izskatās, tas nekas, ka būšu jau puslīķis. Tas tā jokojot. Nevar jau zināt, kā būs. Tomēr, ja runājam pa īstam, no kā būtu jābaidās? Mēs jau dzīvojam uz dinamīta mucas. Jebkurā brīdī zeme var uzsprāgt. Ja mēs iedzenam sevi paranojā un sākam no kaut kā baidīties, tas vairs nav labi. Katra rokera sapņu nāve ir uz motocikla vai sievietes. Mirt uz sievietes ir saldā nāve. Ja nokrīt ar motociklu, tad, labākajā gadījumā, paliec invalīds. Mēs uz motocikliem esam diezgan neaizsargāti. Smiltis un ceļu grumbuļi ļoti ietekmē braukšanu. Mazākā kļūda, un tu esi invalīds, ja ne uz visu mūžu, tad uz kādu laiku noteikti. Bet tieši tāpēc mēs ķeram adrenalīnu un staigājam kā pa naža asmeni, jo jebkurā brīdī jebkurš muļķis tev var uzbraukt virsū. Pie zaļās gaismas vienmēr apskatos, vai tiešām neviens nebrauc pāri pie sarkanās. Kad dodos garajos braucienos, gandrīz katru dienu ir šādi tādi interesanti gadījumi. Līdz šim man ir izdevies saglabāt savu veselību. Nesaku, ka tā būs vienmēr, jo drīz jau viss var mainīties, tomēr uz ceļa cenšos būt uzmanīgs un sargāt sevi.»