Atklāti sakot – es nekad nebiju jutusi lielu tieksmi pēc bērniem. Jau agrāk nespēju saprast, par ko tā priecājas sievietes, kuras palikušas stāvoklī. Vai par to, ka sabojās sev figūru? Par to, ka būs ierobežotas savā brīvībā un sāksies visa tā muļķīgā ucināšanās? Savā dzīvē biju sastapusi vairākas jaunas māmiņas, kuras no agra rīta līdz vēlam vakaram to vien darīja, kā visiem stāstīja sava bērna gaitas.
Es nebiju vējgrābsle
«Manu meitu Martu audzināja mana mamma,» stāsta Liene. «Kad viņa piedzima, es vēl biju studente. Turpināju mācīties, bet vēlāk - veidoju savu karjeru. Savukārt Marta vienmēr atradās vecmāmiņas aprūpē. Kāpēc tā? Tā vienkārši sanāca. Atklāti sakot - es nekad nebiju jutusi lielu tieksmi pēc bērniem. Jau agrāk nespēju saprast, par ko tā priecājas sievietes, kuras palikušas stāvoklī. Vai par to, ka sabojās sev figūru? Par to, ka būs ierobežotas savā brīvībā un sāksies visa tā muļķīgā ucināšanās? Savā dzīvē biju sastapusi vairākas jaunas māmiņas, kuras no agra rīta līdz vēlam vakaram to vien darīja, kā visiem stāstīja sava bērna gaitas. Man viņas nelikās īsti normālas. Šķita, viņas bija dabūjušas pa galvu ar slapju dvieli. Katrā ziņā man bija skaidrs, ka es tāda nevēlos būt.»
Tomēr Liene pirms astoņiem gadiem nokļuva nepatīkamā situācijā. «Es nebiju ne vējgrābsle, ne arī pārspīlēti pareiza. Studēju un priecājos par dzīvi. Šī priecāšanās, kā man pašai šķita, nekad nepārkāpa saprāta robežas. Kādā ballītē iepazinos ar Ritvaru, pret kuru man radās simpātijas. Tobrīd biju pārliecināta, ka esmu viņā iemīlējusies. Tieši tāpēc es viņam atļāvu daudz vairāk nekā citiem puišiem. Rezultāts nebija ilgi jāgaida - paliku stāvoklī. Sākumā bija apjukums, un es pat nezināju, ko darīt - priecāties vai raudāt. Nolēmu to pavēstīt Ritvaram un tad divatā izlemt, ko iesākt tālāk.»
Vizīte pie ārsta
Liene stāsta, ka Ritvara reakcija bijusi ļoti nepatīkama, tā viņu šokējusi. «Viņš man asi pārmeta, ka es tādā veidā vēlos viņu piesaistīt. Vēlos ar viņu apprecēties. «Nemaz nesapņo,» viņš teica. «Es ar tevi neprecēšos.» Tobrīd biju ļoti apjukusi un neko nesapratu. Man šķita, ka Ritvars tūlīt sāks smieties un visu pārvērtīs jokā. Piespiedīs mani sev klāt un pateiks, ka viss ir kārtībā.»
Tomēr tā nav noticis. «Es pamanīju viņa sejā nepatīkamas grimases. «Tu veiksi abortu, un problēma būs atrisināta,» viņš teica. Tas arī bija viss. Viņš pagriezās un aizgāja. Ko tur teikt, mana sirds bija salauzta. Tobrīd nemaz neuzstāju, ka bērns būtu noteikti jāsaglabā, mani satrieca Ritvara attieksme. Es jutu, ka esmu viņam vienaldzīga.»
Liene devusies uz mājām, apgūlusies gultā un truli blenzusi sienā. «Tā es nogulēju vairākas stundas. «Ritvaram taisnība,» es pie sevis spriedu. «Jātaisa aborts. Vajag tik vaļā no šīs problēmas.» Aizgāju pie ārsta uz konsultācijām, kas aicināja neļauties pirmajām emocijām un nepieņemt lēmumu steigā. Ārste norādīja, ka lēmums par grūtniecības saglabāšanu vai pārtraukšanu parasti nav viegls, to ietekmē mūsu noskaņojums un ģimenes situācija. Tāpēc šaubas un neziņa ir normālas izjūtas šādā situācijā. Viņa gan brīdināja, ka aborts var nelabvēlīgi ietekmēt nākamās grūtniecības norisi - palielinās neauglības risks.
Ārste ieteica man izrunāties ar kādu radinieku vai tuvu cilvēku, jo bieži vien pareizais risinājums uzrodas, kad aprunājas ar kādu uzticamu cilvēku. Un tikai tad, kad būšu to izdarījusi, varu ierasties pie viņas vēlreiz.»
Saruna ar mammu
Liene nolēmusi aprunāties ar draudzeni, kurai jau bijusi šāda pieredze. «Draudzene bija diezgan izvairīga, viņa necentās mani pierunāt ne saglabāt grūtniecību, ne arī veikt abortu. Viņa gan atzina, ka pēc aborta jutusies ļoti draņķīgi. Bijusi tukšuma sajūta, bailes un vēlēšanās visu to aizmirst. Turklāt saasinājušās attiecības ar draugu - radušās dusmas un aizvainojums. Taču vēlāk attiecības normalizējušās.
Tāda saruna man neko nedeva. Savu grūtniecību uzskatīju par nevēlamu, tāpēc nolēmu veikt abortu. Taču par to negaidīti uzzināja mana mamma un metās mani atrunāt. Es viņai izskaidroju reālo situāciju. Turklāt tēva, kā izskatās, šim bērnam nebūs. Tāpēc optimālais, ko šajā situācija varu darīt, ir veikt abortu. Tomēr mamma mani turpināja atrunāt. Viņa apsolīja, ka bērnu izaudzinās, bet es varēšu mierīgi turpināt studijas. Varēšu ne tikai turpināt studijas, bet dzīvot tā, kā esmu iecerējusi. Es tomēr iebildu un teicu, ka nevēlos, ka bērns aug bez tēva. Ieteicu mammai atcerēties sevi. Manis dēļ viņa tā arī neapprecējās un bija nelaimīga. Mamma bija sašutusi. «Es nekad nenožēloju, ka laidu tevi pasaulē. Nenožēloju, ka biju vientuļā māte. Labāk būt vienai nekā dzīvot kopā ar alkoholiķi.»
Mūsu saruna bija diezgan smaga un ilga. Mammai izdevās mani pierunāt un apsolīt, ka abortu tomēr netaisīšu. Tā piedzima Marta.»
Atvadīšanās slimnīcā
«Kad atrados dzemdību namā, aizsūtīju Ritvaram īsziņu, ka viņam piedzimusi meita, bet viņš neatbildēja. Viņš nelikās ne zinis. Savukārt mamma savu vārdu turēja. Viņa nodarbojās ar Martu tieši tāpat kā savulaik ar mani. Baroja, pārģērba un nēsāja uz rokām. Sākumā centos palīdzēt, bet viņa mani dzina prom, lai eju mācīties. Atklāti sakot, šāda situācija mani apmierināja, jo bērns neierobežoja manu brīvību. Netraucēja ne mācīties, ne izklaidēties.
Protams, es biju kļuvusi daudz piesardzīgāka. Tā tikai trūka, lai es vēl otru reizi paliktu grūta. Pēc augstskolas beigšanas iestājos darbā valsts uzņēmumā, kur bija visnotaļ labas karjeras iespējas.
Ko es jutu pret meitu? Grūti pateikt. Droši vien mīlēju pa savam, taču neveltīju pat desmito daļu no tās uzmanības, ko viņai veltīja vecmāmiņa. Kaut arī Marta sauca mani par mammu, vissiltākās jūtas viņai bija pret vecmāmiņu. Tomēr mani tas neaizskāra, es nebiju greizsirdīga. Kā jau teicu, mani šī situācija pilnībā apmierināja.»
Tā tas turpinājies vairākus gadus, līdz vecmāmiņa negaidīti piedzīvojusi infarktu. «Neatliekamo palīdzību izsauca septiņus gadus vecā Marta. Es par notikušo uzzināju tikai nākamajā rītā. Aiztraucos uz slimnīcu, kur ārsti mani brīdināja, ka stāvoklis ir ļoti smags. Stāvēju pie mammas gultas un nezināju, ko teikt. Vairs neatceros, cik ilgi tā stāvēju. Diezgan ilgi. Mamma laikam juta, ka būs jāaiziet. Vienubrīd viņa atvēra acis un sacīja: «Tu un Marta. Pats labākais, kas bija manā dzīvē.» Tikai pēc brīža es sapratu, ka viņa atvadās no manis. Es viņu paņēmu aiz rokas, taču nespēju neko pateikt. «Parūpējies par Martu,» viņa teica. «Lūdzu, apsoli, ka parūpēsies par viņu.» Es apsolīju. Mamma aizvēra acis un vairs nerunāja. Drīz vien viņa aizgāja.»
Neapmierinātība un aizkaitinājums
«Mēs ar Martu palikām vienas. Sākumā nemaz nezināju, ko ar viņu iesākt. Gatavoju brokastis un smērēju sviestmaizes, kuras devu viņai līdzi uz skolu. Rūpējos, lai būtu glīti apģērbta. Tomēr jāatzīst, mēs diezgan maz runājām. Lielākoties klusējām. Jo gandrīz katra saruna ātri vien novirzījās uz atmiņām par vecmāmiņu. Un tad sekoja grūtas nopūtas un asaras. Protams, tas mani ļoti nomāca. Es gribēju, bet nekādi nespēju apskaut un nomierināt savu meitu. Arī pašai nebija viegli. Es turpināju strādāt valsts iestādē, kur darba netrūka. Turklāt man joprojām bija svarīga karjera. Pirmajā vietā bija darbs.»
Laika gaitā radušās dažādas problēmas. «Man bija jāaizmirst par vakara pasākumiem. Es nevarēju atstāt viņu vienu mājās, tā skaidroju draudzenēm, kad viņas mani aicināja uz kādu ballīti. Man palika vien darbs un mājas.
Par Martu nevienu sliktu vārdu nevarēju teikt, meitene bija klusa un pieklājīga. Mācījās diezgan labi, es sevišķi nejaucos viņas darīšanās. Neizprašņāju par ne par skolu, ne draudzenēm.»
Tomēr pamazām krājas neapmierinātība un aizkaitinājums. ««Tas viss tevis dēļ,» domās teicu mammai. «Un Martas dēļ.» Lai vakaros sevi nedaudz iepriecinātu, reizēm iedzēru kādu vīna glāzi. Tomēr arī tas nebija risinājums. Tobrīd nedomāju, kā jūtas Marta. Jau gadu bijām nodzīvojušas kopā, bet nebijām tā kārtīgi izrunājušās. Bijām tālu viena no otras.
Kad pārnācu mājās no darba, parasti pajautāju, vai viņa ir izpildījusi mājas darbus. Marta nekad nestrīdējās, bija klusa un pieklājīga. Es arī necentos viņu izprašņāt. Domāju, ja kaut kas nebūs kārtībā, pati izstāstīs.
Tiesa, Marta ne vienmēr bija tik klusa. Kad dzīva vēl bija vecmāmiņa, Marta labprāt dalījās ar savām problēmām. Dažreiz pat aizvēru durvis, jo meitas pļāpība reizēm krita uz nerviem. Tagad viņa daudz nerunāja, man šķita, ka viss ir kārtībā.»
Nemitīgas skumjas
«Reiz kādai draudzenei vajadzēja nopirkt dāvanu māsas meitai, kura bija vienā vecumā ar Martu. Viņa mani izprašņāja par Martas interesēm, bet es īsti nespēju viņai neko atbildēt. Draudzene ļoti nobrīnījās, ka es praktiski neko nezinu par savu meitu.
Kādudien man piezvanīja Martas skolotāja. Sacīja, ka vajag satikties un aprunāties. Jautāju, vai Martai skolā kādas nepatikšanas, bet skolotāja atbildēja, ka nē. Tādā ziņā viss ir kārtībā. Marta ir disciplinēta meitene, pat pārāk disciplinēta. Tomēr vajag satikties un aprunāties. Labi, ierados skolā. Sameklēju skolotāju un jautāju, vai Martas dēļ skolai radušās problēmas. Skolotāja atbildēja, ka ne jau skolai, bet pašai Martai ir problēmas. Turklāt nopietnas. Tas mani samulsināja, «Pagājušajā gadā viņa vēl bija aktīvs un jautrs bērns, taču tagad...» domīgi teica skolotāja. «Es nezinu, kā to pateikt. Meitene ir ļoti nomākta. Viņa nemitīgi skumst. Vai tad jūs neesat to ievērojusi? Viņa ir pārstājusi priecāties.»
Atbildēju, ka tas ir saprotami, jo pirms kāda laika Martai nomira vecmāmiņa. Skolotāja tomēr iebilda, ka pēc vecmāmiņas nāves pagājis jau gads, bet Martas stāvoklis tikai pasliktinājies. Meitene labi mācās, taču nepiedalās nekādos pasākumos. Ne ar vienu nerunā, neiesaistās spēlēs un rotaļās. Turklāt ļoti maz ēd. Jau pēc vasaras brīvdienām bijis redzams, ka viņa ir novājējusi. Meitene mērdē sevi badā. Neēd ne pusdienas skolas ēdnīcā, ne arī līdzi paņemtās sviestmaizes.
«Jums taisnība,» es teicu. «Es pati daudzas reizes biju pamanījusi, ka Martas somā atrodas neaiztiktas sviestmaizes. Tikai tā arī nepajautāju, kāpēc viņa tās nav apēdusi.» Skolotāja pauda uzskatu, ka meitene pārdzīvo kādu drāmu. «Negribu jūs biedēt, taču - ja nekas nemainīsies - var notikt pats briesmīgākais.» Es sapīku, man nepatika skolotājas tonis - tāds pamācošs un kritizējošs. «Ko viņa no manis grib?» es domāju. Pat kļuvu dusmīga: «Kas tad man būtu jāmaina?!»
Skolotāja kādu laiku klusēja un sacīja: «Man šķiet, jums jāpievērš vairāk uzmanības savai meitai. Jāizrāda interese un mātišķas jūtas. Viņai trūkst mātes mīlestības.»
Skolotājas uzbāzīgie padomi man nepatika. «Kā jūs uzdrošināties man pārmest, ka es nerūpējos par Martu? Es viņai veltu pietiekami daudz laika. Meitene ir zaudējusi vecmāmiņu, tāpēc arī skumst. Tas pāries. Tam nepieciešams laiks.»
Skolotāja nepiekrita. «Nē, pats no sevis tas nepāries.
Šodien pamanīju, ka viņa atkal neko nav ēdusi. Jautāju, kas ir noticis. Marta atbildēja, ka nav izsalkusi. Es viņu viegli sabāru un pat centos nedaudz iebiedēt. Sacīju, ja viņa neēdīs, vēl saslims un nomirs. Un zināt, ko viņa atbildēja? Viņa skumji paskatījās uz mani un sacīja, ka mamma būs priecīga, ka viņa nomirs.»
Es biju šokā. «Vai tiešām viņa tā teica?» Skolotāja apstiprinoši pamāja ar galvu. «Tieši tā arī teica. Un vēl piebilda, ka jūs ar viņu nerunājat un nespēlējaties. Viņa vēlas jūsu labvēlību un mīlestību. Jums nepieciešams viņai veltīt vairāk uzmanības, citādi jūs viņu zaudēsiet.»
Laiks pildīt solījumu
Es gandrīz vai apraudājos. Tualetē noskaloju seju un devos uz klasi pēc meitas. Vakarā aizgāju uz veikalu un nopirku viņai saldējumu. Mājās saliku smukos trauciņos. Marta paņēma savu porciju, bet bez liela entuziasma sāka to knibināt. «Vai tad tev negaršo saldējums?» es brīnījos. «Garšo,» viņa atbildēja. «Tikai bez riekstiem un rozīnēm. Man garšo zemeņu un šokolādes.»
Man atlika vien atzīt, ka neesmu bijusi pietiekami laba mamma. Sev klusībā pārmetu, ka agrāk pat nebija ienācis prātā painteresēties, kāds saldējums viņai garšo. Sajutos vainīga meitas priekšā, gribējās kaut kā mazināt savu vainu. Drīz vien Marta savāca trauciņus un aiznesa uz izlietni. Sāka uzmanīgi tos mazgāt, viena karotīte nokrita zemē. Es sarāvos. «Atvaino, mamma. Es zinu, tev nepatīk troksnis.»
Un šajā brīdī sapratu, kāpēc viņa tik klusi uzvedas - negrib mani sadusmot. Man palika žēl Martas. Ilgi biju valdījusies, tagad ļāvos asarām. Marta bija apjukusi. «Vai tu raudi manis dēļ?» Viņas acīs pamanīju bailes. «Nē, meitiņ, es raudu sevis dēļ.»
Kad viņa nedroši pienāca pie manis, es viņu apskāvu. Sākumā viņa bija saspringusi. Tad arī viņa mani apskāva. «Es ļoti skumstu pēc vecmāmiņas,» Marta atzinās. «Zinu, meitiņ. Es arī skumstu. Taču divatā mēs tiksim galā. No šodienas viss būs citādāk. Apsolu, ka es pacentīšos. Tu redzēsi, mums sanāks.»
To vakaru mēs aizvadījām vienās sarunās. Es viņu izprašņāju par skolu un draudzenēm. Par to, kas viņai patīk un kas interesē. Es jutu, ka siena, kas agrāk mūs šķīra, pamazām sāk drupt un pazust. Jutu prieku, ka mani apskauj cilvēks, kas man ir pats dārgākais. Mēs tērzējām par visu ko, un es pamanīju, ka viņas acīs uzrodas prieks un interese. Es sapratu, ka beidzot pienācis laiks pildīt solījumu, ko devu savai mammai slimnīcā. Parūpēties par Martu. Pa īstam parūpēties.