VAKARA ZIŅAS: Itāļu pornokaralis Roko karjeras laikā samīļojis 5000 sievietes
Roko Sifredi vārds pasaules pornofilmu industrijā nozīmē to pašu, ko Maika Taisona vārds boksā: dzīva leģenda. Martā kinoteātrī «Cinamon» Latvijas pirmizrādi piedzīvoja franču režisoru Tjerī Demezjēra un Albāna Tjerlī veidotā dokumentālā filma «Rocco», kuras mērķis bija citā gaismā parādīt pornoindustrijas karaļa sarežģīto personību un tās ēnas puses. Atvadoties no savas karjeras un aizejot pensijā, ekskluzīvā intervijā »Vakara Ziņām« – itāļu pornokaralis Roko Sifredi.
Slavenākais «itāliešu ērzelis»
Sākumā nekas neliecināja, ka itāliešu ceļu strādnieka dēls, kurš 14 gadu vecumā vēl bija altāra zēns un kura māte cerēja, ka bērns kļūs par priesteri, radīs revolūciju pornogrāfijas pasaulē. Tomēr 30 gadu ilgās karjeras laikā šis vīrietis, ko dēvē par «itāliešu ērzeli», kļuvis pazīstams kā industrijas galvenā figūra, piedaloties vairāk nekā 1500 pornofilmu uzņemšanā, kur bijis kopā ar vairāk nekā 5000 sievietēm. Tomēr Roko ir ne tikai pornozvaigzne. Slavens visā pasaulē, biežs viesis televīzijā, poliglots, kas iepriecina intervētājus ar savu asprātību un itāliešu temperamentu. Viņš ir viens no retajiem tā sauktajiem aizliegtajiem aktieriem, kura slava sniedzas tālāk pa pieaugušo izklaides industrijas pasauli. Tagad 52 gadu vecumā Sifredi ir arī gādīgs vīrs un tēvs diviem dēliem, kurš pieņēmis svarīgāko lēmumu savā dzīvē - ar dokumentālās filmas par sevi palīdzību doties pensijā un atklāt pornoaktiera sarežģīto likteni, par kuru parasti pieklājīgi cilvēki skaļi nerunā.
Paradoksāli, Roko māte vēlējās, lai dēls kļūtu par garīdznieku, taču tieši ar savas mātes svētību viņš kļuva par pornofilmu zvaigzni, veltot savu dzīvi tikai vienam dievam - miesas kārei. Franču režisoru dueta uzņemtajā dokumentālajā filmā, ko pērn ar lielu atzinību uzņēma kino eksperti un skatītāji Venēcijas kinofestivālā, Roko iedziļinās savu seksuālo noslieču vistumšākajās vietās un stājas pretī saviem dēmoniem. Vīrišķīgi, drosmīgi un atklāti, kā jau leģendāra seksa figūra, kurai ir pienācis laiks novilkt «darba cimdus». Tēlu galerija filmā ietver ģimeni un draugus, kā arī partneres un profesionāļus no pornofilmu industrijas, kuri ar viņu ir sadarbojušies līdz pat viņa pēdējai pornofilmas ainai. No ģimenes maltītēm Budapeštā un Ortonas (Itālija) līkumainajām ieliņām līdz filmu uzņemšanai Pornoielejas (Losandželosa) villās.
Dokumentālā filma «Rocco» - atkailināšanās
Jautāts, kā slavenā pornozvaigzne reaģēja, kad divi franču dokumentālo filmu veidotāji ierosināja filmēt viņa portretu, Sifredi atklāj: «Vienmēr ir patīkami zināt, ka par tavu dzīvi kāds interesējas. Man arī agrāk ir bijuši līdzīgi piedāvājumi. Tjerī un Albāns man parādīja savu iepriekšējo darbu, un man ļoti patika veids, kādā viņi tuvojas saviem tēliem un viņus filmē. Tāpēc nolēmu atļaut sevi filmēt. Protams, mākslinieciski esmu dzimis Francijā - mana pirmā pornofilma 1986. gadā tika uzņemta Parīzē. Vēlāk, kad izdevu savu autobiogrāfiju, arī tā bija franču izdevēja ideja. Nenoliedzami tas ir tāpēc, ka Francijā ir krietni liberālāka attieksme seksa jautājumos. Personiski man liekas, ka franči labāk par jebkuru citu spēj portretēt tāda vīrieša dzīvi, kas ir izvēlējies ne īsti tradicionālu ceļu.
Cilvēki redz mani kā Roko - seksa supermašīnu. Un es varu būt supermašīna kameras priekšā. Taču dokumentālajā filmā pirmo reizi cilvēki mani redz pilnīgi kailu. Man ir daudz sarežģītāk tā atkailināties nekā būt kailam filmēšanas laukumā kādā seksa ainā. Tā nav tāda pati izpaušanās.»
Uz jautājumu, vai pilnīga atkailināšanās varenajam pornofilmu karalim tiešām šķita tik biedējoša, Roko atbild: «Godīgi sakot, tās nav cilvēciskās bailes. Tas nav arī kautrīgums. Tās ir bailes par tiem, kurus mīlu, par manu sievu un diviem dēliem. Kad ir nodibināta ģimene, cilvēks mēģina parādīt tikai savas stiprās puses. Tu parādi, ka esi cīnītājs, ka ne no kā nebaidies, ka esi neuzvarams, ka esi supertētis. Taču tajā pašā laikā es zinu, ka mani zēni aug (viņi ir 16 un 20 gadus veci). Tuvākajā laikā viņi paši kļūs par tēviem. Arī viņi saskarsies ar problēmām, tāpēc svarīgi, lai viņi uzklausītu no sava tēva noteiktas lietas, lai viņi mani ieraudzītu citā gaismā.»
Vispirms atklātās dokumentālās filmas tapšana tika pārrunāta ģimenes lokā. Sifredi atklāj, ka viņa sieva, iespējams, bija visatturīgākā. Viņa baidījās, ka varētu būt vēl viena klišejām pilna filma, kurā pornogrāfija tiek attēlota kā ļaunuma iemiesojums. «Mana sieva zina, ka es vienmēr daru savu darbu ar prieku, kaislību un profesionāli. Viņa ir redzējusi mani laimīgu darbā, un viņa bija nobažījusies, ka varētu tikt parādīta tikai pornogrāfijas vardarbīgā, dzīvnieciski tumšā puse. Man arī bija tādas pašas bažas, bet režisori, uzņemot filmu, sasniedza līdzsvaru.»
Roko neuzskata, ka skandalozā dokumentālā filma veidotu kādu pornogrāfijas supervaroņa portretu. Viņš tikai ļāvis tās režisoriem ieskatīties katrā industrijas stūrītī un viņa personībā: «Es zināju, ka viņi nepazīst pornogrāfijas pasauli, ka viņi ieguva savu priekšstatu par to. Es riskēju. Filma, kas mani slavinātu, man iedvestu šausmas, tāpat kā filma, kas ļautu satikt cilvēkus, kas mani uzskata par ļaunuma iemiesojumu. Režisori izpētīja ikvienu pornogrāfijas šķautni un saprata, ka savam darbam pieeju ar vislielāko profesionalitāti un milzīgu kaislības devu.»
Pornogrāfija ir visur, un tomēr neviens to nevēlas atzīt
«Arī šodien pornogrāfija ir liels tabu. Vardarbība vairs nav tabu. Tā ir mūsu dzīvē katru dienu - ziņās. Tā tiek parādīta, demonstrēta un reizēm mūs atstāj vienaldzīgus. Kailums vairs nav tabu, jo ķermeņus viegli parādīt. Tomēr joprojām paliek viens tabu - pornogrāfija. Seksualitāte. Un es zinu no pieredzes, ka viena no lielākajām problēmām, ar ko saskaras pornogrāfija, ka tiek parādīti vīriešu dzimumorgāni. Nesen izdevuma «Le Monde» pielikumā tika publicēts materiāls par mani un vāka attēls. Tas uzreiz izraisīja cilvēkos vētrainu reakciju. Man neviens nemestos virsū, ja uz «Le Monde» vāka būtu redzama kaila sieviete. Bet šeit viņi ieraudzīja kaila vīrieša dzimumorgānus. Tas skāra aizliegto tematu. Jūs vienkārši nerādāt vīrieša locekli nopietnā žurnālā, tas ir pārāk tuvu mūsu dzīvnieciskajai dabai. Vīrietim dzimumloceklis tur atrodas, lai to lietotu, kad nepieciešams, un tiek noņemts, kad to nevajag. Visus pornogrāfija uzbudina, bet dažkārt cilvēki nav gatavi to pieņemt. Tādu, kas uzdrošinās teikt, ka tas ir lieliski, labi vai aizraujoši, ir pavisam maz.»
Jūtas vainīgs sievas priekšā
«Kad sāku strādāt šajā profesijā, mana galvenā vēlēšanās bija panākt, lai māte un brāļi būtu laimīgāki, jo mēs nācām no materiālā ziņā ļoti pieticīgas ģimenes. Es gribēju, lai ģimene mazāk ciestu. Lai būtu mazāk stresa. Lai tuvinieki varētu dzīvot vieglākos apstākļos. Tagad esmu spējīgs palīdzēt, bet tas nav pietiekami, lai visu sakārtotu. Pēc trīsdesmit šajā industrijā pavadītiem gadiem man vēl joprojām nav izdevies normalizēt savā dzīvē dažas lietas saistībā ar manu patieso personību. Zinu, ka tam grūti noticēt, bet pēc visiem šiem gadiem es dodos uz pornogrāfijas filmēšanas laukumu un joprojām jūtos vainīgs savas sievas priekšā. Joprojām neesmu ticis tam pāri! Tomēr ir miljoniem pāru, kas bez jebkādām problēmām maina sievas, vai vismaz tas notiek daudz vieglāk nekā man, mainot partnerus visu acu priekšā,» tā Roko.
Laimīgs, tikai ar skumjām acīm
«Es pazīstu šo skatu vīriešu acīs, kad viņi man stāsta, ka atdotu desmit savas dzīves gadus par vienu dienu manā dzīvē. Tomēr, neraugoties uz to visu, esmu neapmierināts vīrietis. Pamostos ar domu, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, jo man ir brīnišķīga sieva un viņa man dāvājusi divus apbrīnojamus bērnus. Un tomēr es daru visu, lai padarītu sevi nelaimīgu. Es vienmēr esmu atradis kaut ko, kas grauj manu nevainojamo laimi. Un šī atkarība no seksa ir tik šausmīga, jo nesniedz atvieglojumu un mierinājumu. Tāpēc es esmu, kā mēs Itālijā sakām, dziļi laimīgs un ar skumjām acīm,» atzīst pornovaronis.