VAKARA ZIŅAS: Pārdodot līgavas kleitu, piedzīvo trillera cienīgus notikumus

Daudzi cilvēki drēbes pērk «humpalās», bet neiedomājas, kādu iepriekšējā valkātāja enerģiju tās nes... Un otrādi – atdodot vai pārdodot drēbes kādam citam, mēs nezinām, kā tas ietekmēs mūsu turpmāko dzīvi. Šā stāsta varone Marina, pārdodot savu skaisto kāzu kleitu, piedzīvoja šaušalīgus, trillera cienīgus notikumus, kurus mums uzticēja, malkojot tēju kādā rehabilitācijas centrā. Un notika viss tā…

Līgavas kleita mirušai meitenei

Daudzus gadus Marinas skapī, rūpīgi un ar mīlestību salocīta, glabājās viņas kāzu kleita. «Kādreiz es sapņoju, ka glabāšu to visu mūžu un rādīšu saviem daudzajiem mazbērniem, jo īpaši mazmeitiņām: skatieties, lūk, kādas kāzu kleitas sev šuva modernas meitenes un kāda bija kāzu kleitu mode manā jaunībā,» nevainīgi nostalģiskās atmiņās savu stāstu iesāk Marina. Viņa iztēlojusies, kā mazmeitiņas brīnīsies un ķiķinās par dīvaino gaumi un modi tālajos gados, kad Latvija vēl nebija iekļāvusies Eiropas Savienības plašumos un visi mācēja dziedāt Paula dziesmas pie galda pat skaidrā prātā. Tomēr dzīve, kā zināms, mēdz ieviest korekcijas, un Marinas dzīvē apstākļi sakrita tā, ka bija vajadzīga nauda, turklāt steidzami. Arī pie viņas dzīves bija pieklauvējusi lielā krīze, ko daži diskutabli personāži sauc par veiksmes stāstu. Tātad vajadzēja naudu, bet nebija idejas, kur to ņemt. «Kārtējo reizi pārkrāmējot skapi, atkal uzdūros savai kāzu kleitai un pie sevis nodomāju: tas ir liktenis, kleita pati grib, lai to pārdod. Un tas kaut nedaudz varētu vismaz uz laiku atrisināt samilzušās naudas problēmas, vismaz parādus atdot.» Viņa sevi mierinājusi ar domu - ja jau naudu vajag tik ļoti un atmet visus sentimentus, tad vēl, atceroties, ka ir jau arī bildes no «zagsa», kur viņu skaistajā kleitā var apjūsmot no visiem rakursiem, nu tad… Tad var arī pārdot, viņa stingri nospriedusi un ielikusi pārdošanas sludinājumu. «Ar pircējiem gan kaut kā neveicās, mēneša laikā saņēmu tikai pāris zvanus no cilvēkiem, kuri pajautāja kaut ko par kleitas izmēru un reālo cenu, bet beigās nenopirka, lai gan prasīju par kleitu ļoti pieticīgu summiņu. Kad biju zaudējusi cerības kleitu pārdot, mani sazvanīja reāli pircēji, un sarunājām tikties pie manis. Vakarā pie durvīm atskanēja zvans, un, atverot durvis, es ieraudzīju pircējus. Tie nu nekādi neizskatījās pēc jaunā pāra. Vīrietis un sieviete jau krietnā pusmūžā, un viņu izskats nekādu labo sarunu nesolīja. Manas cerības uz jautru tirgošanos strauji izplēnēja, jo nespēju iztēloties savu kleitu šāda vecuma līgavai. Teicu, ka vispār jau kleita ir šūta jaunai meitenei ar stipri smalkāku figūru, bet vīrietis, atmetis ar roku, mani pārtrauca: «Mums arī vajag jaunai meitenei.» Nu labi. Iegājām istabā, kur uz gultas lepni izguldīta un uzčubināta gulēja kāzu kleita. Vīrietis ar metramēru rūpīgi nomērīja visus parametrus un, saskatoties ar sievu, teica, ka šo kleitu viņi grib iegādāties. «Bet vai tad līgava neatbrauks uz piemērīšanu?» es koķeti vaicāju. Sievietei strauji izmainījās sejas izteiksme un acīs izsprāga asaras. «Mums to vajag meitiņai… viņa nomira,» sausi noteica vīrietis un, redzot manās acīs izmisušu pārsteigumu, lai neteiktu - šoku, piebilda: «Mūsu kopienā ir pieņemts neprecētas jaunavas apglabāt kāzu kleitā, tāpēc arī nolēmām to nopirkt.» Man galvā viss sagriezās drausmīgā juceklī. Manu skaisto ietērpu vilks nevis lepna un laimīga līgava, bet mirusi meitene?! Es biju mēma un sāku šaubīties, vai gribu kleitu pārdot. «Cienītā, es jūs ļoti lūdzu, neatsakiet,» dvesa vīrietis. «Mums vienkārši vairs nav spēka staigāt un meklēt, mēs taču cerējām, ka Ļubuška pati sev izvēlēsies un pirks kāzu kleitu! Viņa par to tā sapņoja, ja vien ne tas nolādētais vēzis, kas mums viņu atņēma divu mēnešu laikā. Lūdzu - pārdodiet.» Un es padevos. Pārskaitīju naudiņu, ātri iesaiņoju savu loloto kleitu kartona kastē ar tautumeitas zīmējumu un izvadīju savādos pircējus pa durvīm. Vēl noskatījos pa virtuves logu, kā tie iekāpj savā tumši zaļajā pikapā un aizbrauc pa piesnigušo ielu.» Lai noskalotu nepatīkamo emociju atstāto piegaršu, Marina atkorķējusi īpašiem gadījumiem glabāto spāņu sarkanvīna pudeli un ātri vien turpat virtuvē to arī iztukšojusi. Izdzerot pēdējo vīna malku un nodzēšot pelnutraukā kārtējo cigareti, pie sevis nozvērējusies par šo vakaru vairs nekad nedomāt.

Nepalīdz pat babka

Lai gan Marina šo notikumu gribēja aizmirst, tas nebija iespējams, jo kopš dienas, kad viņa pārdeva kleitu, ar viņu sākušas notikt savādas lietas. Viņa turpina: «It kā jau viss kā parasti - ģimene, dēls, vīrs un darbs. Bet itin bieži sāku sevi pieķert pie domas, ka esmu kļuvusi tāda kā izžuvusi. Ka dzīvība no manis vienkārši iztek kā ūdens pa pilītei no ieplēstas tases. No sākuma vēl domāju: ai, vienkārši nogurums un D vitamīna trūkums. Gan jau padzeršu vitamīnus un pastaigāšu pa solārijiem paķert iedegumu, un viss pāries. Bet kļuva tikai sliktāk. Arī ģimenes lietās sākās nebijušas problēmas. Tracināja pilnīgi viss. Dēls ar saviem R&B stila izgājieniem un nošļukušajām biksēm. Uz vīru vispār jau paskatoties vēmiens nāca. To vien darījām kā strīdējāmies pat par vissīkākajiem niekiem. Uz nerviem krita pat pulkstenis, kura rādītāji man atgādināja, ka tūdaļ mājās pārradīsies laulātais. Un arī medību sunītis Joksis, kurš vīru dievināja. Sākumā vīrs mani mēģināja atbalstīt, uzstāja un pierunāja, lai es eju pie ārstiem, bet, kad beidzot ārsti bija tikuši «skaidrībā», ka man nekādu īpašu vainu atrast nevar, laulātais paziņoja: «Zini, dārgā, mums laikam jāšķiras, jo tā dzīvot tālāk vairs nav iespējams. Kaut kāds pilnīgs marasms!» Bet es pat nejutos sarūgtināta. Man jau viss bija vienalga. Mana mamma tikai plātīja rokas: «Jūs taču bijāt tik labs pāris, un tāda mīlestība! Laikam tev ir uzlikuši lāstu! Nāksies man ar tevi svētdien aizbraukt pie vārdotājas uz Vangažiem. Tur jau ir braukušas daudzas ar savām problēmām, un babka Vera, kura ir no vecticībniekiem, nekad neatsaka. Un visiem ir palīdzējusi. Gan jau arī ar tevi viņa tiks skaidrībā un lāstu noņems. Un tad jau dzīve atkal sakārtosies.» Man nebija pilnīgi nekādas vēlēšanās nekur braukt, jo gribējās tikai vienu - gulēt gultā un skatīties griestos vai arī tāpat kaut kur tukšumā. Negribējās ne ēst, ne dzert, jo kāda gan tam visam jēga…» Marinai pat sākušās vīzijas, ka viņa guļ uz ūdens lielā upē, tā kā Daugavā pie Staburaga, un virs viņas ir tikai pelēka debess un krasta klintis ar maziem, mezglainiem bērziņiem akmeņainā krastā. Viļņi viņu rāmi šūpo un klusiņām nes arvien tālāk no klintīm, bet Marina sāk lēnām grimt dzelmē. «Man nebija nekādu sāpju vai satraukuma, visapkārt tikai ūdens, kas kļuva arvien tumšāks un biezāks, un likās, ka pilnīgajā klusumā varētu dzirdēt zemes griešanos. Jau sajutu, ka ar muguru viegli pieskaros gliemežiem nosētajam upes dibenam un man starp pirkstiem līgani kustas mazas ūdenszāles,» viņa tēlaini apraksta savas tā brīža sajūtas. «Es varētu tā būt gulējusi ilgi, man patika šī ļaušanās un nolemtības sajūta, jo šķita, esmu jau citā dimensijā. Ja vien ne mamma, kura mani izrāva no citurienes. «Marina, celies tak!» viņa mani kratīja, saņēmusi aiz pleciem. «Es jau nobijos, vai tik ar tevi nav noticis kas nelabs, jo gulēji bez elpas tāda bāla! Celies, meitiņ, mums jau laiks braukt.» «Uz kurieni?» prasīju, neko nesaprotot. «Kā uz kurieni, pie babkas Veras uz Vangažiem. Mēs taču sarunājām aizvakar.»» Mamma gandrīz ar varu Marinu izvilkusi no dīvāna, uz kura viņa pirms kāda laika mirušās meitenes vecākiem bija izrādījusi savu kāzu kleitu. Abas saģērbušās un devušās uz «mikriņu». Aizbraukušas līdz mammai zināmajai adresei, Marina, mammas stumdīta un grūstīta, iegājusi apdrupušā krievu laika dzelzsbetona daudzstāvenes kāpņu telpā. Viss, kā jau bija gaidāms. Trepes dvakojušas pēc kaķu špricējumiem un ceptiem kartupeļiem. Pastūmušas malā vairākas paaudzes nokalpojušos bērnu ratiņus, kuros nez kāpēc bija ielikta svaigi iztukšota šampanieša pudele, sievietes kāpušas augšā uz trešo stāvu. «Skats tur bija briesmīgs,» atceras Marina. «Lenteris vietumis centās man pielipt pie rokas, taču manī tas nekādas emocijas neraisīja. Bija pilnīga vienaldzība un nolemtība. Flegma.» Taču, ieejot dzīvoklītī, pretstatā depresīvajai kāpņu telpas anarhijai bijusi jūtama mīļas, bet dzelzs dūres kārtība. «Babka Veronika mūs sagaidīja, sēžot cara laika krēslā pie apaļa galda, kas apsegts ar milzīgu tamborētu galdautu. Istabas stūrī uz mums nolemti skatījās kāds bārdains vīrs no ikonas zelta rāmī, un blakus viņam dega mazas, jocīga izskata svecītes. Atsēdinot mani uz krēsla tieši pretī sev, babka Veronika kādu laiciņu ar aizvērtām acīm kaut ko pie sevis klusiņām skaitīja un veica dīvainas pirkstu kustības gan uz manu pusi, gan pret logu. Tad, uzmanīgi piecēlusies, viņa vecišķā gaitā lēnām pienāca klāt, nostājās aiz muguras, turpināja kaut ko skaitīt un tuvināja savas lūpas manam pakausim. Pilnīgi sajutu viņas dvašu. Tad pēkšņi viņa strauji izpūta elpu un atsprāga no manis: «No tevis smird pēc purva dūņām kā no slīkoņa!» strauji gaisā velkot nesaprotamas zīmes manā virzienā, iesaucās Veronika. «Saki, kas tā tāda Ļuba,» turpināja babka drebošā balsī. Es sāku pārcilāt atmiņā sev zināmās kolēģes un paziņas Ļubas no krievu puses, bet tādu labi zināmu neatcerējos, lai arī kā pūlētos. «Atceries, tas ir ļoti svarīgi!» gandrīz vai lūdzās babka, turpinot mest zīmes un klusiņām it kā sarunājoties ar to drūmo tipu no ikonas. Pēkšņi man kā zibens iešāva pa pieri! «Mēs sapņojām, ka Ļubuška pati sev nopirks kāzu kleitu,» manā iztēlē uzpeldēja bēdu sagrauztie kleitas pircēji. «Ļubas vecāki no manis nopirka kāzu kleitu. Viņi gribēja Ļubu tajā apglabāt.» Ar drausmīgu spēku babka trieca dūrīti pa galdu un aizlauztā balsī skaļi čukstēja: «Tu ne tikai kāzu kleitu, bet arī pati sevi atdevi kapam!» Ar nagiem viņa saņurcīja galdautu un piespieda pie sevis kā bērniņu. «Ņemiet atpakaļ savu naudu,» izdvesa babka. «Es nevaru tev palīdzēt!» «Bet kurš? Kurš var?!» izmisusi kliedza mana mamma. «Neviens. Varbūt pamēģini aiziet uz baznīcu, tā ir tava vienīgā cerība,» viņa noteica un aizgriezās, pat nevēloties atvadīties. Pat neatceros, kā mamma mani aizvilka atpakaļ uz Rīgu. Zināju tikai, ka esmu šajā saulē paveikusi visu, ko varējusi, un nu jau noteikti zināju, kā tas ir, kad esi pie pēdējās barjeras.»

Pievemj baznīcu

Lai gan Marina nebija ļoti ticīga un uz baznīcu vairāk gāja svētku dienās kā tūriste, pieredzējušo babku viņa paklausījusi un aizgājusi uz dievkalpojumu jau nākamajā svētdienā. Marina izvēlējās katoļu baznīcu, jo tā likās vistuvāk dieviņam. Taču arī tur sākušās dīvainas lietas. «Nespēju dievkalpojumu izturēt ilgāk par desmit minūtēm, jo pēkšņi man sākās neapturama klepus lēkme. Gandrīz bez elpas knapi aizvilkos līdz izejai, tur arī izvēmos uz granīta pakāpieniem.» Šajā gotiskajā noskaņā pār Marinu nākusi apskaidrība, ka atlicis pavisam maz ko dzīvot, ka nāve viņu jau ir paņēmusi aiz rociņas un ved pēdējā pastaigā. Bet tomēr daži spilgti pavasara saules stari un līdz nejēdzībai moža zvirbuļu čirkstoņa vēl mēģināja pārliecināt, ka mirt tomēr negribas. «Zobus sakodusi, sāku cīņu, pati nezinot, ar ko. Bet šis nezin kas labi prata pārliecināt, ka viss velti. Kur lai meklē glābiņu? Pāris nedēļu laikā pabiju pie baltajiem un melnajiem magiem, arī pie pirtniekiem. Mani uzmanīgi pētīja ekstrasensi, virs manis kūpināja kaut ko drausmīgi smirdīgu un lika kārtis.» Visu šo advancēto specu acīs viņa aizvien biežāk redzējusi prasmīgi slēptu bezcerību. «Skatījos spogulī un ar šausmām konstatēju, ka pati sevi vairs nepazīstu - izkāmējusi sieviete ar pelēku seju, iekritušām acīm un nemazgātiem matiem. Bet vēl pirms pusgada biju asinis un piens! «Iespējams, jums vajadzētu aiziet un apmeklēt tās meitenes kapu,» tas pat nebija padoms, bet vairāk gan tādas kā pārdomas, ko skaļi izteica viens ekstrasenss. Viņa vārdi man iekrita prātā kā instrukcija, un es nolēmu atrast Ļubas kapu. Bet kā? Man nebija saglabājies ne pircēju mobilā telefona numurs, ne es zināju, kā viņus sauc. Pilnīgā bezcerībā sāku staigāt pa Rīgas kapiem, rūpīgi pētot kapu plāksnes un uzrakstus. Klejoju, klejoju, un vienubrīd man jau likās, ka esmu atradusi vajadzīgo kapu un pat ieraudzīju savas kleitas gabaliņu starp ziediem!» viņa stāsta. Marinas kājas tajā brīdī kļuvušas nevarīgas un sākušas kratīties kā pie elektrības pievienotas. Taču, pārvarējusi bailes un pieliekusies tuvāk, viņa ieraudzījusi, ka kleitas gabaliņš ir tikai ar zemi pusapbērts, balts neļķes ziediņš, un arī datums bijis neatbilstošs. Pēdējā kapsēta, kurp Marinu aizveduši viņas haotiskie meklējumi, bijuši Ulbrokas kapi. Tomēr arī tur viņa veltīgi nostaigājusi pusi dienas bez ēšanas un dzeršanas, līdz bezspēkā apsēdusies uz viena no soliņiem un sākusi histēriski raudāt. «Tobrīd man galvā atskanēja tāds kā klikšķis, kas man lika piecelties. Saņēmos un devos uz autobusa pieturu. Iegrimusi savās domās, iesēdos autobusā un tikai pēc kāda laika atjēdzos, ka braucu prom no pilsētas. Nākamajā pieturā izkāpu. Man priekšā bija skaists priežu sils. Nesteidzīgi gāju turp un jau pēc pāris minūtēm atrados kādas upītes krastā. Turpat netālu bija tilts. Aizgāju līdz tilta vidum, kur upītes straume bija vislielākā un tumšajā dzelmē pa laikam uzmetās kāds virpulis. Pilnīgi kā pēc komandas man strauji sagribējās ielēkt no tilta upē. Un patiešām! Tas, kas ar mani bija noticis pēdējo pusgadu un kādā ārprātā bija pārvērtusies dzīve, bija nepanesami. Kas gan mani šajā dzīvē var noturēt? Vīrs no manis aizgājis. Mamma kādu laiku pasēros un nomierināsies. Dēls? Viņam ir ļoti laba vecmāmiņa, gan jau izaudzinās.»

Laimīgi neveiksmīgais pašnāvības mēģinājums

Marina aizvēra acis un spēra soli tukšumā. «Kritiens ūdenī izrādījās ļoti sāpīgs un man aizsita elpu. Grimstot aukstajā dzelmē, man visapkārt bija simtiem mazu un ļoti sāpīgu burbulīšu. Likās, ka mana galva pārsprāgs. Laikam tad beidzot man pieslēdzās pašsaglabāšanās instinkts, un es sāku visiem spēkiem kārpīties pretī gaismai, lai ievilktu gaisu,» viņa atceras tās dienas baisos notikumus. Kādā brīdī Marinai tas arī izdevās, bet straume atkal viņu pavilka zem ūdens. Spēki bija strauji izsīkuši. Viņa atvēra acis - cauri tumšajai dzelmei un burbulīšiem tieši viņai pretī stiepās sīks, bet ļoti spožs saules stariņš. «Es kā neprātīga centos to satvert - varbūt gribēju to izmantot kā kādu glābšanas striķi. Un tad es tumsā sev blakus ieraudzīju pelēku seju ar lielām, bet duļķainām acīm, kas pētoši raudzījās manī!» Tas bijis tik briesmīgi, ka, saņēmusi pēdējos spēkus, Marina rāvās augšup un sajuta, ka viņu satver kādas spēcīgas rokas un izvelk krastā. Tur arī viņa atguva samaņu, vienlaicīgi turpinot krampjainus mēģinājumus ievilkt elpu. Viņai apkārt līkņāja satraukušies cilvēki. «Dzīva?» jautāja plecīgākais. «Liekas, ka jā. Paldies, ka izglābāt.» «Nu nē, mēs nebūtu uzspējuši, tu pati izkārpījies, mēs tikai no sekluma tevi izvilkām krastā,» paskaidroja vīrietis. Pēc tā laimīgi neveiksmīgā pašnāvības mēģinājuma Marinas dzīve negaidīti strauji sāka mainīties uz labo pusi. «Tajā pašā dienā man parādījās zvērīga apetīte. Atcerējos, ka biju solījusi dēlu aizvest uz leišu akvaparku. Sajutu, ka esmu ļoti noilgojusies pēc sava vīra. Piezvanīju viņam un lūdzos, lai viņš atgriežas. Mēs ar viņu ilgi runājām un nolēmām mēģināt sākt visu no jauna.» Nākamajā dienā Marina ar vīru aizbraukusi uz to pašu upīti. Gribot simboliski pielikt punktu murgam, kas ar viņu noticis pēdējā pusgada laikā, Marina iemetusi upē pavasara puķu pušķi un vēlāk aizgājusi uz baznīcu un aizdegusi svecītes nezināmās meitenes Ļubas dvēseles mieram. «Kopš tā laika es nevienam neatdodu un nepārdodu mūsu vecās drēbes. Vienkārši sadedzinu tās, kad esam vasarnīcā.» Viņa, smagi nopūšoties, nobeidz savas rūgtās pieredzes pilno stāstu. No šīs nopūtas nez kāpēc pārskrēja tirpas…