VAKARA ZIŅAS: Pieredze - svainis aizvilina sievu, un miesīgā māsa noceļ vīru

Dzīve ir tik daudziem pārsteigumiem pilna, ka mēs nevaram būt droši par mazā nešpetņa Amora raidīto bultu mērķiem. Tās trāpa cilvēkiem, nešķirojot tos pēc vecuma, smukuma un maka biezuma. Dažkārt apaļīgi spārnotais delveris grib izspēlēt visai negantus jokus ar varenajiem Visuma likumiem, un viņa raidītās bultas liek mīlas iekārē vienai māsai atņemt otrai vīru vai svainim aizvilināt karsti mīļoto sievu. Un Dieviņš var dusmās velti piecirst kāju, kad kāds atkal pārkāpj desmito bausli: «Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.» Tomēr dzīvē notiek kā jau dzīvē!

Brāļa un māsas ģimenes saistīja patiesa draudzība un kopīgas intereses

Kā teikts kristīgajā pasaulē, šī baušļa mērķis ir pasargāt cilvēku no nešķīstības un ugunsgrēks jādzēš, pirms tas vēl nav izvērsies. Tomēr no mīlestības liesmām ir grūti atteikties, ja tās atrodas līdzās un ir tepat ar roku sasniedzamas, apmīļojamas un baudāmas. Pat ja tad tiek zagts no tuvākajiem. Droši vien kāds vēl atceras epizodi no slavenākās Latvijas daudzsēriju mākslas filmas «Ilgais ceļš kāpās», kad Martas tēvs, vecais saimnieks Ozols kāri gramstījās gar savu kalponi, kura, bailēs tapt pieķerta, piesolīja Eduarda Pāvula attēlotajam nama saimniekam mīlas priekus vakara stundā. Piekrāptā vīra atmaksa savam saimniekam Ozolam bija skarba - nodedzināta jaunuzceltā māja. Viss bija sagrauts un jāceļ no sākuma. Bet vai tāpēc vecais saimnieks atteicās no mīlas priekiem ar kalponi? Nē, neparko. Dīvaini ir cilvēki. Zina, ka ar vienu soli gruvešos var sagraut visu savu līdzšinējo sakārtoto pasauli, bet tik un tā iet uz iznīcību. «Mēs bijām gadus piecus precējušies ar Anci un meklējām plašāku dzīvesvietu ģimenei. Nesen bija dzimusi mūsu meita Arta, un mana sieva par katru cenu gribēja kaut ko plašāku par mūsu īrēto vienistabas dzīvoklīti Ķengaragā. Man gan tas problēmas nesagādāja. Uz darbu varēja tikt ar sabiedrisko transportu, par īri nebija jāmaksā nenormāla nauda. Varējām dzīvot, cepuri kuldami. Bet nē, katru dienu sieva pret mani sāka piekopt «zāģa principu». Mēs bieži ciemojāmies pie manas māsas Andras ģimenes. Viņas vīrs Aldis bija feins vecis. Braucām kopā makšķerēt, vecvecāku mājās šo un to pielabot, sestdienās taisījām šašliku pasākumus, uzsitām zolīti un iedzērām labu skotu viskiju. Mums bija kopējas intereses, un mēs labi sapratāmies. Nezinu, kurā brīdī viss sāka grūt. Varbūt tad, kad saņēmām ziņas par opja atstāto mantojumu. Mūsu vecāki bija miruši, jo bijām ar māsu vēlīnie bērni, un zinājām, ka esam vienīgi mantinieki. Jā, tā mantojuma padarīšana laikam tomēr bija visam sākums,» aizdomājas Emīls. Māsa Andra palūdza tieši brālim uzņemties kārtot mantojuma lietas. Viņa gribēja opja veco māju Kurzemes pusē pārdot, un brālis tam piekrita. Abiem radu pāriem tikko sākusies īsta ģimenes dzīve, un tā prasīja uzņemties atbildību par savām otrām pusēm un dzimušajiem bērniem. Kā jau visi laimīgi precēti ļaudis, viņi gribēja savu stūrīti, dārzu un gruntīgu pamatu ģimenes pastāvēšanai. Viņiem bija katram sava mīļotā pusīte, kas uzklausīja, deva padomus, atbalstīja un naktīs mierināja. Ko gan vēl vēlēties!? Dzīve uzzīmēta kā bilde vismaz 70 gadiem uz priekšu.

Opja mantojums palīdz abām ģimenēm iegādāties dvīņu māju

«Kad naudiņa par pārdoto opja māju ieripoja bankas kontā, mēs ar māsu, sēžot viņas virtuvē, kas atradās daudzdzīvokļu namā, uzsākām sarunu - nu ko tad varētu pasākt ar 15 tūkstošiem eiro, ko katrs saņēmām mantojumā. Aldis papildināja man glāzi ar ledu un viskiju un spēji izmeta domu - ņemam par abiem dvīņu māju! Pirmā iemaksa mums bankai noteikti sanāks, katrā ģimenē ir pa vismaz vienam pelnošam ģimenes pārstāvim, un banka mums nevarēs atteikt. Tovakar ideja aizrāva visus. Mēs atvērām sludinājumu portālu «ss.lv» un sākam pētīt sludinājumus, dāmas aizrāvās ar ideju par kopīgiem dārza svētkiem un Ziemassvētku virteni gar visu mājas jumtu, svaigo gaisu un stabilu vietu mūsu mazajai meitai bērnudārzā. Vārdu sakot, mums dzima plāns, kas šķita reāli īstenojams. Tas bija mūsu mērķis, uz kuru tiecāmies. Nākamais mēnesis aizgāja sarunās ar banku, patiešām atradām dvīņu māju Ikšķilē un vienojāmies ar saimniekiem par cenu, «izsitām» no bankas zemākus procentu maksājumus, jo mums bija vērā ņemama pirmā iemaksa, un kļuvām par mājas īpašniekiem, nonākot bankas vergturībā uz vairākiem gadiem. Toties tās sajūtas, atceroties laimīgās acis un sejas, un visus «oh» un «ah», kad ar ģimeni ieej mājā ar savu garāžu, lielu kabinetu un guļamistabu. Mana Ance burtiski lidoja no laimes, skaitīja peršiņas, lai pievilinātu labos mājas garus. Kopā pirkām jaunus aizkarus un bļodas, lampas un vēl visādus štruntus, vārdu sakot - iekārtojāmies. Man nebija mašīnas, un, kā jau teicu, bez iebildumiem uz darbu Rīgā devos ar vilcienu. Precīzā laikā izgāju un precīzā laikā atgriezos. Mana māsa arī plauka un staroja. Viņas abas meitas bija samērā patstāvīgas. No skološanās Rīgā gan viņas negribēja atteikties, tāpēc bieži vien braucām uz galvaspilsētu vienā vilcienā, jo svainis Aldis, pārstāvot farmācijas kompāniju, ar dienesta auto braukāja pa Latgales reģionu. Tas rajons bija nodots viņa atbildībā. Arī māsa veiksmīgi iekārtojās darbā novada domē. Gandrīz visas nedēļas nogales mēs pavadījām kopā. Bijām kā liela ģimene. Protams, dažkārt gadījās pa strīdam sievu starpā par bērniem, laikus nenopļautu mauriņu un visādām sadzīviskām lietām. Mēs gan ar svaini racionāli spriedām par jumta labošanu un žoga atjaunošanu vai jaunumiem un skandāliem mūsu novada domē un valdībā. Pirmo reizi es pamanīju Ances un svaiņa Alda tuvību mūsu virtuvē, kad viņa padeva ar anšoviem pildītās olīvas. Es redzēju to pieskārienu svaiņa rokai, bet atgainīju domas, ka tas varētu būt kaut kas vairāk. Nu, kas bijis, bijis. Tomēr mana atturīgā māsa kļuva vēl pavēsāka, un aiz sienas biežāk varēja dzirdēt skandālus. Kas bija strīdu iemesls - tā nebija mana daļa. Katram pašam savā ģimenē jātiek galā ar savām utīm un blusām. Mana dūjiņa Ance mani turpināja sagaidīt mājās pēc darba ar siltām vakariņām, ierasto vakara «Panorāmu» un mīlēšanos pāris reizes mēnesī. Varbūt es biju kļuvis par pašapmierinātu mājas snobu, negribot saredzēt pārmaiņas, kas iezagās mūsu abu ģimeņu starpā? Nevarēšu pateikt. Tomēr vienu vakaru es abus pieķēru bučojamies mašīnā pie upes. Kas mani dzina tur staigāt, nezinu. Biju pārguris no pārmaiņām darbā, ierastā dzīves ritma, braukājot turp šurp, un man vienkārši ievajadzējās izvēdināt galvu. Un še tev, abi mani radiņi tup mašīnā, piezīdušies viens otram kā divi pusaudži, un sūcas. Tad redz kādas bija tās aizkavēšanās ar farmācijas darba lietiņām!? Dusmīgs pēc velna es atrāvu auto durvis un, abiem mīlniekiem par pārsteigumu, gāzu svainim pa degunu. Oi, sākās tāda maurošana un manis zākāšana, ka sievai arī dabūju uzšaut pa muti. Skaidrs, ka viss manī vārījās kā katlā. Pagriezos un devos uz mājām, ar katru soli domājot - kurp redzētais aizvedīs? Kas notiks tālāk? Varbūt abiem bija noticis īslaicīgs prāta aptumsums? Varbūt kaut kas mājā noticis un viņi meklē mierinājumu viens pie otra? Varbūt es visu pārpratu un ne tā redzēju? Un vai māšelei kaut ko teikt par redzēto? Varbūt viņa kaut ko nojauš, bet varbūt jau zina par romānu mēnešiem ilgi?» domas sāpīgi šaudījās Emīla galvā. Viņš gaidīja abus ierodamies, tomēr Ance tonakt nepārradās mājās. Satrauktā Andra pirms pusnakts ieskrēja viņu mājas daļā un teica, ka Aldis esot iekļuvis automašīnas avārijā uz Salaspils šosejas. Blakus esot sēdējusi brāļa sieva Ance. Abi nogādāti slimnīcā, bet traumas neesot nopietnas. Viņa tikai nevarēja saprast, kurp abi radinieki devušies vakara stundā, ja abu ģimeņu pārējie locekļi bija mājās. Ance savam vīram tā arī no slimnīcas nepiezvanīja. Medicīnas iestādē apstiprināja, ka abiem tiek apkoptas brūces, taisīti rentgeni un citas pārbaudes, bet slimnīcā viņiem būs jāpaliek līdz rītam.

«Māsas vīrs un mana sieva paziņoja, ka mīl viens otru un vēlas no mums šķirties»

Brālis un māsa nevarēja visu nakti iemigt. Protams, sarunas vijās tikai ap brāļa sievu Anci un māsas vīru Aldi. «Tonakt mēs runājām par to, kādi esam izauguši un kādus mūs gribēja redzēt vecāki. Mums bija otras pusītes, darbs, pašiem savas mājas un, galvenais, ģimenes, bet kaut kas bija palaists vējā. Mēs bijām kā piepildītas kristāla glāzes ar labu vīnu, kas sāka plaisāt mums nesaprotamu iemeslu dēļ. Abi mīlnieki pārradās pa dienu, ienāca viesistabā, satvērušies rokās. Es naktī neko māsai nebiju atklājis, bet nu rezultāts bija redzams kā uz delnas. Māsas vīrs un mana sieva paziņoja, ka mīl viens otru un vēlas no mums šķirties. Viņu romāns ilgst ap pusgadu, un viņiem ļoti, ļoti žēl, ka viņi atraduši viens otru šādā ceļā. Man lūza sirds atkal, jo nu aizdomas guva apstiprinājumu. Tomēr visvairāk man sāpēja tas, kā viņi sagrāva manu māsu. Divi tuvākie cilvēki - viņas vīrs un mīļā «radene» - iedūra kā ar nazi divas reizes. Māsa bija salauzta, iemīta zemē, izlaista caur gaļasmašīnu. Viņas vairs nebija. Andra nav atguvusies ne vakar, ne šodien. Ar vīru komunicē tikai abu kopīgās meitas. Ir pagājuši divi gadi. Abi balodīši ir laimīgi kopā. Protams, mūsu laimes ligzdiņu, dvīņu māju, mēs pārdevām. Šeit neviens vairs negribēja palikt. Ar sava bērna māti es izvairos tikties. Labi, ka ir IT tehnoloģijas. Man tagad ir savs auto, tāpēc meitiņu es nedēļas nogalēs savācu un atvedu atpakaļ mātei. Esmu kļuvis par brīvdienu tēti savam bērnam pats pret savu gribu, jo dzīve izspēlēja ar mani ļaunu joku dubultā. Toties manai jaunajai draudzenei ir liela meita, un viņa labprāt iesaistās un izklaidē manējo. Par laulībām es izvairos runāt, nedod dievs, ar visu to radinieku būšanu un mīcīšanos savā sulā, kas var sākties skaisti, bet beigties pagalam nelāgi un traģiski,» nosaka Emīls.