Janvāra sākumā sociālo tīklu portālos tika publicēts šokējošs video, kurā bija redzams, kā autobuss Liepājā notriec vīrieti, bet neviens nesteidzās vīrietim palīgā un atstāja viņu guļam asins peļķē. Portālā jelgavniekiem.lv ir ievietots skarbs viedoklis saistībā ar šo avāriju.
Roberts Fūrmanis, anesteziologs, reanimatologs, NMPD Zemgales reģionālā centra vadītājs, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis pauž savu viedokli:
Pavisam nesen masu medijos bija skatāms pāris minūšu garš video ar ceļu satiksmes negadījumu Liepājā, kurā tika notriekts vīrietis. Visu to laiku neatradās neviens, kas spētu, gribētu vai mācētu palīdzēt šim nelaimē nokļuvušajam cilvēkam. Visiem video redzamajiem «varoņiem» gribu norādīt, ka uz viņiem būtu attiecināma Latvijas Republikas Krimināllikuma 141. panta otrā daļa. Domāju, ka likuma sargiem nebūtu sarežģīti vismaz daļu no šiem bezmugurkaulniekiem identificēt un saukt pie atbildības. Vismaz autobusa šoferi vajadzētu.
Pirmās palīdzības pamatprincips ir pareiza rīcība notikuma vietā. Tas būtu jāzina ikvienam, kurš ir ieguvis autovadītāja apliecību un piedalās ceļu satiksmē ar savu vai citam piederošu transporta līdzekli. Diemžēl sabiedrības uzskati ir atšķirīgi. Liela daļa no tās uzskata, ka nekā nedarīšana ir vienīgais pareizais, ko viņi spēj izdarīt.
Diemžēl šis uzskats ir nekompetences spogulis attiecībā uz pirmās palīdzības zināšanām. Nekā nedarīšana ir lielākais ļaunums, ko var nodarīt. Šis Liepājas video ir spilgts piemērs nekā nedarīšanai. Un ikviens sabiedrības loceklis var apskatīties šo video un redzēt no malas, kā izskatās «nedarīt neko», kas viņu uzskatos būtu vispareizākais.
Lai cik skumīgi tas būtu, tomēr pēc šā video atliek secināt atkal un atkal to, cik vienaldzīgi mēs tomēr esam. Es domāju, ka jebkurā citā valstī atrastos desmitiem tādu cilvēku, kuri apstātos, palīdzētu, piezvanītu. Bet te - histēriski staigājošs autobusa šoferis un absolūti vienaldzīga sabiedrība.
Nē, es kļūdos - mēs neesam gan tik vienaldzīgi - noteikti kāds no garāmbraucošajiem vēl paspēja iefilmēt to visu. Mēs mākam skaisti runāt tikai uz papīra, sociālajos tīklos, mājā uz poda vai dušā. Bet, kad lieta nonāk līdz darīšanai, tad ir bikses pilnas un vēlme aizmukt tālāk no notikuma, tālāk no atbildības. Katrs trešais latvietis savā twitter kontā jau trīs reizes ir atlaidis Saeimu un divas reizes par Latvijas Republikas prezidentu iebalsojis Kaimiņu. Viņi ir varoņi, sēžot savos dīvānos. Bet, kad jāiznāk uz ielas un jāizdara lieta, tad nabagi kļūst tādi paši kā tie vienaldzīgie tipi šajā video.
Ticiet man, tajā video skaidri var redzēt, ka notriektais cilvēks atrodas bezsamaņā un viņam ir izteikta asiņošana (pēc video varētu spriest, ka dzīvībai bīstama). Šādā situācijā nepieciešama tūlītēja līdzcilvēku rīcība gan notikuma vietas norobežošanā, lai neciestu apkārtējie palīdzības sniedzēji, gan arī rīcība pēc ABC shēmas principiem un palīdzības izsaukšana. Lai to izdarītu, būtu bijusi nepieciešama mazāk nekā minūte laika.
Āra temperatūra ir ap nulli grādu, un šādā laikā cilvēkam atdzišana var iestāties dažu desmitu minūšu laikā, kas viņa veselības stāvokli tikai pasliktinās, līdz ar to bija nepieciešama viņa sasegšana ar folijas segu. Nekas no tā šajā situācijā netika izdarīts. Un cēlonis tam visam ir pirmās palīdzības apmācības kultūra. Latvijā uzskata, ka pirmās palīdzības apgūšana ir lieka laika tērēšana un tas esot par dārgu.
Viens vidējais latvietis pirmo palīdzību ir mācījies tik tālu, cik aizgājis uz autoskolu un nopircis pirmās palīdzības apliecību. Otrs vidējais latvietis to ir darījis reizi savā mūžā un uzskata, ka viņam to vairs nepienākas darīt. Un nesakiet man, ka tā nav. Latvijā pirmās palīdzības apmācības kultūra ir ļoti zemā līmenī.
Šodien masu medijos var atrast informāciju par militāro mācību skolās. Citur māca, kā kļūt par Dievu. Bet nekur nemāca pirmo palīdzību. No Latvijas izglītības sistēmas tika izsvītrota tāda mācību stunda kā veselības mācība, kuras laikā tad bērniem un jauniešiem varētu mācīt to, kā palīdzēt līdzcilvēkam. Bērnos un jauniešos ir interese apgūt šīs iemaņas, tikai mēs, pieaugušie, nemākam un/vai negribam atrast laiku un iespējas to izdarīt. Tas jāsāk darīt valstiskā līmenī.
Rīcība ceļu satiksmes negadījuma vietā, ja notriekts cilvēks
Ikvienam no mums, piedaloties ceļu satiksmē gan ar savu auto, gan kā pasažierim, gan arī kā kājāmgājējam, var sanākt iekļūt ceļu satiksmes negadījumā (CSN) un/vai arī kļūt par tā liecinieku. Ikvienam autovadītājam būtu jāprot rīkoties šādā situācijā. Taču, ja tas ir piemirsies, tad sniegšu īsus padomus. Apgūsim pirmo palīdzību un palīdzēsim citiem cilvēkiem.
Novieto savu auto drošā vietā, vēlams, aiz negadījuma vietas. Ieslēdz avārijas signālus.
Izkāp no mašīnas, paņemot līdzi avārijas trīsstūri un pirmās palīdzības aptieciņu.
Avārijas trīsstūri novieto nepieciešamā attālumā pirms negadījuma vietas brauktuves virzienā vai vietā, kur, tavuprāt, tas ir visvairāk nepieciešams. Minimālais attālums pilsētā ir 15 metri, ārpus pilsētas - 100 metri.
Uzvelc gumijas cimdus.
Ja apstākļi ir droši, tad dodies pie cietušā.
Palūdz apkārtējiem, lai sauc pēc palīdzības un zvana uz ārkārtas numuriem (112; 113).
Ja redzi dzīvībai bīstamu asiņošanu, tad apturi to.
Novērtē cietušā stāvokli pēc ABC shēmas principiem: samaņa; elpceļi; elpošana; asinsrite.
Ja cilvēks ir bezsamaņā un bez elpošanas, tad ir jāsāk atdzīvināšanas pasākumi - krūškurvja kompresijas un mākslīgā elpināšana. Ja nevari izdarīt elpināšanu, tad veic tikai krūškurvja kompresijas.
Ja cilvēks ir bezsamaņā un viņam ir saglabāta elpošana (vairāk nekā 12 reizes minūtē), tad viņš jānovieto stabilā sānu pozā. Neatkarīgi no traumas, kāda ir gūta. Apsedz ar folijas segu. Atkārtoti pārbaudi elpošanu (ik pēc 30 sekundēm).
Ja cilvēks ir pie samaņas, tad novērtē viņa stāvokli, traumu apjomu un apsedz ar folijas segu. Vēlams, lai šajā situācijā cietušais paliek nekustīgs. Sagaidi, līdz ieradīsies NMP brigāde.
Katram ir jāatceras tas, ka nedarīt neko ir pats ļaunākais, ko mēs cietušajam spējam nodarīt.
Nebūsim vienaldzīgi un palīdzēsim nelaimē nonākušam līdzcilvēkam!