VAKARA ZIŅAS: Papardes zieda meklēšana jeb Kaislīgā Jāņu nakts

«Jāņu nakti nezināju, kura māte, kura meita,» – tā skandē latviešu tautasdziesma. Jāņos, baudot tradicionālo miestiņu, patiesi notiek visādi un papardes ziedu var atrast pat nemeklējot… Pēc tam gan var gadīties, ka mīlas kūleņa sekas jūtamas pēc deviņiem mēnešiem, ka sieva met zibeņus un draud ar laulības šķiršanu, bet ir arī tādi līgotāji, kuri Jāņu naktī izbaudījuši jaunas izjūtas seksā... Trijatā. Par to arī šie stāsti. Ar morāli: dari ko darīdams, bet padomā, jo pārlieku liela centība pie laba gala nenoved.

Sekss bez sejas

Ainars atvēra acis… Ak dievs, kur es esmu? Kas notiek? Galvā vēl šmiga, un to steidzīgi vajadzēja papildināt, nedrīkstēja laist vaļā. Pagalmā skanēja vēl gulēt negājušo līgotāju balsis un patīkami aicinoša pudeļu džinkstoņa. Viņš pagrieza galvu, un kas tad tas - izrādās, siena šķūnī viņš nebija viens. Turpat blakus zem segas spīdēja balts, daudzsološs dibens. Pamatinstinkts nostrādāja par 100 procentiem, un Ainars sajuta nepārprotamus signālus, ka jānoņem spriedze. Aliņš varēja pagaidīt. Viņš uzlika roku uz baltā dibena, un tas viņam atbildēja pozitīvi. Ainara vīrišķais simbols izslējās vēl cēlāk un kā viduslaiku bruņinieks metās iekarot balto cietoksni. O! Kauja bija varena, pēc brīža viņš vieglā eiforijā izkliedza Jāņu nakts dullumu, piecēlās un streipuļoja uz siena šķūņa trepēm. Vajadzēja taču vienreiz salāpīties! Baltais dibens palika guļot un labsajūtā murrājot. Kam tas piederēja, Ainars nezināja, arī, kāda šim dibenam ir seja un kā to sauc, par to viņam nebija ne jausmas. Kompānija tovakar bija liela, veceņu netrūka, un kur tad visas atcerēties. Un vēl tās vietējās, kas vakar atnāca kopā ar Ainara brālēna draugu. Ainars devās pie vēl neatlūzušajiem vai jau mundrajiem rīta svinētājiem, tika sagaidīts ar ovācijām un pēc pudeles auksta, dzirkstoša aliņa saprata, ka dzīve ir izdevusies. Arī diena bija izdevusies - saule spīdēja, ūdens ezerā veldzēja, dzeramā pietika, un Ainars, triecot jēlus jokus piedzēruša cilvēka balsī, mēģināja turēt līdzi Līgo dziesmu zinātājiem, kuri gan ne par mata tiesu nebija labāki par viņu - tikpat svinību apdulluši kā viņš. Pēc kāda laika draugu pulkam pievienojās kāda brunete un mēģināja līmēties klāt Ainaram. Viņam tobrīd nebija laika vecenēm, jo pudele un draugu lustes bija svarīgākas. Bet kaut kur Ainars viņu bija redzējis - to puisis atcerējās. Ā! Laikam vakar! Tā pati, kas viņam mēģināja ierausties klēpī un vilināja papardēs. Bišķi jau laikam kaut kas tur bija, laikam pabučoties sanāca, bet uz krūmiem pēc papardes iet negribējās. To viņš toč zina, laikam nebija spēka vai brunete nebija tik izskatīga, jo viņa «uzticamais bruņinieks» jūtu bungoņas vietā vakar svinību skurbulī labāk izvēlējās nomiedzi. Ainars atcerējās, ka brunete centās izrādīt savu dekoltē, bet sagurušajam «karotājam» dzīvības dvesmu tik vienkāršiem līdzekļiem iepūst nevarēja. Sava «karotāja» drosmi un spējas viņš lika lietā no rīta. Pēc tam jautrībā, ēšanā un dzeršanā pagāja visa diena, un vakarā jau bija jātaisās uz Rīgas pusi. Ainaru, kurš jau atkal bija šmigā, kāds ielocīja mašīnā, un beigta balle. Vietējie palika, vācot svinību vietu, bet džeki no Rīgas aizbrauca. Tā pagāja gads. Nākamajos Jāņos Ainars kopā ar to pašu kompāniju, pasakaini gatavi svinībām - apbruņojušies ar jautru noskaņojumu, vairākām kastēm alus, devās atkal uz laukiem. Svinības atkal kā parasti - ugunskurs, šmiga, dziesmas, līdzpaņemtās vai vietējās vecenes. Kad jau sārtoja rīta blāzma, kāds no vietējiem nedaudz sagurušā balsī Ainaram jautāja: «Kāpēc nebrauc pie mums biežāk? Kāpēc nebrauc ciemos pie meitas?» Ainars domāja, ka viņu nes cauri. «Kāda meita?» Un tad sekoja skaidrojums: «Nu kā?! Tu neko nezini? Ha, ha. No pagājušajiem Jāņiem. Pavasarī piedzima,» Ainars apstulba un neko nesaprata. Galva dulla, dūša varena. Viņš centās sakoncentrēties un atcerēties, kas notika pirms gada. «Ha, ha, ha! Tu pat neatceries, kam iespraudi!» vietējais džeks smējās gardu muti. «Tā tak mūsu Maņka. Nu pārdevēja no veikala! Tu tak viņai uztaisīji bērnu. Neatceries? Viņa tak ar tevi meņģējās, vēl sienā līda gulēt.» «Kāda Maņka? Nē, tas nevar būt,» Ainars domāja. Ja arī kaut kas bijis, tak ne jau pēc vienas reizes. Es pat viņu neatceros. Taču Jāņu nakts dullā galva no šīm ziņām pamazām noskaidrojās. Otrā dienā, nedaudz skaidrākā prātā viņam šīs ziņas tika pasniegtas vēlreiz, taču Ainars neticēja un visu noliedza. Ķircināšanai pievienojās arī citi līgotāji, patiesības zinātāji, un tad kāda no vietējām Ainaram stāstīto centās apstiprināt: «Nu goč pendel, ka tev saku. Maņkas meitai ir divi mēneši, sēž tagad mājās. Mēģināja tevi pēc Jāņiem toreiz sameklēt, bet tu necēli klausuli, rakstīja īsziņas, bet tu neatbildēji. Tad atmeta visam ar roku, dzīvo pie vecākiem un auklē sīko.» Ainars atcerējās, ka viņam bijušas kaut kāds īsziņas, bet to veceņu tik daudz, kur nu visām atbildēt, kur saprast, kura ir kura. Par bērnu viņš toč neko neatceras. Tas nevar būt viņa, lai nemaz nemēģina piešūt lietu. Ainars noskurinājās, turpināja svinības vēl divas dienas, un tad jau atkal bija jābrauc uz Rīgu. Nākamajā gadā Jāņi laukos izpalika, jo bija jāstrādā, bet pēc gada viņš atkal kopā ar draugiem devās uz ierasto svinību vietu Latgalē. Šoreiz kompānijā ieraudzīja kaut kur redzētu seju. Bļ…! Dāmīte pienāca klāt, sasveicinājās un prasīja, kad papucis nāks ciemos. «Kāds papucis?» Ainars nesaprata. Tad jaunā sieviete paņēma telefonu un parādīja Ainaram bildi. No ekrāna viņam pretī vērās maza, bet sasodīti smuka un viņam līdzīga bērna sejiņa. «Tā ir tava meita,» teica līgotāja. Ainars atkal negribēja ticēt, bet kaut kāds nemiers viņā pamodās. Gari neizplūstot sarunās, viņš metās pie svinēšanas, un Marina - tā viņu sauca - saprata, ka te nav daudz ko muti dzesēt, ka ar runāšanu nekas netiks līdzēts, tāpēc nākamajā dienā uz svinību vietu līdzi paņēma meitu. Kad Ainars viņu ieraudzīja, viņš saprata, kurš ir tēvs, un vairs nemēģināja neko noliegt. Tikai tas bija tik stulbi - viens gadījuma sekss, pat neredzi, ar ko tu guli, bet pēc gada uzzini, ka tev ir meita! Nu tiešām stulbi, bet kaut kāda atbildības izjūta lika mosties sirdsapziņai. Bērna māte kā sieviete viņu neinteresēja, viņš negrasījās ar viņu precēties vai mest kopā kauliņus. Šis stāsts beidzās ar to, ka Ainars atzina savu bērnu, tagad rūpējas par viņu finansiāli, bet ar Marinu kontaktē tikai tik, cik nepieciešams bērna dēļ. Kopš tā laika viņš kļuvis prātīgāks un iespēju robežās cenšas kontrolēt savu «bruņinieku».

«Ka es tev zvēru, neko neatceros…»

Tā savai sievai, kura Jāni Līgo naktī pieķēra gultā ar kaimiņieni, zvērēja Jānis - vīrietis labākajos gados, divi metri augumā, alus mučeli uz vēdera, uzņēmējs un vietējā autoritāte. Un arī Jāņu nakts galva, jo tā bija tradīcija - visiem kaimiņiem savākties svinēt sētā pie Jāņa. Arī togad. Jānis bija izdaudzināts gan ar savu skaļo basu, gan šerpo raksturu un diemžēl arī kāri uz meitām un iedzeršanu. «Tāpēc sieva mani vienmēr pasēja,» viņš stāsta. «Bet ko es varu darīt, ja man tās vecenes vajag un patīk? Ja sieva par vēdzeli palikusi un nedod?» Savu seksuālo dziņu problēmu viņš mēdza risināt lauku mājās, kas atradās 50 kilometrus no mazpilsētas, kurā viņam bija ģimenes māja un veikals. Laukos Jānim bija saimniecība, kuru vajadzēja pieskatīt, un arī izpalīdzīgas «kaimiņienes», kas savu vientulību mēdza remdēt, sildot kājas zem vienas segas ar Jāni. Kamēr sieva rāvās pa veikalu, Jānis - pa laukiem. «Man ar vecenēm bija noruna, viņas zināja - ja atvērs muti, sadomās bazūnēt kaut ko sievai vai šantažēt, dabūs, ka maz neliksies, dzīves vairs nebūs. Tāpēc viņas savu vietu zināja, bet sieva par to neko neuzzināja,» atklāti stāsta Jāņu tēvs. «Es vienmēr visu kontrolēju - atbrauc cibiņa, man viņas bija vairākas, visas no blakus miestiem, ir sekss, un tad «uz redzēšanos», līdz nākamajai reizei, un vakars brīvs. Vienīgi, ja nu gadās kāda «cērtamā egle», tad savādāk. Bija man viena tāda. Andiņa. Smuks zaķis - pakaļa pufīga kā rožmaizīte, viduklis lunkans kā vītola pīcka, pupi kā melones, kas tūlīt pārsprāgs. Uh, kas tas bija par skuķi! Kas par dekoltē! Tajā varēja pazust kā atvarā,» iesildoties pirms Jāņiem ar savu iecienīto kokteili miestiņu un šņabi, atklāts savās dēkās ir Jānis. «Iepazināmies pavisam nejauši - braucu no Rīgas uz mājām, a viņa Juglā stopēja. Piestāju, paņēmu. Braucām, runājāmies, vārds pa vārdam, zaķis smuks, smaida, prasa, kā lai samaksā, es saku: graudā! Viņa uz mutes nebija kritusi un atbild: a varbūt labāk baudā? Es tikai nosmaidīju, teicu, ka var arī baudā, un ko viņa?! Sāk slidināt savu roku man pa bikšu priekšu, lēnām taisa vaļā rāvējslēdzēju, siksnu, izņem no sava dekoltē pupus tā, ka tie stāv gaisā ar krūšu galiem pret debesīm kā raķetes Baikonuras kosmodromā, un, ka tavu razīt, cik forši tas bija... ar savu lielo muti pieplok manam daiktam. Es turpināju braukt, labi, ka ceļš bija patukšs, mašīnu nebija daudz, bet viņa turpināja darboties. Jo ilgāk, jo trakāk. Koda, stenēja. Beigās neizturēju un metu nost mežā. Rāvu ārā no mašīnas. Un no muguras ka ieliku! Kas tas bija par seksu! Pēc tam iepazināmies, noskaidrojām, kā viens otru sauc. Nedaudz parunājāmies, un tad viņa sāka atkārtot. Nu es, protams, nepretojos, vai ta slims. Par tādām krūtīm kā Andiņai jādod Nobela prēmija, es viņas varēju ēst un ēst. Un ne tikai. Pēc tam pāris reižu viņa atbrauca pie manis uz laukiem, bet drīz vien saprata, ka liela aršana nebūs. Viņai vajadzēja naudu, bet es par katru reizi negribēju maksāt. Varēju dabūt seksu arī tāpat. Nu ne tādu varbūt, bet... Viņa saprata, ka es no sievas nešķiršos, tāpēc nav ko lieki tērēt laiku.»

Taču Jāņa kreņķis, uzticot šo stāstu, patiesībā ir par citu lietu, jo, kā viņš saka, vecenes ir, bija un būs, nav ko iespringt. Viņam nedod miera kāds gadījums ar sievu, ģimenes konflikts, kas teju beidzies ar šķiršanos. «Es ar večiem pēc tam par to vēl runāju: nu kā tas var būt?» viņš spriež. Un bijis tā: Jāņu naktī laukos Jānis sadzēries (kas gan nevienam nebija pārsteigums) un pret rīta pusi taisījies nedaudz pagulēt. Sieva jau sen bijusi pie miera, no līgotājiem palikuši tikai daži un tie paši tikpat švaki kā viņš. Vismaz viņš tā domājis. Kompānijā līdz rītausmai līdzi turējusi arī kaimiņiene, ģimenes draudzene, kas tikko bija šķīrusies no vīra. Jānis steberējis uz māju, bet viņa gādīgi piesteigusies klāt, uzlikusi Jāņa roku sev uz pleca un teikusi, ka palīdzēs aiziet līdz mājai. Tā kā svinētāji bija sakrituši pa gultām kur nu kurais, māja pilna, Jānis ar kaimiņienes Laimas palīdzību nonācis ne līdz savai guļamistabai. «Cik es atceros, es iekritu gultā un plīsu nost. Laima nezin kāpēc apgūlās man blakus un kaut ko sāka grābstīties man pa priekšu, bet es biju tik pilns, ka atlūzu. Nu toč neatceros, ka es būtu ar viņu pārgulējis. Bet otrā rītā sieva, modinot līgotājus, mūs ar Laimu pieķēra vienā gultā un... Padomāja nu tieši to! Kas tas bija par skandālu! Visa māja rībēja! Draudzene vienā gultā ar vīru! Bet es viņai skaidroju, ka nekā nebija, bet viņa mani klausīties nemaz negribēja, skandināja tikai: bet es taču redzēju! Laima ar tevi gultā! Nu neticēja, ka neesmu pārgulējis. Laimas argumenti, ka viņa tāpat apgūlusies blakus, sievu arī nepārliecināja. Es arī nesapratu, kāpēc Laima man guļ blakus, varēja tak iet uz savām mājām, bet laikam jau kaut ko gribēja. Šad tad kaut kādas piezīmes un mājienus pēc šķiršanās bija izteikusi, bet es tak neesmu tik stulbs, lai ar sievas draudzeni gulētu. Bet vistrakākais, ka tiešām neatceros, bija vai nebija sekss. Vienkārši atplīsu, un viss. Ja citas reizes pārgulēju un mani nepieķēra, tad stulbi, ka tagad, kad ne ar vienu nebiju pārgulējis, sieva pieķēra vienā gultā ar veceni. Nu kā tas var būt!? Es arī saprotu, ka no malas tas stulbi izskatās - vienā gultā, bet saka, ka nekas nav bijis. Ja es tā ieraudzītu sievu ar kādu? Nē, nu tad nosistu,» saka Jānis un tad apraujas. Un turpina it kā taisnoties: «Nu toč neko neatceros.» Jāņa sieva vēl mēnesi pēc svētkiem šņākusi uz vīru, nerunājusi, draudējusi sniegt šķiršanos un pārtraukusi draudzēties ar Laimu. «Tikai ar milzīgu skaidrošanos, ka nekas taču nevarēja būt, jo es biju piedzēries, ar lielu lūgšanos un ceļojumu uz Ēģipti es panācu mierizlīgumu ar sievu un kādu laiku uzvedos godīgi, netikos ar citām vecenēm.»

Jāņu sekss trijatā

Pirms vairākiem gadiem Vents bija iznācis no slimnīcas, tāpēc Līgo svētkos grādīgo dzērienu vietā bija jāizvēlas tabletes. «Es vēl jokoju, ka esmu moderns - no alkohola pārgājis uz tabletēm,» viņš stāsta. «Savācāmies draugu kompānija un braucām līgot uz laukiem, jo kas gan ir Jāņi pilsētā? Tā kā biju skaidrā, man bija uzticēta gan šofera loma, gan pārējo pieskatīšana. Īpaši jau Alises, brāļa sievas kolēģes, jo viņa bija meitene ar vērienu. Darbdienās strādāja melnu muti birojā, bet brīvdienās atlaida pedāli līdz grīdai klubos vai privātās ballītēs.» Venta māsīcai Alisei pastāvīga drauga nebija, jo neviens ilgāk par dažiem mēnešiem nevarot izturēt viņas nelīdzsvaroto un trauksmaino raksturu. «Viņa kompānijās vienmēr bija uzmanības centrā, bet, kad iedzēra par daudz, kļuva vaļīga un kašķīga. Principā viņa nedrīkstēja lietot alkoholu, bet... Ir jau daudz lietu, ko mēs ar prātu saprotam, bet...»

Kad svinētāji nonākuši līdz galamērķim - kādā viesu namā pie ezera -, meitenes steigušas klāt galdu, puiši kūruši ugunskuru, stellējuši tradicionālos šašlikus un, atkorķējot pirmās pudeles, sākuši ielīgot. Pirmo reizi kompānijā bija arī Venta draugs Valts, kurš bija ieradies atpūtā no Īrijas, brīvdienas nolēmis pavadīt ar vērienu, jo Īrijā smagi strādāja. «Tā arī notika - Valts saforsēja ar dzērieniem, atplīsa, aizgāja gulēt, bet mēs palikām svinēt. Jautrākā kompānijā, protams, bija Alise - kā izbijusi koriste viņa diktēja ritmu Līgo dziesmu repertuāram un dzēra rumu ar kolu. Pēc kāda laika arī viņa devās viesu nama virzienā un pazuda uz ilgāku laiku. Līgojām, līgojām, tad draugi teica, lai ejot modināt Valtu, ka nav ko nogulēt dzimtajā zemē Jāņu nakti, jālec pāri ugunskuram, lai odi nekož. Es vēsā mierā gāju skatīties, bet, ieejot mājā, izdzirdēju elsas un kliedzienus. Sapratu, ka tepat blakus istabiņā kaut kas notiek. Tad atskanēja būkšķi, kaut kas krita, sitās pret sienu... atkal kliedzieni... Tā bija Alise un visdrīzāk kopā ar Valtu. Domāju, nu ko es tur daudz traucēšu, kad atkal atskanēja tie paši uzbudinošie trokšņi. Durvis bija pavērtas, un ziņkāre man nedeva mieru. Nezinu, kas tajā brīdī ar mani notika, bet piegāju pie durvīm un istabā, kas bija skaisti izpušķota un smaržoja pēc meijām, ieraudzīju abus guļam uz grīdas, pa zemi mētājās drēbes. Alise jāteniski bija virsū Valtam. Viņi ņēmās ar tādu jaudu un baudu, ka es pie durvīm gandrīz vai sastingu kā pirmklasnieks, kurš aizmirsis iemācīties dzejoli. Tad Alise un Valts mani pamanīja, pārtrauca savu darbošanos, un kādu brīdi cits uz citu mulsinoši skatījāmies. Gribēju jau atvainoties un doties prom, kad Alise notrausās no Valta un, valšķīgi smaidot, lēnām sāka rāpot manā virzienā. «Negribi pievienoties?» viņa jautāja. Viņa paņēma turpat blakus uz kumodes nolikto Jāņu vainagu, uzlika man galvā un mēģināja taisīt man vaļā bikses. Alise pagrozījās manā priekšā un sāka skūpstīt. Augums viņai tiešām bija labs un kārdinošs. Un lūpas garšīgas... Valts mūs vēroja. Man nekad nebija bijis sekss trijatā un kaut kas nedeva mieru: varbūt pamēģināt? Brīnījos pats, ka nepretojos, bet beigu beigās nebiju jau arī nekāds mazais bērns. Alise novilka man kreklu, ielika roku biksēs, kurās jau viss signalizēja par trauksmi, un lēnām, paņēmusi aiz rokas un skandinot: «Jānīts nāca pār gadskārtu», veda uz gultu. Valts pa to laiku bija piecēlies. Alise apsēdās uz gultas, mēs stāvējām blakus, un viņa sāka darboties ap mums abiem. Tas mani uzvilka. Uzbudinājums pieauga ar katru sekundi, un nespēju vairāk nociesties, metos viņā iekšā, bet Valts tika apmierināts orāli. Pēc tam mēs mainījāmies un rītausmu sagaidījām, izmēģinot visdažādākās pozas. Kaut kāds dzīvniecisks instinkts bija pārņēmis mūs. Alise uzvedās nevaldāmi kā kaķene, šķita, ka viņa ir nepiesātināma. Kad Jāņu nakts mīlas eliksīra bija gana, es paliku turpat guļam, bet Alise ar Valtu aizgāja uz ezeru peldēties.» Ar seksu gan šie Līgo svētki Ventam nebeidzās. Vakara pirmā daļa bija tā saldākā un negaidot izvērtusies par jaunu piedzīvojumu, bet noslēgums bija daudz bēdīgāks. Proti, Vents pamodies no trokšņošanas un sapratis, ka atkal dzird Alises un Valta balsis. Tikai šoreiz tie nebija mīlas elsu decibeli. Pēc intonācijas spriežot, tas liecināja par kašķi un strīdu. Viņš piecēlās, izgāja ārā skatīties, kas notiek. Pie ugunskura bija tikai Alise un Valts, pārējie laikam gulēja. Varēja redzēt, ka laiks nav velti tērēts, mazinot spirtoto dzērienu krājumus. «Alise kaut ko pārmeta Valtam, un es tikai fragmentāri dzirdēju viņu sakām: «Tu esi plebejs, plebejs, jūs tur Īrijā visi tādi neveiksminieki. Atšujies no manis,» un pagrūda Valtu. Man bija skaidrs, ka Alisei iestājusies otrā stadija - kašķa meklēšana. Valts sēdēja, mēģināja viņai kaut ko iebilst par grūto dzīvi, bet tad sadusmojās un nosauca viņu par mauku, uz ko Alise viņam atbildēja ar pļauku. Valts pacēla roku atbildei, un tad es sapratu, ka laikam pēdējais laiks iejaukties, jo divi sadzērušies var izstrādāt nezin ko. Pieskrēju klāt, mēģināju izšķirt katru uz savu pusi, bet tas nelīdzēja. Viņi sāka kliegt uz mani, lai nejaucos, grūda prom, es pa vidu, viņi man katrs savā pusē turpināja gānīt viens otru, ieklopēt. Uz sliekšņa parādījās arī citi līgotāji, saucu, lai nāk palīgā izšķirt šitos divus muļķus, bet par vēlu. Sajutu triecienu pa galvu ar kaut ko smagu. Nākamā epizode - atvēru acis un sapratu, ka esmu slimnīcā. Man bija pārsista galva. Kā vēlāk uzzināju, Valts dusmās bija paķēris pudeli un iebliezis man, jo es pa vidu par daudz maisījos un traucēju viņiem. Protams, viņš nedomāja, ka mani «izslēgs», domāja (ja vispār domāja), ka pabiedēs, bet sanāca citādi. Abi līgotāji pēc notikušā bija pārbijušies ne pa jokam, sēdēja slimnīcas gaitenī, dežurēja un gaidīja, kad pamodīšos. Sekoja skaidrošanās, nolūgšanās, piedošanas prasīšana, kompensācijas piedāvāšana. Nu es jau zināju, ka viņi ir normāli cilvēki, tikai alkohola aizlietā galva nezina, ko tā dara. Viss beidzās normāli - brūce bija sašūta, varēju doties mājās, bet Alise un Valts ap mani katru dienu riņķoja kā ezīši ap piena bļodu. Interesantākais ir tas, ka viņi kopš tā laika ir kopā, un nu jau pagājuši divi gadi. Alise alkoholu lieto minimāli, kļuvusi mierīgāka, Valts joprojām strādā Īrijā, bet regulāri brauc ciemos. Šovasar man jāiet uz viņu kāzām,» noslēgumā piebilst Vents.