VAKARA ZIŅAS: Vienas nakts sakari. Par vai pret?
Tikumīgas mātes meitām māca, ka ielaisties gadījuma sakaros nedrīkst. Bet, ja sirdi plēš pušu un dvēsele vaļā, tad attaisnojumu vienmēr var atrast, turklāt kā tu cilvēks vari zināt, ka tie paliks tikai vienas un vienīgās nakts sakari? Lai gan tieši tā visbiežāk notiek.
Alise un Gatis pamodās kapos
Bija vasara, un Alises draudzene, kursa biedrene Liene uzaicināja paviesoties pie sevis laukos, Vidzemē. Tur esot liela, skaista māja, brīvdienās estrādē notiekot balles, varēs atpūsties. Tā kā Alise bija rīdziniece, viņa labprāt piekrita uzaicinājumam. «Paņēmu līdzi dažas mantas un devos ceļā,» stāsta Alise. «Lienes senču dzimtas māja patiešām bija smuka – ar plašu pagalmu, skaistu ainavu uz pakalniem, tālumā kā zila līnija pavērās mežs. Un apkārt tāds miers un klusums… Tiesa, darba jau gan tādā sētā daudz, man droši vien nebūtu pacietības rakāties tajā dārzā un puķu dobēs, bet Lienei patika. Turklāt viņai bija vēl divas māsas un brālis. Uģis pēc neilga laika ieradās no Rīgas kopā ar draugu Gati. Izrādās, Lienes brālis savu draugu tāpat kā Liene mani bija uzaicinājis uz balli laukos. Lienes vecāki, ļoti jauki cilvēki, teicās, lai sakuram ugunskuru, pasēžam pagalmā, paciemojamies un tad varēs iet uz balli. Tā arī nolēmām. Mēs, meitenes, griezām dārzeņus, puiši lika cepties gaļu. Lienes jaunāko māsu mājās nebija. Viņas bija sporta nometnē. Liene stāstīja, ka tēvs gan reizēm pukstot, ka meitenēm sporta esot gana arī dārzā un tīrumā, bet neko darīt. Ja talants, tad skolotājiem pretī tomēr nerunājot. Bet atgriežoties pie ballītes – sēdējām pagalmā, pļāpājām, puiši dzēra alu, mēs, meitenes, mājas vīnu. Man tas vīns ātri iesita pa galvu, laikam diezgan viltīgs. Jutu, ka es interesēju Gati, man viņš arī patika. Liene ar brāli tikai saskatījās un nosmaidīja. Lienes brālim atbrauca vēl citi čomi uz sētu, Lienei atnāca vietējās draudzenes, tā ka ballīte izvērtās plašumā. Es sāku pļāpāt ar Gati, izrādījās, ka Rīgā dzīvojam netālu viens no otra, un vēl smējāmies, ka vajadzēja atbraukt uz laukiem, lai to konstatētu un iepazītos. Pēc kāda laika gājām uz balli. Mēs ar Gati jau bijām «noparkojušies» kopā, es biju sareibusi no vīna, pa ceļam uz estrādi vīns tika dalīts vēl, un, kamēr aizgājām, balle jau bija pašā dunoņā. Tas izskatījās tik smieklīgi, bet reizē arī forši – zaļumballe ar muzikantiem, manuprāt, tas bija «Tranzīts», visi lēkā, priecājas. Mēs ar Gati arī. Pēc kāda laika nolēmām iet pastaigāties, sameklējām Lieni un Uģi, pateicām viņiem, tikai tobrīd nepadomājām, ka mēs taču nezināsim tumsā atrast ceļu uz mājām. Aizgājām nostāk no estrādes, kur nav tik skaļa mūzika, atradām sūnā starp kokiem mīkstu vietiņu, apsēdāmies, pļāpājām, smējāmies un sākām bučoties. Gatis man ļoti patika, tāpēc nepretojos, kad viņš sāka slidināt rokas zem svārkiem un blūzes. Tas bija saldi… Vasaras nakts, silts, sūnas mīkstas kā dūnas, tālumā skan mūzika… Teorētiski ar prātu sapratu, ka nevajadzētu pārgulēt, ka tā nedrīkst, ka vēlāk to nožēlošu. Bet Gatis bija neatlaidīgs, solīja mani uzdzīt kosmosā, un es beidzot piekritu lidojumam. Pēc seksa vēl pagulējām, papļāpājām, pēc tam gribējām celties un doties mājās, bet sapratām, ka visapkārt tumšs, bet vieta sveša, nesaprotam, uz kuru pusi doties, kur mājas. Telefona arī nav, un ko tu tumsā kādam arī daudz izstāstīsi. Nolēmām pagaidīt, kad svīdīs gaisma, un laiku lieki netērēt. Divatā mums bija ko darīt. Beigās vēl arī piemigām, es ieritinājos Gatim azotē un apsedzos ar viņa džemperi. Pēc dažām stundām svīda gaisma, es atvēru acis un… sāku kliegt! Es biju šokā: izrādījās, ka guļam kapos! Izrādījās, ka estrāde atrodas blakus kapiem un mēs pa nakti, ejot pastaigā, esam aizklīduši līdz kapsētai. Tumsā neredzējām un nesapratām, ka blakus krusti, bijām aizņemti ar sevi un patiesībā jau pat iedomāties nevarējām, ka esam pie kapiem. Kad pirmais izbīlis bija pāri, sākām smieties. Kur kaut kas tāds vispār var gadīties?! Un gājām uz mājām. Uģis un Liene bija nobijušies, kur mēs pazuduši, taisījušies jau iet meklēt. Kad viņi izdzirdēja mūsu stāstu, smējās vēderus turēdami. Pēc šīm brīvdienām Gati vairāk satikusi neesmu. Liene vēlāk stāstīja, ka viņam esot meitene, ka abi taisās precēties. Žēl, protams, ka tā meitene neesmu es, bet piedzīvojumu ar kapiem atcerēšos visu mūžu,» nosaka Alise.
Dinas gadījuma mīla klubā
Dinai ir 27 gadi, viņa ir izskatīga jauna sieviete, precējusies jau septiņus gadus un pārgulēšanu ar garāmejošiem mīlas partneriem neuzskata par krāpšanu. «Viss sākās ar to, ka mēs ar vīru vienreiz ļoti sastrīdējāmies, es biju pārskaitusies. Pēc savas būtības esmu diezgan impulsīva – kad aizsvilstos, tad spalvas pa gaisu un kaut kur jāiet, mājās nevaru nosēdēt. Andis – mans vīrs – ir tieši tāds pats. Tā nu mēs izvillojāmies, viņš aizskrēja pirmais, es pēc tam,» stāsta Dina. «Nezināju īsti, ko darīt, mājās sēdēt negribēju, bet kur iet… Iekšā viss kratījās un dīdījās, piezvanīju vienai draudzenei, bet tai vīrs mājās tikko no reisa atgriezies, negribējās traucēt, un ne par mani viņai šajā situācijā bija domas. Otra draudzene laukos, jo bija nedēļas nogale, bet trešo piektdienas vakarā bija nofraktējis draugs atrādīšanai vecākiem. Biju palikusi viena. Dzīvoju toreiz Imantā un izdomāju, ka jābrauc uz centru, vismaz cilvēkos un tad jau izdomās. Bija vasara, ārā silts. Aizbraucu uz centru un izdomāju, ka jāiet uz klubu, jo sēdēt vienkārši kafejnīcā un vērot cilvēkus man negribējās, tas likās muļķīgi, bet klubā vismaz var padejot, ir kontakts ar cilvēkiem. Un klubi man nebija sveša vide, ar draudzenēm savulaik diezgan bieži gājām, arī tad, kad biju jau precējusies. Vīrs ļāva, neiebilda. Piegāju pie bāra, pasūtīju dzērienu, apsēdos pie galdiņa un vēroju apkārtni. Mugurā man bija džinsi un topiņš – nekas pārlieku seksīgs un izaicinošs, bet smuki. Nu vismaz man tā likās. Pēc brīža pie mana galdiņa piesēdās gara auguma džeks un sāka runāt nu kā jau parasti: bla, bla, bla… Kā sauc, kā šovakar jūties… Paskatījos, novērtēju, nu tīri tā nekas. Garš, labi ģērbies. Viņš pamāja ar galvu un aicināja pie blakus galdiņa. Aizgāju, apsēdos, bet tur priekšā vēl vairāki tādi gari. Izrādījās, basketbolisti palaisti brīvdienās. Viens man tur mēģināja vairāk pievērst uzmanību, aizgājām padejojām, iedzērām, atkal padejojām, pabučojāmies turpat. Nu un loģiski, ka viņš prasa, ko pēc tam… pie kura brauksim? Pie manis, protams, nevarēja. Vispār nebiju līdz šim savu vīru krāpusi, viņš man bija pirmais un līdz šim vienīgais vīrietis. Bet tobrīd biju uz viņu ellīgi dusmīga un mani nedaudz vilināja, urdīja velniņš: nu bet kā tas ir ar citu? Un es piekritu. Kad tikām galā, izrādījās, ka tā ir viesnīca, kur dzīvo vēl arī citi basketbolisti. Vairs neatceros, kā sauca džeku, ar kuru atbraucu, bet beigās man iepatikās cits un aizgāju pārgulēt ar viņu, nevis to, ar kuru kopā atbraucu. Sekss bija labs, atceros, ka pa nakti administrators nāca klauvēt pie durvīm un teica, lai esam klusāki. Laikam plosījāmies par skaļu. Otrā rītā pamodos, piecēlos, atstāju džekam savu vizītkarti, ja nu gadījumā izdomā piezvanīt, un devos prom. Patiesībā, ja godīgi, jutos diezgan draņķīgi, īpaši tajā brīdī, kad atvēru dzīvokļa durvis un iegāju mājās, bet tur priekšā vīrs ar ziedu klēpi un atvainošanos. Salīgām mieru, viss bija labi. Uz kādu laiku. Un tad atkal sastrīdējāmies. Un es atkal braucu uz centru meklēt mierinājumu kādā klubā. Un atradu. Citu, protams, un pārgulēju turpat mašīnā, atkal pēc tam jutos nedaudz draņķīgi, bet sevi mierināju ar domu, ka tajā brīdī man to vajadzēja. Un tā tas ir bijis vairākas reizes. Nevienu no saviem gadījuma mīlniekiem pēc tam neesmu vairs satikusi un arī negribu. Reiz tikai bija diezgan stulba situācija, kad ieraudzīju džeku, viņš mani sveicināja, bet es skatījos uz viņu un nevarēju atcerēties: vai es ar viņu esmu tikai bučojusies vai arī gulējusi? Jā, var man pārmest un teikt, ka esmu mauka vai pagrimusi sieviete, bet es uzskatu, ka savu vīru nekrāpju. Tas ir tikai sekss emociju izlādēšanai.»
Zitas draudziņš ar mazu «draudziņu»
Aija bija sieviete ar ķērienu un tvērienu. Smuka, blondiem matiem, dzimumzīmi kā Merilinai Monro, vienmēr koši sarkanām lūpām, bieži – melnsarkani rūtainos minisvārkos un baltā blūzē. Aija žilbināja vīriešus un zināja, ko no viņiem var izspiest. Un tie, kas gribēja viņas labvēlību, arī klausīja. Draudzeņu kompānijā viņa vienmēr spēlēja pirmo vijoli. «Mēs, viņas draudzenes, vienmēr varējām labi izpriecāties kopā ar Aiju,» saka Zita un atceras kādu gadījumu. «Aijai bija uzradies jauns pielūdzējs un aicināja uz randiņu, bet viena viņa iet negribēja. Tā kā man nebija ko darīt, viņa piedāvāja kompānijas pēc nākt man līdzi. Bet es iebildu, ko es tur darīšu kā trešais ritenis? Tad viņa noorganizēja, lai jaunais paziņa sarunā kādu savu draugu. Tā sakot, mēs divas un viņi divi. Nu labi, kas ta man, ar šādiem noteikumiem aiziet izklaidēties piekritu. Satikāmies, pasēdējām krogā, man piespēlētais tipiņš tā nekas, tikai mazs augumā. Man ir 1,72, viņam – 1,68 metri. Man vēl kājās augstpapēžu kurpes. Nu skats smieklīgs. Bet ne jau kāzu valsis, kā saka, man ar viņu jādejo. Tā kā bijām iedzēruši, sapratām, ka vajag vakara turpinājumu. Aizbraucām uz viesnīcu it kā uzspēlēt biljardu, bet pēc brīža jau attapos gultā kopā ar jauno draudziņu, kurš mani izmisīgi un steidzīgi centās izģērbt. Un skandināja frāzes par to, cik esmu skaista un burvīga un kā viņš mani grib. Es visā šajā pasākumā piedalījos mazāk, bet pavisam gandrīz atslēdzos, kad sapratu, ka viņa «draudziņš» ir tikpat maza auguma, kā saimnieks. Tā bija vilšanās, jo patiesībā nesapratu – ir vai nav sekss. Neko lāgā nejutu. Apmēram pēc pusstundu ilgas bakstīšanās mūsu mīlas sakars beidzās, viņš iegāja dušā un teica, ka jābrauc. Ja gribu, varu palikt līdz rītam, par viesnīcu esot samaksāts. Un arī brokastis cenā iekļautas. Bet vispār viņš varot mani pa ceļam arī aizvest. Kur bija palikusi mana draudzene Aija, man nebija ne mazākās saprašanas. Tā ka viesnīcā pa nakti palikt negribēju, ātri sataisījos un braucu ar Otto uz centru. Pa ceļam viņš stāstīja, ka ir precējies, sieva ļoti greizsirdīga, bet ka viņš labprāt mani satiktu vēl, ka es esot lieliska. Man, protams, glaimoja viņa vārdi par to, ka esmu lieliska, bet nu nepavisam neinteresēja precēts vīrietis, kuram turklāt vēl ir mazs «draudziņš». Tā arī beidzās mans pirmais un vienīgais (līdz šim) gadījuma sakars dzīvē,» atceras Zita. «Labāk tomēr pārbaudītas un zināmas vērtības nekā vilinošs nezināmais, kuru izspēlējot rezultāts var būt zero.