Šķiet, bums, kad daudzas sievietes uzskatīja – apprecēties ar ārzemnieku ir dzīves laimīgā loze, nu jau ir aiz muguras.
Tagad vairs nav robežu, ir internets un iepazīšanās portāli, tāpēc arī sirds var šļūkāt šurpu turpu - gan tepat pa Latviju, gan svešzemju ārēm. Un diemžēl sievietes, gribot būt laimīgas, īstās un vienīgās, reizumis «iekrīt» ārzemnieku mīlas solījumos. Sākumā viņi parādās kā princis baltā zirgā, bet vēlāk izrādās, ka zirgs jau ir apsedlots.
Laine - divreiz šķīrusies sieviete ar brīviem uzskatiem
Pirms diviem gadiem Laine piedzīvoja, ar tagadējo skatu raugoties, varenu mīlas dēku, kuru salīdzina ar vislabāko meksikāņu seriāla scenāriju, bet toreiz tas viņai šķita kā nereāla, ne ar viņu saistīta pasaka. Tiesa, tā sākās un beidzās citādi. Proti: 43 gadus vecā Laine, sieviete ar standarta izskatu - balināta latviešu pelēkā, sporta klubā labi uzturētu fizisko formu, lai ķermenis kārtībā, nadzīga uz koķetēšanu un flirtu, brīva uzskatos un aizspriedumos, uz draudzenes vīriem pārbaudījusi, ka precēts nav miris, bija nesen otrreiz šķīrusies, jo nebija mierā ar savu laulības dzīvi. No pirmā vīra un divu dēlu tēva viņa izšķīrās, kā pati atzina, jo bija jauna un traka, nezināja, ko īsti grib, bet otrreiz šķiršanās bijusi otrā vīra iniciatīva, jo viņam neesot patikusi Laines brīvība. «Viņš mani kontrolēja, bērnus nesaprata, strīdējās, zvilnēja dīvānā ar pulti un alu rokā, mājās darīt neko negribēja, krāns varēja pilēt nedēļām, kamēr man apnika, un es izsaucu santehniķi. Es viņa dēļ biju pārcēlusies no Rīgas uz mazpilsētu. Biju pieradusi pie citas dzīves, viņš nekur iet negribēja, bet ko lai dara, ja man ir par šauru dzīvot tikai rāmītī: mājas - darbs. Man vajadzēja plašumu, cilvēkus, kafejnīcas, kompānijas. Sākumā to kompensēja labs sekss, jauna dzīve, jauna vieta, pārmaiņas, bet pēc pieciem gadiem, kad sapratu - sekss vairs nekāds, nekas nemainīsies, sāku meklēt izklaides ārpus mājas, bet Jānim, manam vīram, tas nepatika, un, reiz pieķēris mani ar savu draugu, viņš pamazām atsala, bet pēc kāda laika paziņoja, ka mums jāšķiras,» viņa stāsta. Tā nu Laine nolēmusi atgriezties Rīgā, iekārtojās jaunā darbā - sabiedrisko attiecību kompānijā - un drīz vien saņēma pirmo uzdevumu - sarīkot starptautisku konferenci farmaceitiem. Lainei darba pieredze bija, tāpēc sarīkot konferenci bija tīrais nieks. Viņa arī zināja, ka šādas vietas ir ļoti piemērotas jaunu kandidātu «copēšanai». «Es zināju, ka viena nepalikšu, jo nemaz nemāku dzīvot bez vīrieša, vajag taču naudu, lai var pucēties, iet uz solāriju, pie kosmetologa, lai var aiziet uz teātri, restorānu,» viņa spriež.
Teo - variants no Varšavas
Laine gan atzīst, ka daudz var runāt, bet ne vienmēr ir tikpat naska uz rīcību, ja «objekts» viņai patīk. Tā arī šoreiz. Jau pirmajā konferences dienā viņa ievērojusi augumā garu, staltu, ogļu melniem matiem un kastaņbrūnām acīm, iznesīgu vīrieti. «Tā nekas - pie sevis toreiz nospriedu, bet tas arī viss,» stāsta Laine. Konference ilga vairākas dienas. Otrajā dienā kafijas pauzē Laine atkal metusi acis uz stalto poli un ievērojusi uz sevi vērstu viņa skatu. Laine vien pasmaidījusi un kautri nolaidusi acis. «Nākamajā dienā viņš man pienāca klāt un uzsāka sarunu. Tā, par neko, apjautājās, kā man iet, kā patīk konference. Angļu valoda nebija mana stiprā puse, tas bija mans mīnuss šajā darbā, ko biju apsolījusies novērst, tāpēc varēju aprobežoties ar vispārējām frāzēm, runājot vienkāršos nepaplašinātos teikumos. Polis stādījās priekšā, teica, ka viņu sauc Teodors, bet visi saīsināti uzrunā par Teo, ka viņš ir no Varšavas, vairākas reizes bijis Rīgā un viņam ļoti patīk šī pilsēta, un jau no pirmās dienas ievērojis skaisto sievieti, tas ir, mani. Man, protams, patika viņa uzmanība un teiktais. Todien satikāmies vēl kafijas pauzē, bet, kad nākamajā dienā konference beidzās, Teo mani uzaicināja vakariņās, un es piekritu. Nekāda dižā saruna manas sliktās angļu valodas dēļ sanākt nevarēja, bet kaut kā jau sapratāmies. Teo šo to zināja arī krieviski, jo bija gados vecāks par mani un labi atcerējās Padomju Savienību. Man viņš tiešām ļoti patika, netipiski sev es mulsu, nezināju, ko teikt, bet vakarā viņš mani uz atvadām noskūpstīja un palūdza, vai drīkst man zvanīt un rakstīt. Es piekritu. Tā mēs šķīrāmies. Biju pacilātā noskaņojumā, nākamajā dienā epastā saņēmu vēstuli no Teo, ar «Google» tulkotāja palīdzību izlasīju. Viņš jūsmoja un priecājās par mani, par mūsu iepazīšanos, par to, kā var tik skaistā ķermenī būt tik skaists un gudrs gars. Tik gudra un skaista sieviete! Ar vārdnīcas palīdzību atbildēju, ka man arī bija patīkami iepazīties. Nekad nebiju domājusi, ka varētu satikties ar ārzemnieku, man šķita, ka Latvijā priekš manis pietiek vīriešu, bet te tāds pavērsiens. Domāju, nu labi, paskatīsimies, vismaz nav garlaicīgi, izbaudīšu viņa uzmanību, komplimentus, pamācīšos valodu. Un tad jau redzēs, kā saka krievi, «kak karta ļjažet»…»
Teo ierodas ciemos Rīgā
Teo Lainei katru dienu rakstīja jūsmīgas vēstules un reizi nedēļā piezvanīja. Lainei savukārt tas bija stimuls pamācīties angļu valodu, ko viņa uzcītīgi arī darīja. Pēc aptuveni mēnesi ilgas saziņas un virtuāliem skūpstiem Teo paziņoja, ka brīvdienās grasās atlidot uz Rīgu, vai Lainei nebūs nekas pret un viņi varēs satikties? «Protams, man nebija nekas pret, es biju priecīga un sāku gatavoties viesa uzņemšanai. Bērnus uz brīvdienām aizsūtīju pieskatīšanai pie vecmāmiņas, izcepu kūku, aizgāju pie kosmetologa, sapucējos un devos uz lidostu. Pēc mēnesi ilgas kontaktēšanās bija sajūta, ka Teo pazīstu jau sen. Satikšanās bija skaista, kā seniem, ilgi gaidītiem draugiem. Viņš paņēma taksi, un braucām uz centru. Lai nebūtu neveiklas situācijas un viņam nevajadzētu mani apgrūtināt, kā viņš teica, Teo bija rezervējis numuriņu viesnīcā. Aizbraucām līdz viesnīcai, Teo mani uzaicināja augšā, lai pēc tam kopā dotos pusdienās, bet, kā jau tas bija paredzams, pusdienas izpalika, un arī vakariņas pienāca numuriņā, jo visu laiku pavadījām gultā. Teo bija fantastisks mīlnieks, temperamentīgs, juteklisks, zināja, ko grib sieviete, nu īsts Kazanova. Es viņu pat tā iesaucu. Kad beidzot izvēlāmies ap deviņiem vakarā no gultas, devāmies nakts ekskursijā pa Rīgu. Mums priekšā vēl bija divas dienas! Lēni izbaudījām Vecrīgā, kādā restorānā, vakariņas, iedzērām šampanieti, pēc tam pastaigājāmies un devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Nākamajā dienā aizbraucām līdz manam īrētajam dzīvoklim, jo beigu beigās es taču biju izcepusi kūku! Paciemojāmies pie manis, tad atkal pa gultu un ilgi līdz vēlai naktij runājām. Pareizāk sakot, centāmies runāt - kaut ko angliski, kaut ko krieviski, kaut ko ar vārdnīcas palīdzību. Teo jūsmoja par mani, aicināja ciemos uz Varšavu, piedāvāja tur dzīvot, solīja un uzbūra man lielus un skaistus nākotnes plānus,» atceras Laine. «Viņš atbrauca uz Rīgu vēl vairākas reizes brīvdienās, pēc tam it kā komandējumā uz nedēļu, un mēs kopā lieliski pavadījām laiku. Es pat domāju - vai tiešām tā var būt? Tu konferencē nejauši iepazīsties, pēc tam sazinies, satiecies un viss var notikt? Tiešām? It kā tik vienkārši,» nosaka Laine un nosmej: «Ha, ha, jā, ja tas būtu bijis tik vienkārši…»
Sieva uzzina par vīra dēku
Un priekšā Lainei bija ne tikai skaista mīlas un kopdzīves aina Varšavā, kur Teo solīja viņu iekārtot darbā, pareizāk sakot, nu kaut kad, kad viņa iemācīsies valodu, bet, kamēr Laine nezina labi angliski un kur nu vēl poliski, viņš varot atļauties savu mīļoto uzturēt. «Es biju sajūsmā no šāda piedāvājuma, jo vienmēr arī gribēju dzīvot, kā man patiktu, tas ir, nestrādāt, bet nevarēju jau to atļauties. Bija bērni. Jā, ak, par bērniem mēs ar Teo arī runājām, un viņš teica, ka gribētu no manis dēlu. Jau pat bija izdomājis vārdu - par godu savam vectēvam - Janeks. Es tā biju pārņemta ar daudzsološo romānu ar ārzemnieku, ka pat neiedomājos noskaidrot, kāds ir viņa ģimenes stāvoklis. Bet tā kā viņš visu laiku jūsmoja par mani, teorētiski aicināja ciemos, tiesa gan, kad jautāju konkrēti, kad es varētu aizbraukt, viņš vienmēr pārgāja uz citu tēmu, taču man pat prātā nevarēja ienākt, ka mans 54 gadus vecais princis varētu būt apgredzenots.» Beidzot pēc trīs mēnešus ilgas pazīšanās Laine gatavojās doties ciemos uz Varšavu, galu galā viņa taču bija pelnījusi ko labu - tā pati nosprieda, laimīgajā lidojuma dienā piezemējoties kaimiņvalstī ar sapņiem un viegli trīcošu sajūtu par gaidāmajām lieliskajām brīvdienām. «Pirms izlidošanas vēl sazvanījos ar Teo, viņš solīja sagaidīt lidostā, un pēc tam mēs abi dotos pie viņa. Es priecīga piezemējos, ieslēdzu telefonu, sataisījos zvanīt Teo, kad viņš pasteidzās pirmais. Draiski pacēlu klausuli. «Hello!» smējos, bet tur otrā klausules galā sabijies Teo trīcelīgā balsī. «Es tevi nevaru sagaidīt, kad iziesi no lidostas, sēdies taksī un brauc uz tuvāko viesnīcu. Es tev pēc tam visu paskaidrošu?» viņš ātri noteica. «Kas par lietu? Vai tev kaut kas atgadījies?» Gribēju Teo kaut ko pajautāt, bet nepaguvu. Zvanīju atpakaļ, bet telefons bija izslēgts. Labi, nu kaut kā dīvaini sākušās manas brīvdienas Varšavā, nodomāju, bet neko darīt. Lēnā solī ar savu vieglo rokas bagāžu devos uz izeju un ar skatu meklēju taksometru. Pēkšņi aiz muguras izdzirdēju skaļus spiedzienus un kliedzienus angļu valodā: «Stāvi! Prostitūta! Nositīšu!» Un skaļa pēdu dimdināšana aiz muguras. Nodomāju - nu gan laiki pienākuši, kad cilvēki taisa traci lidostā, un pēc mirkļa sajutu belzienu sev pa muguru. Vienreiz, otrreiz. Ei, ei, kas noticis? Pagriezos, un manā acu priekšā stāvēja satrakojusies pusmūža sieviete ar meitu, kas varētu būt ap gadiem 20. «Kas notiek?» viņām jautāju. Sieviete daudz neceremonējās, bet gribēja turpināt mani zvetēt un klaigāja, ka viņai ir vīrs Teo, lai neatņem bērnam tēvu. Tā, tā, tā. Izdzirdot vārdu Teo, man kaut kas sāka pielēkt, bet, tā kā es negribēju, lai mani pavisam atštaukā ar somām un celofāna maisiņiem pa muguru, paķēru savu vieglo čemodānu un metos uz izeju. Abas spiedzošās polietes man pakaļ. Pieskrēju pie tuvākā taksometra, ielēcu iekšā un noteicu: «Uz viesnīcu!» Uz kādu, man bija vienalga, tajā brīdī gribēju izbēgt vienīgi no savām vajātājām. Bet arī viņas nebija ar pliku roku ņemamas, kā saka, un metās pie taksometra. Redzēju, ka viņu auto seko manējam. Mudināju taksistu braukt ātrāk, uz brīdi viņš izrāvās, bet pēc tam atkal tika panākts. Ieraudzīju viesnīcu un teicu, lai stājas pie melnās ieejas, ātri iedevu viņam naudu un izlēcu no mašīnas. Redzēju, ka manu vajātāju mašīna tuvojas, bet, tā kā biju pie melnajām durvīm un pa priekšu gāja darbinieks, man paveicās tikt iekšā pa otru pusi. Apsēdos uz trepēm aizelsusies un smējos. Tie laikam bija traģikomiski smiekli, jo neko tādu nebiju iedomājusies. Zvanīju Teo, viņš prasīja, kur es esmu, gribēja atbraukt visu paskaidrot. Pagaidīju brīdi, kad polietes no viesnīcas pazūd, jo viņas mani neredzēja un acīmredzot nosprieda, ka manis šeit nav, paņēmu numuriņu, sagaidīju Teo un biju gatava klausīties. Un stāsts bija šāds: jā, izrādās, mans princis bija precēts vīrs, viņiem esot kopīgs bizness, kopīgi bērni, bet nekādas mīlas vairs. Mīl viņš tikai mani. Nu, protams, kā gan savādāk. Īsi pirms manas atbraukšanas uz Varšavu viņa meita Teo epastos uzgājusi mūsu saraksti, sapratusi, kad es ielidoju, izstāstījusi visu mātei, atradusi manu foto. Nu, īsāk sakot, uzzinājusi visu, ko nevajadzēja. Un abas uztaisījušas viņam skandālu, tāpēc viņš arī nav varējis mani sagaidīt. Piedod, piedod, viņš man kladzināja. Bet es šovakar nevaru palikt pie tevis, viņas mani izsekos. Sieva piedraudēja, ka darīs visu, lai pierādītu, ka es viņu krāpju, un šķiršanās gadījumā tiesā šos faktus izmantotu pret mani. Teo mēģināja skaidrot, lūdza, lai nedaudz paciešos, pagaidot, ka viņš noteikti izšķirsies un mēs būsim kopā. Mani tas viss nedaudz uzjautrināja, es jutos kā seriāla zvaigzne. Teo devās prom un teica, ka piezvanīs. Bet es to vairs negribēju. Teicu, lai izšķiras un tad mani meklē. Kopš tās dienas ir pagājuši vairāki gadi. Teo klusē. Redz, tā mana pasaka nebeidzās ar vārdiem «un viņi dzīvoja laimīgi…». Bet ar kādu mācību gan. Man vairs nepatīk precēti vīrieši. Lai arī manos gados brīvu vīriešu ir maz, pareizāk sakot, tie ir vai nu atraitņi, vai šķirteņi, vai memmesdēliņi, ar precētajiem un viņu sievām cīnīties vairs negribas,» sarunas nobeigumā nosaka Laine.