VAKARA ZIŅAS: Kad mamma regulē dzīvi arī pēc kāzām…

Mēdz teikt – vīramāte vella māte, un ne mazums spilgtu epitetu dzirdēts arī par sievasmātēm. Tāpēc psihologi jaunajiem pāriem pēc kāzām iesaka dzīvot atsevišķi no vecākiem, jo mammas ar saviem it kā labajiem nodomiem jaunajām ģimenēm nereti paātrina soli uz zagsu, lai šķirtu laulību. Protams, ir arī skaisti, pavisam pretēji stāsti, taču »Vakara Ziņās« šoreiz par laulības krahu, kurā, kā uzskata stāstu varoņi, vainojama sievasmāte un vīramāte.

Simona: «Vīrs sānsoli piedeva, vīramāte – ne»

Iveta un Indulis bija pāris kopš vidusskolas pēdējās klases. Abi izskatīgi, gari, simpātiski un viens otram ļoti piemēroti. Klasē viņus sauca par Induli un Āriju. Kopā brauca uz Rīgu, iestājās augstskolā, Iveta ekonomistos, Indulis programmētājos. «Bijām nolēmuši, ka tad, kad beigsim studēt un nostāsimies paši uz savām kājām, svinēsim kāzas. Mums vispār viss gāja diezgan raiti, visi mūsu plāni un sapņi realizējās. Laikam Dieviņš stāvēja blakus,» spriež Iveta. «Kad apprecējāmies, palikām Rīgā, jo spriedām, ka te vairāk iespēju nekā laukos. Nu ko mēs tur darīsim? Vecāki mūsu centienus atbalstīja, apciemojām viņus nedēļas nogalēs un atgriezāmies Rīgā, lauku labumiem pilnām pakām. Rīgā caur paziņām atradām darbu, noīrējām dzīvokli. Paņēmām kaķi, tādu mīlīgu Murku, jo par bērniem pagaidām nedomājām. Spriedām – vispirms jānostājas pašiem uz savām kājām, jānostabilizējas, jānopērk dzīvoklis un tad. Tā mēs mietpilsoniski dzīvojām. Piektdienu vakaros šad tad gājām pasēdēt kopā ar kolēģiem uz kādu krogu vai klubu, sestdienas, ja nebraucām uz laukiem, pavadījām gultā, atejot no iepriekšējās dienas ballītes, baudot seksu un skatoties filmas, bet svētdienās jau bija jātaisās nākamajai nedēļai. Tā kā Indulis bija pieradis ņemt uz darbu līdzi ēdienu, jo tuvumā viņa darbavietai nebija nevienas vidusmēra cenu kafejnīcas, bet uz dārgām viņš kategoriski atteicās doties, ekonomējot ģimenes budžetu, man vajadzēja ko ēdamu iepriekšējā dienā sagatavot. Tad viņš darbdienā ņēma zupu vai mērci ar kartupeļiem līdzi termosā un pusdienlaikā notiesāja.» Kādudien Indulis atnāca mājās un Ivetai paziņoja, ka viņam uz pāris dienām jāaizbrauc uz Latgali, kur viņa kompānija uzstāda jaunas iekārtas un viņam jābūt klāt. «Nu, ja vajag, vajag,» saka Iveta. Sapakojusi vīram mantas, viņa nākamajā rītā pavadīja viņu ar buču ceļā un gatavojās doties uz darbu. Bija silta vasaras diena, dzīvoklī logi vaļā, un pēkšņi viņa izdzirdēja nejauku kaķa brēcienu un strauji aizcērtamies logu. Iveta panikā pieskrēja pie loga un ieraudzīja zemē uz asfalta guļam savu Murku. Viņa metās pa trepēm lejā, kaķis nekustīgi gulēja, bet elpoja. Un žēli ņaudēja. Iveta saprata, ka kaķis ir kaut ko salauzis, tāpēc tas steigšus jānogādā klīnikā pie daktera. «Izsaucu taksi, piezvanīju uz darbu, īsumā aprakstīju situāciju, labi, ka mans priekšnieks arī bija kaķumīlis un visu saprata. Cik stulbi, ka Indulis tieši aizbraucis prom un man vienai te jāperas, vēl toreiz nodomāju, nezinot, ka tas bija liktenis. Vismaz kādu laiku es tā domāju,» atceras jaunā dāma. «Kad nonācām klīnikā, dakteris secināja, ka kaķim ir lauzta kāja, un man tā arī likās, jo krist no trešā stāva uz asfalta joka lieta nav. Dakteris teica, ka nepieciešama operācija un pēc tam rūpīga kopšana. Tā bija jocīga sajūta: es biju atbraukusi ar savu traumēto kaķi, ārsts man kaut ko stāsta, bet es tikai skatos uz viņu kā apmāta un neko nedzirdu. It kā paralizēta. Tik māju ar galvu. Es biju iemīlējusies viņā no pirmā acu skatiena. Nākamajā dienā izdomāju iemeslu, lai piezvanītu dakterim un aizdotos uz klīniku. Izrādījās, ka arī dakterim ir par mani interese, un nepagāja ne pāris dienas, kad mēs satikāmies kafejnīcā un pēc tam pie viņa mājās. Viņš bija gados par mani vecāks, ar šarmu un šķirta vīrieša vientuļnieka dzīvokli. Nezinu, kas ar mani notika, bet man viņu vajadzēja, es biju kā apmāta, kā pitona nohipnotizēts trusītis. Un manas jūtas un vēlās vakara stundas nevarēja noslēpt, tāpēc vīrs par šo sānsoli uzzināja diezgan ātri. Protams, viņš bija šokā. Kā es tā varu! Viņu nodot! Viņu piekrāpt! Tās ir beigas, viņš šņukstēja. Kā tu varēji. Bet man viņa nemaz nebija žēl, teicu, ka aizeju, ka esmu iemīlējusies, satikusi citu. Un savācu dažus nepieciešamos apģērba gabalus. Indulis iedarbināja visus vecāku kanālus, raudāja savai un manai mammai, viņas ar telefona zvaniem un skarbām pamācībām mani kaunināja, bāra, nosodīja. Un tad atkal raudāja, lūdzās, lai nepametu Induli, lai atgriežos. Biju prom aptuveni mēnesi, un tad man pietika. Izrādījās, ka mans sapņu vīrietis nemaz negribēja veidot kopdzīvi, viņš bija pieradis viens, turklāt katru vakaru pie TV viņam vajadzēja izdzert vismaz 200 gramu konjaka, ko es nepavisam nesapratu un, mēģinot turēt līdzi, nākamajās dienās darbā mocījos, bet pēc tam secināju, ka, tā turpinot, es varu tikai nodzerties. Manas rozā brilles nokrita, un es gribēju atpakaļ pie Induļa. Viņš man visu piedeva, un es nozvērējos, ka nekad mūžā nekas tāds vairs neatkārtosies. Viņš man noticēja. Bet ar vīramāti kopš tā laika man nav nekādu attiecību. Ir pagājuši jau pieci gadi, bet mūsu attiecības ir formālas. Jūtu, ka viņa it kā mani novēro un ik pa laikam mēdz ieknābt par bijušo sānsoli. Vīrs man piedeva, viņa – ne. Kopš tā laika es zinu, ka viņa Induli kūda, lai meklē labāku, ka es viņus visus esmu nodevusi, taču Indulis visus šos gadus ir turējies pretī savai mammai. Zinu, ka vīramāte (par laimi, dzīvojam dažādās pilsētās) pat jau ir piemeklējusi viņam variantus no kaimiņu mājas, organizējusi tikšanos, bet Indulis ik reizi ir atgriezies mājās. Nezinu, cik ilgi viņa vēl tā turpinās, brīžam jau sāk apnikt, bet Indulis ir malacis, viņš turas.»

Andis: «Sievasmāte veca un švaka, bet tāpat paceļ balsi»

Andis, 60 gadu vecs, padomju laika inženieris, dzīvo mazpilsētā un teju katru dienu sastop gan savu bijušo sievu un trīs bērnu māti, kuru, kā pats apgalvo, nevar ieredzēt ne acu galā, bet stāsta beigās asarām acīs teic, ka tomēr visu mūžu viņu mīlējis, gan viņas mammu, savu bijušo sievasmāti. «Ai, tas bija tik sen,» atceroties savu laulību, stāstu sāk Andis. «Mēs bijām divi jauni studenti, iemīlējāmies, apprecējāmies, cits pēc cita piedzima bērni – divi dēli un meita –, es pelnīju naudu, bet sieva kādu laiku nestrādāja. Viņas vecāki bija turīgi,» stāsta Andis un, ironiski ieklepojoties, piebilst: «Lai neteiktu vairāk. Māte bija partijas sekretāre, tēvs – galvenais agronoms. Kad precējos, par to it kā daudz nedomāju. Nu, ja tā pavisam godīgi jāatzīstas, laikam padomāju gan, zināju, ka ieprecēšos turīgā ģimenē, ka mums maizes netrūks nekad. Bet es Ievu – savu sievu – patiešām mīlēju un, kad precēju, zagsā jāvārdu teicu no visas sirds un biju pārliecināts, ka tas būs līdz mūža galam. Jei bogu. Bet varbūt… Varbūt notikušajā ir mana vaina?» Un tad turpina: «Ieva bija izlutināta mamzele, un, lai arī ne vienīgais bērns ģimenē – Ievai bija piecus gadus vecāks brālis –, tomēr viņa bija pieradusi pie tā, ka viss ir un ka tas viss viegli nāk. Taču dzīvē notiek mazliet savādāk.» Andim kā jaunajam speciālistam, lai arī sievas vecāku aizvēja sildītam, pārāk liela alga nebija. «Es skrēju, centos pelnīt, visu naudu atdevu viņai, bet vienmēr bija par maz,» stāsta Andis. Turklāt jaunā ģimene tolaik dzīvojusi Ievas vecāku mājā, taču Andis tajā juties kā viesis, nav varējis iedzīvoties. «Sievasmāte katru dienu man norādīja, ka ne tā esmu nolicis krūzīti, ne tā ēdu, ne tā apavus tīru. Viņa kā jau partijas sekretāre bija pieradusi komandēt, pieradusi pie tā, ka visi no viņas baidās, klausa. Arī vīrs. Kārlim – manam sievastēvam – bija pilnīgi cits raksturs. Viņš bija lāga cilvēks. Lēns, bet izdarīgs, daudz lasījis un pašmācības ceļā skolojies ne tikai savā agronomijas jomā. Tāds inteliģents, gaišs cilvēks. Tajās retajās mājas viesību reizēs, kad Vanda – mana sievasmāte – atļāva mums abiem pasēdēt ilgāk un nekomandēja, Kārlis mēdza teikt, ka jaunībā Vanda bijusi pavisam citāda: ellīgi košu, tāpat kā viņas rudais matu ērkulis, temperamentu gan, bet ne asa un ļauna. «To šerpumu viņai Ļeņins iemācīja, tas no partijas un vadoņa,» Kārlis, ieķēris kraķīti, parasti jokoja. Tā mēs dzīvojām – Vanda regulēja vīru, regulēja mani, turklāt viņai bieži vien piebalsoja arī mana māte, kolhoza pirmrindniece no slavas dēļa. Mutere ar Vandu bija klasesbiedrenes, un, kā kaut ko nebiju izdarījis tā, Vanda skrēja pie muteres žēloties, un viņa tā vietā, lai aizstāvētu mani, nostājās Vandas pusē. Mutere domāja, ka Vandai taisnība, ka Vanda zina labāk, kā mums dzīvot, bet man muļķim jābūt priecīgam un pateicīgam viņai. Ieva laida pasaulē vienu bērnu pēc otra, par ko visi, protams, bijām priecīgi, un kādu laiku pēc trešā bērna piedzimšanas dzīvojām mierīgi. Jau nopriecājos, ka varbūt Vandas komandēšana un jaukšanās mūsu ģimenes dzīvē būs beigusies, jo trakākais, ka arī Ieva vienmēr bija ar mammu uz vienu roku, viņa mammas knābāšanai nekad neiebilda, es – viņas vīrs – biju nulle. Kad kādu laiku bija miers, nospriedu, ka Vandas varas kāre būs pārmetusies uz mazbērniem, bet tad ģimenē notika traģēdija. Mans sievastēvs pēc veiksmīgi pabeigtiem lauku darbiem kopā ar večiem garāžā bija nolēmis pasēdēt. Bija iemesls godam paveikto nosvinēt. Jā, viņam patika iedzert, un Vanda viņu par to sunīja. Kārlis tovakar ieradās mājās kunga prātā, saņēmis dūšu un drosmi, Vandai uztaisīja skandālu un pēc tam atplīsa turpat viesistabā dīvānā. Mazbērni raudāja, Vanda ieslēdzās istabā, vīru nelaida un otrā rītā ar viņu nerunāja. Es jau biju darbā, kad līdz kantorim atskrēja mans dēls un raudot stāstīja, ka vectēvs pagalmā nokritis un neceļas. Kamēr tikām līdz mājām, Kārlis bija pagalam. Vanda sāka vaimanāt, lamāt viņu, pēc tam sevi, ka tā ir viņas vaina. Izrādās, mans nabaga sievastēvs otrā rītā juties ļoti slikti (kā tas bija paredzams) un prasījis Vandai salāpīties. Bet viņa vīru tikai nolamājusi un devusies uz darbu. Bet Kārlim vajadzēja tikai salāpīties. Tikai 50 gramu, tikai veselībai, un, kas zina, varbūt viņš vēl šodien būtu dzīvs.» Andis uzskata un ir pārliecināts, ka sievasmātes augstprātība un stulbums pazudināja viņa lādzīgo sievastēvu. Pēc bērēm, kas bija noorganizētas ar šiku, Andim sākušās grūtas dienas, jo sievasmātes uzmanība tagad tika koncentrēta tikai uz meitas ģimeni. «Tās bija trakas audzināšanas un sunīšanas stundas. Es nevarēju to vairāk paciest un sāku dzert. Sākumā pa vakariem ar večiem pa kluso darbnīcās, vēlāk jau atklāti. Tas, protams, sievasmātei un arī manai mammai nepatika. Par laimi, sākās perestroika un mani zākāt pa kolhoza kantori vai partijas paklāju neviens vairs nevarēja. Arī sievasmātes un manas muteres argumenti par to, ko teiks cilvēki, uz mani neiedarbojās. Tās vecenes mani bija nomocījušas. Savācu savas mantas un aizgāju. Pametu visu un aizbraucu uz citu pilsētu pie drauga. Iekārtojos par naktssargu un pāris gadiņus mierīgi dzīvoju, pēc tam apprecējos otrreiz, tad atkal izšķīros, tad mētājos apkārt pa pasauli līdz pirms desmit gadiem atgriezos savā dzimtajā pilsētā. Bērnus nebiju ilgus gadus redzējis, jo sieva neatļāva tikties, sak, tāds tēvs viņiem neesot vajadzīgs. Un es arī neuzbāzos. Otrajai sievai arī uzriktēju divas meitas – dvīnītes. Bet es to otro nekad pa īstam tā neesmu mīlējis, vajadzēja veceni, apnika vienam mētāties, nu un paņēmu. Mārīte bija pārdevēja vietējā veikalā, tāda izdarīga, apaļīga. Vienmēr zināja, kas un kurā brīdī vecim vajadzīgs – vai šņabītis, vai sekss turpat noliktavā. Tāda dāsna viņa bijusi ar daudziem, bet mani tas neuztrauca. Boršču vārīja, kotleti izcepa, kreklus un zeķes izmazgāja. Meitēnu audzināšanu gan vairāk atstāja mātes ziņā, bet pati atgriezās darbā – stāvēja aiz letes un zibināja savu dekoltē. Bijām kopā trīs gadus, līdz kādudien es viņu pieķēru, dalām savu klēpi ar kaimiņu Jurku, abi tā bija aizrāvušies noliktavā, ka nemaz nedzirdēja mani ienākam. Nu ko – sadevu Jurkam pa purnu, uzšāvu arī Mārītei, savācu pekeles un notinos. Mūsu attiecības palika nekādas. Maksāju alimentus, un viss. Ar pirmo sievu gan daudzmaz viss noregulējās, lai gan nekādas savstarpējās sapratnes arī nav. Dēla kāzās, nedaudz iedzēruši, abi ar sievu pārrunājām savu laulību, un viņa atzina, ka mammas jaukšanās mūsu ģimenē bija par daudz, taču, kā saka, izlietu ūdeni vairs nesasmelsi. Mana dzīve nebija izdevusies, un arī Ievas ne. Neviens no viņas brūtgāniem mammai nav bijis labs, bet tad, kad pienāca laiks, kad vairs nevar celt degunu gaisā, neviens precinieks vairs pagalmā neiebrauca. Kad ieraugu savu bijušo sievasmāti, man spalvas ceļas gaisā, nu jau viņa gan ir pavisam švaka un veca, bet pacelt balsi, atspiedusies uz spieķīša, var tik un tā. Var jau būt, ka pašam vajadzēja būt uzstājīgākam, sist kulaku galdā, sak, kurš te saimnieks, bet toreiz kaut kā nemācēju, un beigās dzīve sanāca nekāda. Nedrīkst ļaut nevienam kāpt uz galvas. Tad viss būs kārtībā. Bet varbūt arī nebūs,» skumji smaidot, nosaka Andis.

Aiva: «Kad no vīramātes tirānijas vairs nevar glābties»

Aivai ir 31 gads, pirmklasniece meitiņa Agate un aiz muguras šķirta laulība, kuras izjukšanā viņa vaino vīramāti. «Sākumā jau viss bija labi. Kad ar Māri iepazināmies un studiju laikā apprecējāmies, sākām dzīvot pie viņa. Māra mammai piederēja trīs istabu dzīvoklis Rīgas centrā, un, tā kā tēvs bija miris, mamma ar Māri un jaunāko dēlu Jēkabu dzīvoja kopā. Māra tēvam savulaik bija piederējis neliels uzņēmums, un, kad tēvs nomira, vadības grožus pārņēma Māra mamma. Kamēr mēs ar Māri tikai draudzējāmies, varētu teikt, ka manas attiecības ar viņa mammu bija neitrāli labas. Kad nolēmām apprecēties, viņa neiebilda, palīdzēja sarīkot kāzas un pat man kā savai pirmajai vedeklai uzdāvināja vecmāmiņas brošu. Viss šķita diezgan jauki, tāpēc man pat prātā nevarēja ienākt, ka tad, kad pārvākšos dzīvot pie viņiem, viss mainīsies. Tad tik sākās! Taisnība jau ir, ka virtuvē divas saimnieces nevar būt. Tā arī man. Kad es gatavoju ēdienu, biju pieradusi darīt tā, kā agrāk mana mamma – pagatavo ne tikai vienai, bet arī nākamajai dienai. Māra mamma bija kategoriski pret. «Vajag taisīt maz, bet katru dienu!» viņa uzskatīja. Kad iebildu, ka, manuprāt, nekas nenotiks, ja Māris vakardienas cepto kotleti ēdīs arī nākamajā dienā, viņa sašuta – «Tas nav veselīgi! Tā nedrīkst!» – un nemaz negribēja dzirdēt manas iebildes par to, ka man jāgatavojas sesijai vai lekcija agri no rīta. «Tā ir nolaidība!» viņa, ķeroties pie pavārgrāmatas, lai nabaga dēliņam nebūtu jācieš, skandināja. Arī tad, kad tīrīju plašo dzīvokli, viņa mēdza demonstratīvi noiet garām sekcijai un novilkt ar pirkstu pāri kādam plauktam, un piesieties par putekļiem. Es žēlojos savam vīram un gribēju pierunāt viņu īrēt dzīvokli. Gribēju, lai esam tikai divi un neviens nevar mani komandēt. Bet Māris nevarēja mammai neko pateikt. Viņš baidījās. Kad no mammas tirānijas vairs nevarēju glābties, es Mārim pateicu: vai nu es, vai mamma. Izvēlies! Tad Māris saņēma dūšu un pateica mammai, ka mēs īrēsim dzīvokli. Nepaguvām pat sākt meklēt, kad vīramāte jau sarunāja mums dzīvokli blakus trepēs. Būtībā mūs šķīra tikai sienas, jo vizītes un pārbaudes notika katru dienu. Centāmies gan mātes ciemošanos ierobežot, teicām, ka neesam mājās, pat reizēm neslēdzām iekšā gaismu, jo viņa mēdza pārbaudīt, vai logos ir vai nav gaisma. Tad Māris kļuva striktāks, un mamma pierima. Taču ne uz ilgu laiku. Jaunais vilnis ar prasībām un urdīšanu sākās par bērnu tēmu. Kamēr studējām, viņa par pēcnācējiem mūs netiranizēja, bet, kad pabeidzām augstskolu, tā klāt bija: viņai vajag mazbērnus, Mārim jāstrādā tēva kompānijā, mazdēlam (viņa jau bija izdomājusi, ka jābūt dēlam) jāturpina senču iesāktais. Viņa visu laiku kaut ko shēmoja, domāja. Un, tā kā Māris pretstatā savam brālim mammu klausīja vairāk, viņa mums bija pieķērusies kā dadzis. Bet es tā negribēju, es gribēju dzīvot savu, nevis pēc kāda cita scenārija radītu un vadītu dzīvi. Tomēr drīz vien bērns, par lielu prieku mums, pieteicās. Un piedzima meitiņa, kuru nosaucām par Agati. Tā kā īrētā dzīvoklī ar mazu bērnu dzīvot negribējās, Māris mani pierunāja atgriezties mammas dzīvoklī, jo tas tomēr ir pašu. Un mamma esot solījusies, ka nejauksies mūsu dzīvē, palīdzēs auklēt Agati, nu, īsāk sakot, viss būs savādāk. Es, negribot kašķus, beigās tam visam piekritu. Bet izrādījās, ka esmu bijusi naiva, jo nemainījās nekas. Ne es tā bērnu auklēju, ne putru vāru, ne tā ucinu. Tās bija tīrās šausmas. Biju pārgurusi, kļuvu nervoza, sāku skandalēt ar Māri un viņa mammu aizvien biežāk. Un tad vienā dienā es paņēmu bērnu, sapakoju somu un aizbraucu uz laukiem. Pie saviem vecākiem. Es aizgāju no Māra. Neviens laikam šādu pavērsienu nebija gaidījis, jo – kur nu. Man taču bija mazs bērns, un kur tad sieviete ar zīdaini var likties. Māris zvanīja, neticēja, ka tas var būt nopietni, bet es sapratu, ka nekas nemainīsies, ka viņš ir zem mammas tupeles un mamma mierā neliksies. Ja Māra mamma man būtu atvainojusies, ja Māris nebūtu viņai tik paklausīgs un pakļāvīgs, varbūt viss būtu iegrozījies savādāk. Bet viss bija tieši tā, kā bija. Māra mamma man pa telefonu draudēja, ka atņems mātes tiesības, lai taču es nākot pie prāta. Viņa mēģināja visādi, bet es nepiekāpos. Var būt, ka arī mans raksturs vainīgs, taču nav jau tā, ka es gribēju, lai bērns aug bez tēva. Māris tiekas ar meitu, tagad jau visi kašķi aiz muguras, pirms diviem gadiem oficiāli izšķīrāmies, es paliku laukos, strādāju vietējā skolā, viņš otrreiz apprecējās un – cik saprotu – veiksmīgi. Tas nozīmē, ka šī sieva mammu klausa un viņai izpatīk. Bet es ar kāzām nesteidzos. Dzīvoju kopā ar mūsu fizkultūras skolotāju, viņš arī atnācis no pilsētas uz laukiem, arī šķīries. Priecājos, ka viņa vecāki dzīvo Latvijas otrā galā un ar dēlu satiekas tikai Ziemassvētkos vai citos godos. Šobrīd man ir labi tā, kā ir. Priecājos, ka neviens nekomandē, ka virtuvē varu saimniekot viena, ka neviens mani neuzrauga ar trešo aci aizmugurē,» sarunas nobeigumā teic Aiva.

5 psihologa padomi, kā sadzīvot ar sievas/vīra māti

Dzīvojiet atsevišķi. Jo tālāk, jo labākas attiecības. Ja tomēr tas nav iespējams, visgrūtākajos brīžos atcerieties, ka jūsu sievas/vīra māte vienu labu lietu dzīvē noteikti ir izdarījusi – laidusi pasaulē un izaudzinājusi jūsu mīļoto cilvēku.

Vīra/sievas klātbūtnē nekritizējiet viņa/viņas mammu, nemēģiniet noskaņot viņu pret mammu.

Neizvirziet ultimātu «Izvēlies: vai nu es, vai tava mamma!» Tas vienmēr cietīs krahu, tajā nav uzvarētāju.

Ja nevarat īsti saprasties, centieties nelūgt palīdzību, jo tad no padomiem un pamācībām neizbēgt. Ja viņa jūs tomēr sāk mācīt, uzklausiet, nestrīdieties, bet pēc tam izdariet pēc sava prāta.

Regulāri atrādiet mazbērnus, neaizmirstiet apsveikt svētkos un ar prieku pieņemiet viņas dāvanas. Ja nepatīk, neizrādiet to.