VAKARA ZIŅAS: Ilzes stāsts. Mīla un šķiršanās Valentīndienā

Neviena sieviete nevar noliegt, ka vismaz reizi dzīvē ir izjutusi skaudību. Skaudība uz draudzeni, darba kolēģi vai pretējās mājas kaimiņieni, kurai ir laimīgas attiecības. Vīrs vai draugs, ar kuru būt kopā bēdās un priekos. Kāda pat, iespējams, ir greizsirdīga uz romantiskas filmas galveno varoni, kurai ir viss, ko sirds kāro, tad nekā, tad atkal dzīve ir kā sapnis, un tā noslēdzas kārtējā filma. Arī Ilzes dzīvē ir bijis gana daudz skaudības, ko viņa saņēmusi no apkārtējiem, kā arī romantiskas filmas scenārija cienīgi momenti. Ilzes laimīgais stāsts aizsākās un beidzās popularitāti ieguvušajā Valentīna dienā.

Savu ģimeni viņa mīlēja, taču nejutās laimīga

Ilze ir jauna rīdziniece, kura uzaugusi, no malas vērojot, laimīgā ģimenē, lai arī viņas ģimeni liktenis nav žēlojis. Ģimenē norisinājusies ne viena vien nelaime – tēva sānsoļi, vecākās māsas Māras slimība, mazās māsas zaudējums, kad Ilzei bija nieka seši gadi, un tam visam pa vidu arī ģimenes bankrots. Neraugoties uz visām nelaimēm, Ilze izaugusi par veiksmīgu, sirdsgudru un apzinīgu sievieti.

Vērojot savu ģimeni, Ilze vienmēr ir domājusi, ka pati rīkosies citādāk, ka viņas dzīve būs daudzreiz laimīgāka, ne tikai apkārtējo acīs, kā tas bijis viņas ģimenē. Ilze uzskatīja, ka viņa ir pelnījusi būt laimīga, jo jau no bērnības augusi melos, kas izraisīja apkārtējo cilvēku skaudību. Jā, skaudību, Ilzei, vismaz no malas skatoties, bija viss – laimīga ģimene, vecāki, kuri bija veiksmīgi savās karjerās, ceļojumi, labākās drēbes, vecākiem katram bija pa apvidus automašīnai, ģimene dzīvoja Pierīgā, lielā mājā ar dārzu, un ģimenes mīlulis bija zelta retrīvera šķirnes puika Francisks. Bet, kas notika aiz skaistās mājas durvīm, to zināja tikai Ilze, viņas māsa Māra un vecāki.

Ilzi vienmēr apskauda klasesbiedrenes, deju kolektīva iznesīgās dejotājas un citas pazīstamās vienaudzes, jo viņai no uzskaitītajām mantiskajām vērtībām nekā nekad nav pietrūcis. Ilze nekad ar savu vecāku bagātību nav lielījusies, lai gan pāris reizes par viņas tēva biznesu un ģimeni rakstīja presē, ko viņa, mazs meitēns būdama, ļoti pārdzīvoja un vairāk pat kaunējās. Tā Ilze auga – savu ģimeni viņa mīlēja, taču nejutās laimīga. No apkārtējiem viņa sajuta vienīgi skaudību.

Ilze pusaudzes gadus pavadīja, mācoties un sapņojot par savu lielo karjeru. Ilze ļoti vēlējās kļūt par dakteri kā viņas vecvecāki un rūpēties par bērniem, lai viņi būtu veseli un nepamestu savus mīļos, kā tas notika ar Ilzes mazo māsiņu Guntiņu, kura sešu gadu vecumā saslima ar leikēmiju. Ilze skolas gaitas pavadīja Rīgā, smalkā Rīgas augstāko aprindu skolā, kuru apmeklēja tā laika ministru bērni un Latvijas sabiedrības krējuma atvases. Tie bija trakie deviņdesmitie – ar reketu, kura upuri bija arī viņas ģimene, tādēļ viņu visur vadāja tēva šoferis Valdis, kurš pēc sava aroda bija policists. Viņš zināja visus tā laika tā sauktos reketierus, un tiem bija respekts pret viņu. Tādēļ ar Valdi Ilzei bija droši. Šis vīrietis Ilzi iepazīstināja ar īstu, laimīgu ģimeni, jo bieži vien Ilze ciemojās pie viņa ģimenes, kurā auga trīs dēli, viņa sieva bija skolotāja, vārdā Mārīte, kura strādāja par audzinātāju pirmsskolas izglītības iestādē. Šī ģimene bija Ilzes piemērs, kādai jābūt īstai ģimenei. Kad beidzās deviņdesmito gadu reketa bums, Ilze turpināja tikties ar Valdi un viņa ģimeni.

Iekopj muižu, kurā saimnieko tēva šoferis

Ilzes tēvs sapņoja savā īpašumā iegūt skaistu lauku māju, līdzīgu tai, kurā viņš uzauga, – vecu barona muižu, kurā iekārtot ne vien lauku māju, bet arī atpūtas bāzi. Ilze mācījās vidusskolā, kad tēva sapnis piepildījās. Ģimene iegādājās īpašumu Kurzemē, tajā pašā pagastā, no kura cēlies Ilzes tēvs un māte. Tā bija arī Ilzes sapņu vieta un miera osta, kurā pavadīt vasaras.

Jaunā lauku māja bija muiža ar senu pagātni. Ēka karā tikusi nobombardēta, bet Ulmaņa laikos atjaunota kā kultūras nams, jau vēlāk padomju laikos te tika ierīkots kolhoza kantoris, medpunkts un bibliotēka. Kad Ilze ar vecākiem un māsu tur ieradās, skats pavērās šaušalīgs. Pagasta pārvalde deviņdesmitajos šajā namā bija izmitinājusi sociāli nelabvēlīgās ģimenes un dzērājus, kuriem nebija, kur iet, un pat no psihiatriskās slimnīcas izlaistu vīrieti, kurš atzīts kā garīgi nelīdzsvarots dedzinātājs. Tajā brīdī, kad tēvs iegādājās šo īpašumu, ēkā bija palikušas alkoholisko dzērienu pudeles, izdeguši dzīvokļi un «kandžas tecinātavas» smārds ar dažiem šai nodarbei paredzētiem rīkiem. Tēva šoferis, kuram vairs nevajadzēja rūpēties par Ilzes un viņas māsas drošību, tika iecelts par atbildīgo īpašuma sakārtošanā, un viņa ģimene pārvācās uz dzīvi šajā vietā.

Ilze vasaras pavadīja ar Valda dēliem, kuri bija gudri un izskatīgi puiši. Viņi palīdzēja visos lauku darbos. Ilze kopā ar Valda sievu Māru un savu mammu strādāja dārzā. Viņas iekopa veco muižas parku un iekārtoja viesu namu. Beidzot Ilze bija laimīga. Viņai patika savu brīvo laiku pavadīt kopā ar Valda ģimeni, un beidzot viņa sāka novērtēt arī savu ģimeni, kura kļuva laimīgāka un satuvinājās.

Ilze vienmēr ir bijusi prātīgā un paklausīgā meita, ar kuru nekad vecākiem nebija problēmu, lai gan vecāki viņu nekad neizprata. Ilzes vecāki ļoti cerēja, ka viņu meita sapazīsies ar ietekmīgu vecāku dēlu no ietekmīgām aprindām, bet tā vis nenotika.

Sirsniņu diena – Ilzes dzimšanas diena

Latvijā 2000. gada sākumā lielu popularitāti ieguva Valentīna diena. Taču Ilzei sirsniņu diena bija vienaldzīga, jo tā bija viņas dzimšanas diena. Ilze nekad nebija izjutusi mīlestību pret vīrieti. Viņai jau bija 20 gadu, kad visām draudzenēm bija brūtgāni, taču viņai ne. Ilze vēlējās attiecības, taču baidījās. Arī jaunās sievietes pašapziņa nebija no tām augstākajām. Savā dzimšanas dienā, kad Ilze vēlējās no visiem paslēpties, viņa devās uz savu miera ostu laukos. Tur viņu uzņēma atplestām rokām Valda ģimene. Dāvanas, ziedi, svētku vakariņas un labs vīns, to visu bija sarūpējusi Valda ģimene. Ilze bija ļoti laimīga. Valda vecākajam dēlam Kristapam šajā dienā bija atbraucis ciemiņš – viņa kursabiedrs Toms, kas studēja Sporta akadēmijā. Toms bija ļoti izskatīgs puisis, kurš tāpat kā Kristaps mācījās trešajā kursā un vēlējās kļūt par basketbola treneri.

Ilze savas jubilejas vakarā ieskatījās Tomā. Puisi bija uzaudzinājusi māte, jo tēvs ģimeni pameta, kad Tomam bija trīs gadi. Tiesa gan, Toms nebija no Ilzes aprindām, kā to būtu vēlējušies viņas vecāki. Tieši tāpēc Ilzei viņš uzreiz iepatikās. Viņš tik ļoti atšķīrās no visiem pazīstamajiem puišiem. Kluss, taču mācēja ieraudzīt Ilzē to, ko neviens nebija redzējis, – patieso dabu, sirds gudrību un vēlmi tikt mīlētai. Tomam tovakar bija neērti, jo viņš nezināja, ka Ilze ieradīsies, neērtāk kļuva, kad uzzināja, ka meitenei ir dzimšanas diena, taču vēl neērtāk kļuva, kad Valdis bija izmetis frāzi, ka pati muižas saimniece ieradusies.

Ilzes un Toma pirmā tikšanās izvērtās neveikla. Puisis jutās neērti, taču Ilze tovakar pati sevi nepazina. No ierasti klusās, kautrīgās sapņotājas viņa kļuva runātīga, dažu brīdi pat neparasti dzēlīga. Vēlāk, analizējot šo situāciju, viņa saprata, ka tā bijusi aizsargpozīcija. Kad vakariņas bija beigušās, Toms, kā labi audzināts dēls, palīdzēja sakopt galdu un nomazgāt traukus. Ilze vēroja Tomu. Kad viss bija nokārtots, Kristaps paziņoja, ka jādodas uz vietējo kultūras namu, kur notiek balle par godu Valentīna dienai. Visi Valda dēli un Toms bija gatavi ballei, taču Ilze vēlējās palikt mājās. Ar lielu pierunāšanu Ilzi tomēr izdevās pierunāt. Viņai šī doma – iet uz vietējo kultūras namu – likās dīvaina, jo varēja taču pavadīt laiku mājā un uzspēlēt «Monopolu», kā vienmēr to darīja ar Valda ģimeni.

Uz balli Ilze uzvilka mammas dāvināto sarkano kleitu. Lai arī Ilzei nebija tas ideālākais augums, kleita, kas bija apspīlēta un ar lielu šķēlumu uz muguras, viņai piestāvēja. Kad Ilze iznāca no istabas, Valda ģimene stāvēja mutes atvēruši, jo nekad iepriekš Ilzi nebija redzējuši tik sievišķīgu. Lielākoties Ilzes mīļākais apģērbs bija džinsas un plati topi, bet šajā vakarā viņa izskatījās pavisam citādāk. Ilze apstulba, redzot puišu izbrīnu, un vēlējās pārģērbties, taču Toms viņu atrunāja.

Ilzi kultūras namā sagaidīja ar uzmācošiem skatieniem viss «ciema zieds», kā to sauca viņas vecāki. Ilze jutās neērti savas izaicinošās kleitas dēļ. Visu vakaru viņa sēdēja malā, runājoties ar kaimiņu meitenēm, kas šajos gados bija kļuvušas par viņas draudzenēm. Šīs draudzenes patiesībā nebija nekādas draudzenes, lai gan Ilze to nevēlējās atzīt. Šīs meitenes bija kārtējās Ilzes dzīves skaudējas, kuras ar Ilzes palīdzību vēlējās tikt tuvāk muižas apsaimniekotāja Valda dēliem.

Toms uzaicināja Ilzi uz deju. Ilze uz deju grīdas sajutās lieliski, viņai neviens nekad nebija pievērsis uzmanību. Tajā brīdī viņa saprata, ka ar Tomu viņas dzīve mainīsies. Atlikušo vakara daļu Ilze ar Tomu pavadīja sarunās. Viņi apsprieda studijas, savas ģimenes un citus Valentīndienas ballētājus. Balles izskaņā Ilze ar Tomu devās uz muižu. Pēc jauki pavadītā vakara Ilze sāka domāt par Tomu un šo vakaru. Nākamā tikšanās reize bija vasarā. Pēc burvīgi pavadītā laika Ilze jutās laimīga. Taču visu idili izjauca kaimiņmājas draudzeņu skaudībā izteiktie meli. Ilzes draudzenes apmeloja Tomu, un viņa tam noticēja. Neko nejautājot Tomam, Ilze no puiša norobežojās un vainoja viņu krāpšanā. Ar Tomu Ilze turpmāk satikās tikai tad, kad Valda dēlam Kristapam bija dzimšanas diena, un citās līdzīgās reizēs. Ilzei bija palicis aizvainojums, taču laiks gāja uz priekšu. Tomam parādījās jauna draudzene, pazīstama jurista meita, taču Ilzei bija draugs aktieris Artūrs, kuru viņas vecāki nepieņēma.

Pēc vairākiem gadiem, kad Toma un Ilzes attiecības bija normalizējušās un viņi spēja kā pieauguši cilvēki sarunāties, Ilze saprata, ka «draudzenes» bija melojušas. Viņa vīrieti, ko mīlēja un mīl joprojām, bija aizvainojusi un pazaudējusi uz visiem laikiem. Šad tad abi satikās. Tikai viss bija mainījies. Tiekoties, dažādās kompānijās, kurās tika lietots alkohols, Toms Ilzei atzinās mīlestībā un stāstīja, ka neesot laimīgs attiecībās. Taču tā arī neko lietas labā nedarīja. Pēc tam kļuva vēl ļaunāk, un viņš no Ilzes sāka izvairīties. Ilzes aizvainojums kļuva aizvien lielāks, viņš viņai regulāri bija raudājis uz pleca un pēc tam vienkārši izlikās, ka šādas sarunas nav bijušas, taču Ilzi tas grauza, ko labi saprata arī Ilzes draugs Artūrs.

Izvēlējās dzīvi bez skaudības un meliem

Bija pienākusi kārtējā Valentīna diena un Ilzes dzimšanas diena, taču Ilze to pavadīja viena savā Rīgas dzīvoklī.

Ilze bija beigusi studijas, piepildījusi sapni un kļuvusi par pediatri bērnu slimnīcā. Ilze nesen vīlās savā draugā Artūrā, kurš viņu krāpa ar kolēģi no teātra. Ilze to uzzināja no Artūra mīļākās, kas vienkārši uzrakstīja Ilzei īsziņu: «Mēs ar Artūru mīlam viens otru, liec viņu mierā!» Parādot šo īsziņu Artūram, Ilze saņēma atbildi, ka, ja jau tas nācis gaismā, viņam ir jāiet.

Ilze secināja, ka savā jubilejā pat nav vairs, kur doties, jo tēvam lauku muiža tika atņemta, nespējot samaksāt bankai procentus. Māte ar tēvu rūpējās par vecāko māsu, kurai kārtējo reizi bija saasinājusies veģetatīvā distonija – «mūsdienu sērga». Ilze piezvanīja Valda ģimenei, kuri atkal dzīvoja Rīgā. Valdis paziņoja, ka pie viņiem ciemojas dēls Kristaps ar draudzeni un iegriezies ir arī Toms. Ilze, to izdzirdot, apjuka un nolika telefonu. Nepagāja ne stunda, kad pie viņas durvīm atskanēja zvans – viņa ieskatījās dzelzs durvju actiņā un nespēja tam noticēt. Viņai pretim raudzījās Toms! Viņš stāvēja ar dzeltenu rozi un teica, ka šoreiz gan zinot, kas šī ir par dienu.

Ilze tovakar uzzināja, ka Toms izšķīries no draudzenes, jo vēlas nopietnas attiecības un ģimeni. Taču viņa partnere nebija nekam citam domāta kā šopingam un ballītēm Rīgas labākajos klubos.

Ilze atkal Valentīna dienu pavadīja kopā ar Valda ģimeni un Tomu. Viņa atkal jutās saprasta un vēlējās atgriezties tur, kur pirms daudziem gadiem bija tik laimīga. Taču abi bija mainījušies. Toms sasolīja Ilzei zelta kalnus, bet nākamajā dienā atkal nozuda un ignorēja Ilzes centienus sakontaktēties. Turpmāk tikai Valentīna dienā – Ilzes dzimšanas dienā – Toms par viņu atcerējās, atsūtot ziedus un bezpersonisku īsziņu.

Tikai pēc pāris gadiem Ilze apjauta, ka ir ļāvusi izturēties pret sevi tā, kā to nekad nevēlējās pieļaut. Viņa saprata, ka to, no kā visvairāk baidījusies, neapzināti ir pievilinājusi.

Ilze mācās vēl joprojām atpazīt skaudību. Un, galvenais, būt patiesai pret sevi. Valentīna dienā, saņemot no Toma bezpersonisko īsziņu, Ilze allaž sev uzsmaida un atgādina, ka ir laimīga, jo nedzīvo melos.