Iespējams, ne tikai alkohols, bet arī narkotiku atkarība tik ļoti aptumšojusi 27 gadus veca Gulbenes novada iedzīvotāja prātu, ka viņš nežēlīgi nogalinājis sievieti, kuras auto nostopējis uz ceļa. Līķa paslēpšanā viņš mēģinājis iesaistīt vēl divus cilvēkus, kuriem prasījis atkritumu maisu un padomu, kur ir labākā vieta mirušās paslēpšanai.
«Torīt pāris sievas bija mazdārziņos, kad pamanīja to auto braucam kalniņā. Uzmanību piesaistīja tas, ka auto noslāpa, kaut kas nograbēja, mašīnai laikam beidzās degviela, tāpēc tā nekur tālāk nevarēja aizbraukt. Auto no kalniņa atpakaļgaitā noripoja lejiņā. Sievas gan vairs neredzēja, kas notiek pie auto, jo priekšā bija krūmi. Pēc brīža tas jau liesmoja, bet pa ceļu cauri ciema centram mierīgā gaitā, pat lepni, uzvilcis galvā kapuci un ne reizi neatskatoties, Rimstavu virzienā aizgāja kāds vīrietis. «Mēs jau apkārtējos vairāk vai mazāk pazīstam, pa visiem atpazinām arī, kas tas ir par cilvēku. Viņš mierīgi bija aizgājis uz mājām, neslēpās,» saka Valentīna. «Pateicoties aculieciniekiem, noziegumu atklāja ātri. Pēc aizturēšanas izmeklētāji to puisi, saslēgtu rokudzelžos, atveda uz notikuma vietu, viņš visu stāstīja un rādīja, izturējās mierīgi.»
Policijas atklātie nozieguma fakti šokē. Vīrietis automašīnu nostopējis uz Madonas – Gulbenes autoceļa, bet pēc tam savu labdari nogalinājis ar sasistas pudeles lausku, ar tā dēvēto «rozīti», pārgriežot rīkli. Visticamāk, viņš šo noziegumu izplānojis iepriekš, jo bija sagatavojis ieroci. Savu upuri viņš izraudzījies nejauši, sievieti iepriekš nav pazinis. Policija pagaidām gan neizpauž, kāpēc vīrietis pastrādājis slepkavību, netiek vēstīts, ka kaut kas būtu nolaupīts, visticamāk, viņš gribējis piesavināties automašīnu, jo, kā zina teikt vietējie iedzīvotāji, viņš plānojis kaut kur braukt. Lai slēptu smagā nozieguma pēdas, varmāka upura ķermeni bija paslēpis. Slēptuvi Eduards policijai parādījis pats – tā atradusies aptuveni divus kilometrus no viņa mājas, ķermenis bija mežā aprakts. Noziegums pastrādāts alkohola reibumā.
No mīļa zēna par briesmīgu varmāku
Galgauskas pagasta Rimstavās, vairāku dzīvokļu mājā, kur kopš mazām dienām dzīvo Eduards un viņa ģimene, par notikušo ļaudis saka īsi: «To varēja sagaidīt, uz to visu laiku gāja.» Ar visu ģimeni kaimiņi sadzīvojot normāli, taču Eduards ar savu uzvedību biedējis visus. «Tagad, kad viņš aizturēts, vairs nav bail te dzīvot,» kaimiņi atviegloti uzelpo. Eduards izaudzis četru bērnu ģimenē. Gadu vecākais brālis ar »VZ« runāt nevēlas, viņš skaļi aizcērt dzīvokļa durvis. Mammas nav mājās, viņā strādā kādā lielveikalā Rīgā un mājās pavada brīvdienas starp maiņām. Arī mazliet par Eduardu jaunākā māsā strādā Rīgā, bet pati jaunākā māsa pavasarī pabeidza pamatskolu. «Mēs mammai neko nepārmetam, jo mums pašiem ir bērni un mazbērni, mēs nekad nevaram zināt, kur viņus ceļi aizvedīs. Es nezinu, ko Eduarda mātes vietā darītu, kā rīkotos. Viņa ļoti pārdzīvo notikušo,» saka kaimiņiene Natālija. Viņa ģimenei līdzās dzīvo jau vairāk nekā divdesmit gadus, kopš tā pārcēlusies uz Galgauskas pagastu no blakus esošā Daukstu pagasta. «Viņi te pie vecāsmātes, kas galvenokārt audzināja Eduardu, pārcēlās pēc tam, kad bērnu tēvu iesēdināja cietumā,» saka Natālija.
Vīrietis izcietis sodu par divu cilvēku nobraukšanu, turklāt tas noticis īpaši nežēlīgā veidā. «Viņš bija tālbraucējs ar lielu kravas mašīnu, tepat netālu no mums uz ceļa viņš notrieca divus cilvēkus, paskatījies atpakaļ, ka tie vēl kustas, vīrietis atpakaļgaitā viņiem vēlreiz pārbrauca pāri. Nezinu, cik gadus viņš nosēdēja, bet ģimenē vairs neatgriezās. Pēdējo reizi te bija atbraucis pillā pirms gadiem pieciem,» atceras kaimiņiene. Iespējams, Eduards esot mantojis dzimtas sliktos gēnus – arī mātes abi brāļi, kas nu jau miruši, savulaik sēdējuši cietumā, arī vecāsmātes brālis bijis ar cietumnieka slavu. «Eduards bija līdzīgs vecmammas brālim, un sieviete vienmēr viņu sauca brāļa vārdā par Vaņušku,» pasmaida Natālija.
Eduards maziņš bijis ļoti mīlīgs un labs puika, taču pamazām, pat nemanot, viņš pārvērties un kļuvis citāds, pat briesmīgs. «No sākuma tikai zaga. Pirmo reizi, kad iesēdās, mamma skrēja ciemos, nesa un veda naudu, cigaretes, ēdienu. Viņa loti žēloja dēlu. Tagad, kad atklājās slepkavība, viņa man teica, ka laikam nevajadzēja tik ļoti žēlot,» stāsta Natālija. Arī kaimiņi puisi žēlojuši un regulāri piedevuši pāridarījumus. «Kad Eduards bija skaidrā, neko sliktu par viņu nevaru teikt, bet, kad iedzēra, kļuva baigi agresīvs. Pagājušajā rudenī mans vīrs nesa no dārza bietes cūkām, puika sēdēja pie «poģika» piedzēries, pielēca un pagrūda manu vīru, viņš krita, salauza ribas, veselu mēnesi uz slimības lapas bija. Vienreiz kaimiņienes brāli, invalīdu – viņam nav kāju līdz ceļiem – nogrūda pa kāpnēm. Tā iespēra pa krūtīm, ka aizsita elpu, domājām, ka miris. Ziemā manam znotam viņš ar pistoli draudēja, vienkārši tāpat, jo bija dzēris,» stāsta Natālija, atklājot, ka par šiem gadījumiem, žēlojot kaimiņpuisi, policijai nav ziņots. Taču Eduardam tāpat pieticis likumpārkāpumu, kas bija zināmi policijai. «Pēdējā laikā viņam Gulbenē bija tiesa pēc tiesas – tad apzadzies, tad kādu piekāvis, tad mašīnu nozadzis. Savu iepriekšējo draudzeni viņš tā piekāva, ka iesēdās,» zina Natālija. No cietuma pēdējo reizi Eduards iznācis pirms nedaudz vairāk kā gada. «Kad viņš iedzēra, vajadzēja ko sastrādāt. Bet mēs domājam, ka viņš lietoja arī narkotikas.» Natālija atklāj, ka šovasar no kaimiņienes dārza pazudušas visas magones, bet cits kaimiņš pie dārza atradis divas šļirces. Turklāt arī Eduarda brālis stāstījis, ka viņam pazudušas stipras zāles. «Brālis pārslimoja ērču encefalītu, viņam ir visai smagas veselības problēmas tagad, tāpēc jālieto stipras zāles,» paskaidro kaimiņiene.
Līķi apracis mežā
Neraugoties uz visu, Eduards strādājis. «Viņš strādāja mežā. Viņam bija draudzene un divus mēnešus veca meitiņa,» saka kaimiņiene. Tieši nedēļu, kad viņš pastrādājis smago noziegumu, viņš paņēmis brīvu, jo vēlējies «sakārtot ģimenes dzīvi». Pie viņa atbraukusi draudzene ar visu mazuli, taču sestdien vakarā viņš atņēmis mīļotajai sievietei bankas karti un aizgājis no mājām. Jāpiebilst, ka vēl dienu iepriekš no kādām mājām viņš nozadzis divus trimmerus, taču nebija vēl paspējis pārdot, tos atrada paslēptus kādā fermā. «Mamma vēlāk teica, ka viņš bijis Gulbenē, spēļu zālē. Vai turp viņš jau braucis ar upura auto, gan pagaidām nav skaidrības,» saka kaimiņiene. Saistībā ar sievietes slepkavību vietējie atklāj vēl dažas lietas. Proti, naktī Eduards zvanījis vienam paziņam un lūdzis sagādāt divus lielus atkritumu maisus un drēbes, ko pārvilkt. «Viņš teica, ka viņam esot divi līķi! No sākuma jau runāja visādi, bet līdz šim fakts par vēl vienu līķi nav apstiprinājies. Sešos no rīta viņš zvanījis brālim un prasījis padomu, kur labāk var paslēpt līķi, taču brālis viņu nolamājis, un viss,» saka kaimiņi. Tiesa, vietu, kur noslēpt līķi, Eduards atradis pats. No sākuma viņš it kā sievieti paslēpis pie mājām šķūnīšos zem dēļiem, taču vēlāk aizvedis uz mežu un apracis. Arī tīras drēbes viņam neviens nav sagādājis, tāpēc viņš pārnācis mājās netīrs. «Drēbes bija asiņainas un dubļainas. Kad mamma prasīja, kur bijis un kas noticis, viņš teicis, ka cīnījies ar dzīvnieku, ka gulējis pļavā,» zina teikt kaimiņi.
Tagad visi cer, ka Eduards tiks ieslodzīts uz mūžu, lai gan novēl viņam nāvessodu. «Tas, ko viņš izdarīja ar nevainīgu cilvēku, ir briesmīgi. Viņš atņēma māsu, meitu, mammu diviem dēliem, viņš sagrāva savu tuvinieku dzīves, jo slepkavas radinieku zīmogs viņiem paliks uz mūžu,» nopūšas pagasta ļaudis.