Svētku vietā asaras
Skolotāji, kurus izglītības sistēmas reforma atstājusi bez darba, Zinību dienu sagaida ar dalītām jūtām: pirmais šoks ir pāri, dažiem ir iestājies pārdomu brīdis, citiem – izmisums.
Daļa vispārējās izglītības pedagogu vēl var atrast darbu kaut vai uz nepilnu slodzi pēc tam, kad pensijas vecuma kolēģi no skolām ir aizgājuši, taču interešu izglītības skolotāji nākotnē raugās bez lielām cerībām.
"Esmu optimiste un uzskatu, ka katras beigas ir kaut kā jauna sākums. Nesēdēšu, rokas klēpī salikusi – stāšos bezdarbniekos, iešu pārkvalifikācijas kursos, bet varbūt pēc mēneša manas domas mainīsies. Varbūt ir pienācis laiks atpūsties – pēdējie gadi ir bijuši kā vāveres ritenis, īpaši neziņa, kas morāli ir ļoti nogurdinājusi," par valsts pretrunīgās politikas sekām prāto tikko likvidētās Sermītes pamatskolas direktores vietniece mācību darbā Vaira Rudzroga. Viņa nākotnē raugās mierīgi, jo vecākais dēls jau ir patstāvīgs un no ģimenes neatkarīgs, meita studē augstskolā budžeta vietā, bet vīrs joprojām strādā novada domē vēlētā amatā. Viņa piebilst, ka grūtāk ir tām skolotājām, kurām ir bērni sākumskolā vai pamatskolā, kā arī tām, kas paliek mācīt pirmsskolas bērnus. "Mainās vadība un tās darba stils, bet saglabājas neziņa par to, cik ilgi pašvaldība spēs atļauties tās divas grupiņas uzturēt, jo pats novads nezina, cik būs naudas," skaidro V. Rudzroga. Arvien biežāk skolotāju vidū klīst runas, ka no nākamā gada janvāra atlikušie 250 lati par slodzi pedagogiem tiks samazināti līdz sākotnēji piesolītajiem 180 latiem.
"Gribu pateikties tiem, kas divpadsmit gadu mums uzticējās un nāca mācīties, un atvainoties tiem, kas to vairs nevarēs," pēdējā darba dienā, 31. augustā, saka šogad slēgtās Salaspils sākumskolas direktore Vanda Bārtule. "Kad tika pieņemts lēmums skolu slēgt, šoks un pesimisms bija ļoti liels, bet nevar visu laiku skatīties atpakaļ, ir jādomā, kā dzīvot tālāk. Nezāles neiznīkst," rūgti saka V. Bārtule.
Kāda interešu izglītības skolotāja, kas savu vārdu izpaust nevēlējās, saka: "Pašlaik ne uz ko vairs neceru." Arī viņai vakar bija pēdējā darba diena pēc 12 gadiem, vadot teātra pulciņu un drāmas nodarbības. Skolotāja apzinājusi visas iespējas, kur varētu atrast darbu ar pedagoga un kultūras darbinieka izglītību, taču velti. "Vīrs strādā, mammai ir pensija, jāmēģina bērnu 12. klasē palaist. Kad man vēl pašai nebija bērnu, 1. septembris man vienmēr ir bijuši paši lielākie svētki – lielāki par dzimšanas dienu un Jauno gadu. Šogad aiziešu, paskatīšos, kā dēls 12. klasē pie rokas vedīs skolā mazos pirmklasniekus. Sajūta ir drausmīga. Mājiniekiem vēl neesmu teikusi, ka man vairs nav darba, lai lieki nesatrauktu," ar asarām balsī saka skolotāja.