Latvijas Basketbola savienība parādījusi, ka viņu algotie PR speciālisti itin labi atstrādā latus, kuri ir vēl ir pieejami. "TAGAD VAI NEKAD!"
Latvijas Basketbola savienība parādījusi, ka viņu algotie PR speciālisti itin labi atstrādā latus, kuri ir vēl ir pieejami. "TAGAD VAI NEKAD!" Šo vārdu salikumu klausāmies un lasām jau vairākas nedēļas, un, ja kāds pamēģinājis tajos iedziļināties, it īpaši vārdā "NEKAD", var uznākt viegla depresija. Izvēloties šādu devīzi, tā autors noslīcis lētā alus kausā, vai no basketbola saprot tikpat daudz, cik viņa amatbrāļi Latvijas tēla atpazīstamībā, izvēloties zilās govis. Ir tikai divi varianti, kā iztulkot šo vārdu. Pirmais. Varam tikai nojaust, ka vienam otram no tagadējās izlases divpadsmitnieka šis varētu būt pēdējais čempionāts, ko atsevišķi spēlētāji arī nav centušies noslēpt. Taču to, kuri tik tiešām grasās atvadīties no izlases, nav īpaši daudz. Divi, trīs, varbūt četri, bet ne vairāk. Uz šiem spētājiem varētu attiecināt NEKAD, jo viņiem Eiropas līmenī tik tiešām vairs nebūs iespēja sevi apliecināt kā izlases basketbolistiem. Bet paliek vēl vismaz astoņi, kuriem par atvadu čempionātu vēl pāragri domāt. Pat spēlējot tieši tāpat kā pirms diviem vai četriem gadiem, jeb atgriežoties mājās ne ar ko, jau nākamruden var sagaidīt izsaukumu uz izlasi. Sanāk, ka dēļ pāris aizejošajiem izgāšanās gadījumā PR spečuki būs norakstījuši visus divpadsmit. Arī Andri Biedriņu, arī Ernestu Kalvi, arī Jāni Blūmu... Drosmīgi. Otrais variants. NEKAD tiek iztulkots daudz plašākā laika posmā, netieši norādot, ka tikai un vienīgi tagadējā izlase ir spējīga kaut ko sasniegt, bet tiem, kuri nāks vietā pēc diviem, četriem vai desmit gadiem, vispār nav vērts iespringt, bērniem un pusaudžiem, kuri tikai tagad paņēmuši rokās bumbu, ap septembra padsmitajiem datumiem ir pēdējais laiks pameklēt citus sporta veidus, jo NEKAD norāda, ka basketbolam Latvijā vairs nebūs nekādas nākotnes.
Pat, ja arī šis NEKAD attiecas tikai uz tagadējo paaudzi, kuras tikumus ir ļoti grūti mainīt, basketbolistiem ir uzlikta milzu atbildība. Vēl lielāka, nekā avīzēs un žurnālos izteiktās optimistiskās prognozes par izlases gaitām čempionātā un skaļajiem sapņiem par pasaules čempionātu vai pat medaļām. Pirms nozīmīgiem mačiem slavinot vienalga kādu sporta veidu, pēc tā beigām no pašiem sportistiem bieži dzirdēti pārmetumi, ka tikuši pārāk saslavināti, tā piemetot papildu nervu slodzi. Šis gadījums ir citādāks, jo NEKAD ir oficiāls un no funkcionāriem nācis, kuri reāli apzinās savējo iespējas, jeb Basketbola savienība, kura akceptējusi šo saukli, apzinās, ar ko riskē. Ar basketbolistu reputāciju, kura tāpat nav nekāda spožā, ar visa basketbola nākotni un savienību, jeb PR speciālistus var izglābt tikai paši spēlētāji. TAGAD par izdevušos netiks ņemta vērā viena uzvara apakšgrupā vai iekļūšana nākamajā posmā. TAGAD ir pavisam cita vērtība kā minimums ceturtdaļfināls, jeb labākā rezultāta atkārtojums. Jebkurš cits rezultāts automātiski asociēsies ar NEKAD.