Saša Kerčs un viņa pauze
7.lapa
Pauze atnāca... no augšas
Daudziem spēlētājiem ir savs māņu kustību arsenāls, bet tik daudz paužu un dažādu fintu kā bija Kerčam, mūspusē nav nevienam. “Tagad, kad brīvāks laiks, es arī par to esmu domājis. No kurienes man tas viss? Gribu uzreiz teikt, ka lielākā daļa šo fintu nav manas apzinātās darbības sekas. Treniņos es neko tādu netaisu, bet spēlēs tas iznāk pats no sevis. Kā tas notiek? Pēc spēlēm pats itin bieži esmu sev uzdevis šos jautājumus. Nu kā viens cilvēks var tik traki nospēlēt. Bet viss nāk ar gadiem un pieredzi. Līdz 25 gadu vecumam man vēl nebija šīs pauzes. Lai gan šad tad kaut kas jau parādījās. Kā 1988. gada gada pusfinālā ar Maskavas Dinamo. Mačā, ko Sporta pilī uzvarējām ar 2:0, man izdevās ļoti smuki apspēlēt tagadējo Kazaņas AK Bars galveno treneri Zinetulu Biļaļetdinovu. Visi bija mēmi! Paņēmu ripu ar nūju zem sevis, uztaisīju pauzi, Biļaļetdinovs aizslidoja pretējā virzienā, bet es ar nūjas neērto pusi uzmetu uz Miškina vārtiem. Žēl, ka ripa trāpīja pa vārtu stabiņu. 21 gada vecumā! Es to nekad vairs nevarētu atkārtot. Man viss iznāca, it kā kāds mani vadītu. Spontāni. Kad pieslidoju pie savējo soliņa, Znaroks vēl noteica: “Nu gan tu dod!” Acīmredzot šīs manas māņu kustības ir gan Dieva dāvana, gan treniņos izdarītā darba sekas un ar lielāku pieredzi sāku vairāk atļauties. Kaut kas nāk klāt. Esmu novērojis, ka ne ar visiem tā notiek, vairāk ar tiem, kas sportiskāki. Es to skaidroju arī tā: mans hobijs ir makšķerēšana un tur jābūt pacietīgam - ne vienmēr zivs uzreiz jāķer, kad tā skrubinās ap āķi. Vajag nogaidīt. Vajag uztaisīt pauzi! Kad lasu sēnes, es arī to daru ļoti mierīgi un man tās pašas nāk klāt. Reizēm ļauju lai zivs tā pamatīgi piecērt, pauzēju pat piecas minūtes. Varbūt tas man no turienes.”
Arī Burkam Turku 1997. gadā Kerčs iemetis spontāni: “Pats nezinu, kā tas iznāca. Nekad pirms tam tādu fintu nebiju taisījis - izslidoju no aizvārtes un vārtpriekšā nopauzēju. Parādīju, ka metīšu, bet nemetu... Nezinu, ko Burks tobrīd domāja, jo es pats nezināju, ko darīšu. Izslidojot no aizvārtes, man galvā bija pavisam cita iecere, bet iznāca kaut kas pavisam cits. Spontāni. Neprognozējami. Droši vien to uztrenēt nav iespējams. Ir čaļi, kuri savus fintus treniņos noslīpējuši līdz automātismam, bet man tā nav. Beļavskim viss bija atstrādāts līdz automātismam - piruete, māņu kustības, metiens no neērtās. Kādu viņš ielika golu Krievijai Pēterburgā - izslidoja no aizvārtes un bez problēmām. Ko viņš gribēja, to arī izdarīja. Tā ir meistarība, kas radusies darbā. Man tā nebija. Mani it kā vadīja kāda roka no augšas.”
Kādu hokeju Prāgā spēlēs Beļavska izlase? Uz šo jautājumu aprīļa sākumā Lielās Pauzes meistaram atbildes vēl nebija: “Es Beļavski neapskaužu. Un nevaru pat pateikt, kāds būs viņa hokejs. Fiziski, tehniski? Atkarīgs, kāds būs komandas sastāvs. Runā, ka būšot padaudz jauno. Ko es gaidu no Prāgas? Pirms katra no pēdējiem turnīriem es neko labu negaidu, bet dzīvē viss notiek otrādi. Kopš 1997. gada Latvija it kā nekāds briesmīgais spēks nav bijusi, bet katrā čempionātā mēs ejam un sitamies. Kas mums atļauj visus šos gadus spēlēt elites grupā? Mēs esam maza valsts, labu spēlētāju nav tik daudz, bet treneri saliedē šos puišus par vienotu kolektīvu un viņi ir gatavi iet laukumā un sisties viens par otru. Un par Latviju.”
Jāizstāsta arī stāsts par to, ka 16 gadus vecais Arhangeļskas puika Saša Kerčs nemaz nav gribējis braukt uz Rīgu, taču ļoti uzstājīgs bijis viņa vaņģotājs Vladimirs Rešetņikovs. Cerībā, ka drīz atgriezīsies mājās, Kerčs līdzi nav paņēmis pat visas sev vajadzīgās mantas. Otro reizi Kerčs mums garām varēja paiet 1989. gadā, kad Jurzinovs atgriezās Maskavā. Maskavas Dinamo ģērbtuvē jau bijusi atvelēta vieta viņam. Bet kas gan būtu Latvijas hokejs bez Kerča?