Saša Kerčs un viņa pauze

Par Beļavski, pret negodīgumu

Lai gan dzirdēti stāsti, ka žurnālisti pat spēles laikā vai tās pārtraukumos apmeklējot savas komandas ģērbtuves, tie piedien Minhauzenam. Pasaules čempionātos visiem akreditētajiem ir pieeja tikai tām zonām, kas viņam vajadzīgas darbam. Jā, reizēm gadās ieklīst arī sev neparedzētās vietās - arī man pirms Nagano olimpisko spēļu hokeja turnīra apbalvošanas ceremonijas zemtribīņu gaitenī gadījās uzskriet virsū Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidentam Huanam Antonio Samarančam un viņu pavadošajiem japāņiem ar medaļām, bet - tas bija negadījums... Kas notiek komandas ģērbtuvēs, žurnālisti uzzina tikai no saviem informatoriem. Arī to, ka Beresņeva pirmajā četrgadē sastāvu noteicis nevis viņš, bet gan Oļegs Znaroks. Ka Latvijas izlasē valdījusi ģedovščina un visus pārējos stāstus.

“Vai Latvijas izlasē bija ģedovščina? Nē, taču! Agrāk padomju hokejā gan tā bija,” domā Kerčs. “Es sāku spēlēt Arhangeļskas Spartak, kad man bija piecpadsmit, un tur bija kārtīga ģedovščina - treniņos jauniņais nedrīkstēja būt labāks par pieredzējušajiem meistariem. Apspēlēsi veco, dabūsi pa muguru! Arī spēlēs bija jāzina sava vieta. Tagad tā vairs nenotiek. Latvijas izlasē mēs visi bijām līdztiesīgi. Pirms čempionāta sabraucām uz treniņnometni no saviem klubiem un mums visiem kopā bija ļoti interesanti un jautri.”

Vecajā Rīgas Dinamo bija t.s. veco padome, taču Kerčs atzīst, ka “izlasē viņiem tik lielas lomas vairs nebija. Jā, sanāca vadošie spēlētāji kopā un nosprieda, kā labāk aizvadīt brīvdienu. Ja negāja spēle, treneri vairāk prasīja no vadošajiem spēlētājiem, uzklausīja viņu domas. Bet tā tas ir visās komandās. Kāda bija Beresņeva loma? Ļoti liela. It sevišķi sākumā - ne atņemt, ne samazināt. Sāksim ar to, ka Beresņevam izlasē bija autoritāte, un viņš varēja par sevi pastāvēt, arī sarunās. Stingrs cilvēks. Zināja, ko grib. Prata līdz katram spēlētājam un visam kolektīvam aiznest savu domu.”

2000. gads Pēterburgā bija pirmais un vienīgais, kad pēc čempionāta pēdējās spēles pabiju Latvijas izlases ģērbtuvē. Mūsējie tikko spraigā mačā, kuru ne visai godīgi tiesāja amerikānis Skots Hansens, bija ar 1:3 zaudējuši Čehijai. Amerikāņu Skots “nepamanīja” arī, kā čehu aizsargs Bužeks laukuma centrā ar netīru spēka paņēmienu no spēles izslēdza Sašu Beļavski. Todien pēc mača kā parasti intervēju mūsu hokejistus, un man par lielu pārsteigumu Kerčs, kurš nebūt publiski nav bijis no lielākajiem oratoriem, paziņoja, ka vairāk nekad nespēlēs trenera Haralda Vasiļjeva vadītajās komandās. Kāpēc?

“Es biju nikns. Pēc katra pasaules čempionāta tiek nosaukti katras komandas trīs labākie spēlētāji, parasti viens vārtsargs, viens aizsargs un viens uzbrucējs, bet mēdz būt arī citas kombinācijas. Tajā čempionātā Latvijas izlasē pats labākais spēlētājs bija Beļavskis. Bez jebkādām atrunām! Gan pēc spēles, gan atdeves un meistarības. Un, kad Vasiļjevs pateica, ka tas ir Vītoliņš... Mani tas briesmīgi sadusmoja. Tas bija absolūti negodīgi! Sāku dumpoties jau uz ledus. Man atbildēja, ka nekas briesmīgs - Beļavskis vēl savas balvas dabūšot, vai nu nākamajā čempionātā vai olimpiskajās spēlēs. Pateicu visu, ko domāju... Vispirms uz ledus, ģērbtuvē jau biju stipri uzvilkts. Es biju pirmais, kurš sāka runāt. Man šāds negodīgums nebija pieņemams! Vienmēr esmu bijis par godīgumu. Lamājos kā fūrmanis. Tolaik vēl biju jauns, karstasinīgs. Pēc hokeja standartiem mani 33 toreiz bija kā veterānam, bet dzīvē jutos jauns. Tas tagad esmu mierīgāks un neko lieku neteikšu - visu apdomāšu desmit reizes... Lai vai kā, vēl šodien esmu pārliecināts, ka toreiz Pēterburgā visu izdarīju pareizi. Varbūt varēju nebūt tik emocionāls un izteikties korektā formā, bet kā nu bija, tā bija. Es jau neaizstāvēju Beļavski kā maiņas partneri, bet kā komandas biedru - mēs tolaik bijām kā vienota dūre. Ja man dotu Beļavskim pienākušos balvu, es no tās atteiktos. Man būtu kauns un roka pēc tās nesniegtos. Vai arī būtu atdevis viņam to ģērbtuvē.”