"Vienotība" – kārtējais politiskais mironis?
 
©F64

Protams, Vienotības biedri labāk par mani zina, kas un kā viņiem partijā notiek, taču Vienotības pašas publisko izpausmju un tai veltīto citu publisko attieksmju kopums mani vedina domāt, ka es noteikti būtu balsojis pret Solvitas Āboltiņas izslēgšanu no partijas.

Turklāt manu izvēli noteiktu nevis simpātijas, bet cinisks politisks aprēķins - kā partijai labāk izspēlēt savu situāciju, kā efektīvāk no tās izķepuroties. Ja Vienotības līderis Arvils Ašeradens uzskata, ka Vienotība tiek uztverta kā partija, kura paslauka savas vērtības zem tepiķa, tad es nesaprotu, kāpēc Vienotībai pašai bija jāpaslauka zem tepiķa Solvita Āboltiņa. Kurš gan cits, ja ne Vienotība pati (kā partija) ir pieļāvusi to, ka vai visa ar to saistītā publicitāte pēdējā laikā grozījusies vai vienīgi ap Āboltiņu? Lai cik negatīvi uztverta, šī publicitāte liecina, ka faktiski Āboltiņa bijusi partijas skelets. Kā smejies, vērtība, jo bez skeleta partija kļūst tikai lupata.

Jā, man ne reizi bijis jābrīnās par to, cik vārgs, neraugoties uz it kā spēcīgu līderi, šajā organizācijā ir tas, ko sauc par partijas darbu, par to, kāpēc Solvitai Āboltiņai šī partijas arhitektūra, šis kopsaucējs ir gluži vai pie vienas vietas. Turklāt pārlieku daudzi šīs partijas biedri, laikam taču skatīdamies uz savu bijušo līderi, gribējuši no tās pastarpināties, ļauties savrupiem, gan pozitīvi, gan negatīvi vērtējamiem gājieniem. Izlikušies, ka ar savu partiju tiem vien gadījuma rakstura sakari (Vienotības Saeimas frakcijā Vienotības biedri - mazākumā). Taču partijas «orgāni» (valde, kongress…), kuru (nevis viena līdera) lomai partijā it kā jābūt noteicošai, taču jau labi redzēdami, kas notiek, tomēr nevīžo vai nemāk savākt partiju tā, lai vismaz publiskais priekšstats par to netiktu reducēts līdz atsevišķas personas izpausmēm un paštēlam.

Turklāt arī oficiāli nosauktie Āboltiņas izslēgšanas iemesli man nešķiet tik nopietni, lai es te nepiebilstu, ka personība katrai partijai ir vērtīgāka par politisku pelēcību, kurai ir tik vien kā sava balss un… nekādu smadzeņu. Protams, visam ir savas robežas, bet, kā mums borēja jaunībā - kadri izšķir visu. Un ar spēcīgiem kadriem, pat ja tie izraisa alerģiju, ir jāstrādā. Mani šī izslēgšana vedina domāt nevis par to, ka Vienotības vērtības ir zem paklāja, bet par to, ka tai pagaidām nav ko likt galdā. Un šī izslēgšana man ir vien apliecinājums tam, ka Vienotība gatavojas kārtējai seklai priekšvēlēšanu kampaņai. Un, ja Āboltiņas kundze ir patiesa, apgalvojot, ka viņas partija izrīkojusies ar viņu nesamērīgi un ciniski, tik vien kā meklējusi vainīgo un ka tas viņai patiešām ir personiski sāpīgi, tad jo vairāk redzams, ka partija (iespējams, arī Āboltiņas kundzes dēļ) patlaban ir vairāk bars nekā kolektīvs, nekā organizācija. Arī tas, ka partijā iespējami vairāki šo partiju dekonstruējoši «varas centri», manā uztverē ir tikai (!) partijas vadības (ieskaitot Āboltiņas kundzi), tās «orgānu» pārliecība, ka partijai diezgan ar iegūtās varas patērēšanu un ārpus tās ar partiju vairs nekas nav jādara. Diemžēl arī pati jau izslēgtā Āboltiņa intervijās Dienai (8.11.2017.) un Neatkarīgajai (9.11.2017.) dod priekšroku partijas intrigas apcerēšanai, šim seklumam, nevis nāk ar kādu viedu atklāsmi, kā partijai tikt no tā vaļā.

Bet vai tad Vienotības situācija te ir kaut kas nebijis, kaut kas unikāls? Ar ko daudz tā atšķiras no iepriekšējām «lielajām», «spēcīgajām» secīgi mūžībā aizgājušajām partijām? Manā uztverē ne Latvijas ceļš, ne Jaunais laiks, ne Tautas partija, zināmā mērā arī sociāldemokrāti savā varas gribēšanā nav vēlējušies darīt melno partijas darbu, kopt partiju. Tie gribējuši tik vien kā gūt varu un patērēt to. Beigu galā, izņemot varu, tām nemaz nav bijis ko slaucīt zem paklāja. Un arī zem Vienotības paklāja ir tīrs un tukšs. Tāpat kā virs tā. Jo tās vienīgā vērtība, tāpat kā līdzīgiem priekšgājējiem, bijusi vara.

Ne tikai Vienotībai, bet gluži vai katrai Latvijas partijai ir jādomā par to, kā padarīt sevi par patiešām nopietnu sabiedriski politisku (!) organizāciju. Par organizāciju, kurai tiešām ir savs, tautai svarīgs vērtību pamats un kurai vēlēšanās dabūt pietiekamu balsu skaitu palīdz nevis ar kaut kādu sīrupu uzpirkts pūlis, bet domājoša un šo partiju vērtību būtību saprotoša sabiedrība. Lai runātu par vērtībām, Vienotībai ir jāsakopjas kā partijai, kā politiskam spēkam. Atklājiet mums savu sistēmiski daudzmaz sakārtotu vērtību spektru. Kā lietišķu uzdevumu reālai partijas nākotnei. Tad arī redzēsim, kur jums muldēšana, kur saturs.