Jānis Rožkalns zvanīja man svētdienas pēcpusdienā un pavēstīja, ka miris Konstantīns Pupurs. Salēcās sirds. Es pazinu Konstantīnu un ļoti cienīju viņu par viņa veselīgo, gudro (!) nacionālismu. Nemaz nerunājot par cieņu pret tiem cilvēkiem, kuri kopā ar viņu jau 1988. gadā akcentēja un akceptēja Latviju kā valsti ar savu sarkanbaltsarkani karogoto gaitu no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem. Te nav svarīgi, ciktāl mūsu abu uzskati saskanēja vai nē, te man (!) ir svarīgi tas, ka vismaz vienā par savu paaudzi jaunākā cilvēkā es saskatīju programmatisku un valstisku (!) potenci, redzējumu. Spēju patstāvīgi domāt, nevis tik vien, kā uzdot par domāšanu noteiktu attieksmes stereotipu virknējumus.
Iespējams, manu attieksmi arvien nosaka emocijas, taču es labi atceros, kā Konstantīns kādā no TV pārraidēm 2013. gadā nosauca Vienotību par partiju bez sejas. Jā, es šobrīd pieņemu Konstantīna uzskatus par zināmu mērauklu un, mērot ar to, domāju, ka pat Nacionālā apvienība tagad ir zaudējusi daļu no savas sejas, daļu no savu programmatisko principu konsekvences. Es nerunāju par pozām (starp citu - NA attieksmi pret nepilsoņu bērnu pilsonību es uzskatu vien par seklu, valstiskā perspektīvā līdz galam neizdomātu pozu, kuru uzturot, prātā vairāk bijušas vēlētāju balsis nekā valsts), bet par Latvijas partiju spējām domāt par valsti, par Latviju.
Es uzskatu, ka Latvijā pastāvošā situācija ir lietišķi definējama. Es uzskatu, ka Latvijas attīstības perspektīva ir praktiski, programmatiski un kompleksi fiksējama.
Esmu izlasījis visu vairāk vai mazāk aktīvo politisko partiju programmas. Un mani ļoti izbrīna tas, ka es tur šādu lietišķu fiksāciju neatrodu. Es tur atrodu kādas epizodes, plātīšanos ar labējumu, kreisumu, konservatīvismu, bet es tur neatrodu kaut cik pārdomātu, saprātīgu šo ideju, ideoloģiju projekciju Latvijas, tās nākotnes praksē. Tāpēc uzskatu, ka Latvijā šobrīd partiju nav un tuvākajā laikā acīmredzot nebūs. Ir partijiņas, kurām nav skaidras, saprotamas programmas, kā mainīt valsti uz labu. Turklāt - šo frāzi neesmu teicis es. To pirms dažiem gadiem par Krieviju teica rakstnieks Mihails Vellers (sensenos laikos esam tikušies). Patlaban es to attiecinu arī uz Latviju.
Turklāt - mani pārsteidz arī valdošo aprindu liekulība. Proti - tās gan ieņem pareizas pozas publiskajā attieksmē pret Krieviju, bet - vienlaikus - valsts praksē nav redzama vēlēšanās tikt vaļā no Krievijas valsts pārvaldes stila, es pat teikšu, tā kopēšanas savā tiešajā varas īstenojumā Latvijā. Manā uztverē tam var būt nozīmīgākas sekas nekā, piemēram, hibrīdkaram. Jo hibrīdkara pamatelementi domāti stulbināšanai un iebiedēšanai. Bet Latvijas politiķu izteiktā vēlme vien biedēt mūs ar hibrīdkaru (nevis - ar politiku padarīt to vāju, neefektīvu) man liecina, ka tie arī savējos (!) vēlētājus, savējo (!) sabiedrību nevērtē daudz augstāk par pūli.
Es uzskatu, ka Latvijas vēlētāji ar šo politiķu viņiem noteikto statusu, paldies Dievam, vēl nav samierinājušies. Bet diemžēl šāda šī politiķu attieksme pret tautu nosaka arī cilvēku attieksmi pret vēlēšanām. Jo cilvēkiem piedāvājas vien politiski aprobežoti ļautiņi, kuri šobrīd manā uztverē nemaz necenšas pārlieku slēpt savas privātās ambīcijas un intereses kaut kādos valsts nākotnes izredžu augstumos. Tomēr - cilvēku, sabiedrības distancēšanās no politikas, no varas veidošanas, no vēlēšanām nav nekas labs. Varētu pat teikt - vēlētāji dabū to, ko paši ir pelnījuši, ko paši ļāvuši konstruēt. Var jau teikt, ka vēlēšanās piedāvātā politiskā izvēle ir pagalam nekvalitatīva. Bet - šitam mietam ir otrs gals. Kas tad tev (man) demokrātiskā, brīvā valstī traucē pašam radīt tādus politiskus instrumentus, kuri būs efektīvi?
Bet - lai vai kā - nākamgad ir Saeimas vēlēšanas. Gribētos, lai partijas, kuras grib varu, jau labu laiku pirms tām apjēdz valsts situāciju, spēj to profesionāli definēt un uz šā pamata piedāvā vēlētājiem savas programmas. Es nedomāju, ka tā notiks. Partijiņas uz ko tādu nav spējīgas. Jo konkrētas formulas paredz atbildību par saviem vārdiem, bet vispārīgas pļāpas ir tikai pļāpas. Tā var dabūt cilvēku simpātijas, taču gribētos reiz tomēr arī Latvijā pieredzēt nevis partijisku sīkumtirgu, bet nopietnu politisko partiju konkurenci patiešām valstiski formulētu uzskatu sacensībā.
