Politiski tukšinieki

Neņemšos apgalvot, ka esmu pilnībā izpratis Latvijas ceļa, Tautas partijas vai – tagad – Vienotības norieta cēloņus. Kaut kādā mērā man šos iemeslus atklāja 14. Bīriņu konstitucionālās tiesībpolitikas seminārā Sadarbības demokrātija (25.07.–28.07.) dzirdētais.

Manā uztverē tur tika fiksēti vismaz daži varas partiju politiskās izlaidības cēloņi. «Politiskās partijas ir svarīga demokrātijas sastāvdaļa. (..) Taču partiju monopols nav pieļaujams. Partiju uzdevums ir līdzdarboties politiskajā procesā un plurālistiskā publiskajā telpā konkurēt ar savu programmu un idejām un tādā veidā līdzveidot tautas politisko gribu, nevis darīt to tautas un individuālu pilsoņu vietā, monopolizējot savu stāvokli un līdz ar to izslēdzot vai ierobežojot citus spēlētājus no līdzdalības vēlēšanās.» (E. Levits) Tātad - tika apstrīdētas partiju monopoltiesības izvirzīt kandidātus. Vienlaikus Egils Levits norādīja uz nopietnām problēmām politisko partiju brīvībā. Piemēram - «ņemot vērā Latvijas politisko kultūru, kur pilsoņu iesaiste dažādās politiskajās partijās dažādu iemeslu dēļ ir zema, šis slieksnis (lai dibinātu partiju, vajag 200 sākotnējo biedru - V. A.) ir relatīvi augsts». Tomēr - «sistēma, kas pārāk apgrūtina brīvo politisko procesu, personu, ideju un politisko programmu brīvu konkurenci, tostarp ar savu piedāvājumu piedaloties vēlēšanās, noved pie politiskas stagnācijas un pastāvošo partiju deģenerācijas, kas kompromitē visu demokrātisko iekārtu» (E. Levits). Vārdu «deģenerācija» es uz visām Latvijas partijām pagaidām vēl neattiecinātu. Toties vārdu «stagnācija» - es pilnā mērā attiecinātu uz visām varas partijām bez izņēmuma. Jo manā uztverē tās pārlieku ērti jūtas, ir pārlieku pieradušas ērti justies savā faktiski bezidejiskā, futūristiski impotentā varas dabūšanas kontekstā. No Saskaņas līdz Nacionālajai apvienībai.

Vienlaikus es gribētu, lai ne tikai partijas, bet arī Latvijas pilsoņu kopums aizdomājas pats par savu, tā teikt, politisko, valstisko kvalitāti. Es ieteiktu nopietni padomāt kaut vai par profesora, politikas zinātņu doktora, LU Sociālo zinātņu fakultātes Politikas nodaļas vadītāja, Fonda atvērtai sabiedrībai DOTS valdes priekšsēdētāja Ivara Ijaba Bīriņos sacīto, ka «tieši tāpat, kā grāmatu druka padarīja iespējamu ikdienas valodu standartizāciju un noteiktu solidaritātes kopienu, nāciju veidošanos, arī jaunās tehnoloģijas rada jaunas solidaritātes kopienas, kuras seko savām atsevišķajām interesēm, vienlaikus ļoti maz saskaroties ar pārējo sabiedrību. Jautājums - kā demokrātiska valsts līdzās šiem neapturamajiem procesiem varētu uzturēt spēju rūpēties par savu pilsoņu kopīgo interesi».

Bet, ciktāl runāt par, teiksim, Vienotību, tiktāl man šķiet, ka pretrunas šajā partijā vēl ir pārvaramas. Bet, ja Vienotība savā 19. augusta kongresā ļausies tai vāvuļošanai, ko par šo partiju tagad tiražē mediji, tad tai tiešām būs pienācis laiks aizvākties no aktīvās politikas. Proti - man šķiet mazsvarīgi tas, kurš būs nākamais vai kārtējais šīs partijas līderis. Man šķiet maznozīmīgi arī tas, cik lielā mērā Vienotība šķelsies un kas tieši to pametīs. Jo svarīgākā Vienotības problēma man šķiet tā, ko Bīriņos vispārīgā līmenī definēja LU asociētā profesore, politikas zinātņu doktore Iveta Reinholde. Viņa teica, ka mēs bieži aizmirstam saturiskās lietas, un procedūra mums kļūst svarīgāka par saturu. «Ar daudzām procedūrām mēs mēģinām radīt progresa, izaugsmes ilūziju.» Man šķiet, ka Vienotība ar visām savām miesiskām (!) kustībām tiecas radīt tieši šādu ilūziju. Ar efektīvu līdera meklējumu izrādīšanu, pat ar to ļaužu izpausmēm, kas pamet Vienotību… Vai varbūt šiem aizgājējiem ir saturiski kvalitatīvs politisks piedāvājums valstij, vai vismaz kvalitatīva politiska, programmatiski kaut cik sakopta alternatīva partijai, kuru tie pamet? Manuprāt, nav. Pagaidām tie ir politiski tukšinieki. Tie tik vien kā manipulē ar jēdzieniem («jauns liberāli centrisks politisks spēks») , kuriem nedod nekādu profesionālu politisku piepildījumu. Starp citu, par šādiem tukšiniekiem bez nopietnas attieksmes pret reālo valsts stāvokli es pagaidām uzskatu arī visus nosacīti jaunos, kas tagad piesakās (ieskaitot Jauno konservatīvo partiju) uz parlamenta vēlēšanām. Acīmredzot tie cer Saeimas vēlēšanās kaut ko dabūt vien ar efektīvām politiskām pozām vai pozīcijām. Varbūt izdosies.