Saeimas vēlēšanas – atkal politisks tirgus?

Acīmredzot pat valsts simtgade nedos mums iemeslu cerēt uz partiju valstisku sakopšanos. Saeimas vēlēšanas atkal būs tik vien kā politisks tirgus. Jūs mums deputātu vietiņas, mēs jums par to – kaut kādas mīļas mantiņas. Lai arī – gan globālās norises, gan tas, kas patlaban notiek, mainās Eiropā, manā uztverē rada nepieciešamību katrai partijai nopietni pārskatīt savu valstisko redzējumu (paradigmu). Manuprāt, vairākumam Latvijas politisko organizāciju tāda vienkārši nav. Tās nespēj sevi laikmetīgi (!) pamatot.

Tās nezina, ko darīs pašas, ko būs darīt cilvēkiem, ko valstij, ja tajā vai citā iespējamā norišu scenārijā tiks ierauta Latvija. Pat parlamenta vēlēšanās tās cer vinnēt nevis ar stāju, bet ar cinismu, ar melno piarēšanu. Lai arī šāds stils jau pats par sevi apliecina tās vai citas partijas atzīšanos gan ar politisko telpu, gan mūsdienu sabiedrības apziņu saistītā nekompetencē.

Arī šajā sakarā pat ne tik daudz 2018., valsts simtgades gads, cik tieši šis - 2017. - gads mums varētu būt lielisks sevis pārvērtēšanas (arī politiskas pārvērtēšanas), mūsu pašapziņas lūzuma gads, kurā mēs beidzot izšķirtos par to, vai tagadnes kopainā un turpmāk gribam būt principiāli sava, savas nācijas likteņa noteicēji vai arī paturēt iespēju ielaisties ij labās, ij sliktās savienībās bez savas sejas. Nevis iekļauties, bet pakļauties pat tad, ja pakļaušanās netop diktēta ar varu. 1917. gads ir ticis vērtēts visdažādākajos aspektos un dziļumos, bet pagaidām man šķiet, ka mēs neesam guvuši no tā norisēm un no tā mums vēlāk nestajām sekām pietiekamu mācību. Turpmāk atļaušos pāris subjektīvas improvizācijas par to, kādas ar valsts līmeni saistītas ievirzes partijas varētu ņemties sakopt.

Pirmais. Gudri ļaudis tagad apsver ceturtās atmodas vajadzību un iespējamību. Tiek teikts, ka deviņdesmito gadu sākumā mēs gan atguvām savu valstiskumu, bet garīgā atmošanās tā pa īstam nenotika. Es šo ceturto (garīgo) atmodu saprotu tikai kā principālu pašnoteikšanos nacionālas valsts līmenī. Manā uztverē tas nekādi netraucē pastāvēšanai ES un NATO. Varbūt ir partija, kam rūp tautas garīgā atdzimšana.

Otrs paradigmatisks uzstādījums varētu būt - laikmetīgums. Partijām vajadzētu nopietni pavērot, kā tad mūsdienu sabiedrība īsti uztver partiju pasludinātos principus (liberālisms, konservatīvisms, nacionālisms, populisms,…), ideoloģijas. Pašas partijas savus «ismus» uztur ne tik daudz kā reālpolitikā, rīcībā integrētu mērķi, cik nēsā kā šallīti ap kaklu. Šie «ismi» partijām vēl vajadzīgi manipulēšanai ar sabiedrības apziņu savu, savtīgu mērķu dēļ. Pat Eiropā par galveno politisko «ismu» top tieši populisms.

Es uzsveru vārdu «laikmetīgs» arī tāpēc, ka partijām svarīgi to apjēgt pašām savas pastāvēšanas dēļ. Vinnēs un būs stabilas tās, kuras sapratīs, ka mūsdienu politiskajā telpā XIX un pat XX gadsimta partiju būves modeļi vairs neder. Neatkarīgā drīz publicēs interviju ar politikas procesu vērotāju Mārci Bendiku, kur Mārcis paskaidros, kāpēc mēs faktiski dzīvojam «citā laikmetā».

Skaidrs, ka šis laikmets nemainīs partiju mērķus - iegūt varu. Taču, ja tās šo varu grib, tām nāksies pārvērtēt gan savu uzbūvi, gan komunikāciju, gan sabiedrības uztveri. Piemēram, tām nāksies saprast, ka zinātnieki, radoši, mācīti cilvēki vairs nav varas «intelektuālais harēms», no kuras kaprīzēm tas atkarīgs, bet ir patstāvīgs, es pat sacītu - noteicošs mūsdienu sabiedrības attīstības virzītājs, mūsu ražotājspējas garants. Bet partijas mūs - pilsoņus, vēlētājus - vismaz kampaņās pamatā arvien uztver kā proletāriešus (ar «proletāriešiem» saprotot arī skolotājus, mediķus, arī latviešus vai krievus). Taču man šķiet, ka ar šo lozungu (vismaz Eiropā) neko nopietni vienot vairs nevar. Arī tāpēc, ka (sk. M. Diveržē, Politiskās partijas) reiz kolektīvai politiskai darbībai iecerēto «strādnieku» partiju modelis neder tiem, kas darbojas individuāli (vidusslānis,…). Nedomāju, ka Tautas fronti šodien var atkārtot kādas masu partijas paskatā.

Vēl man, lai cik savādi neliktos, šķiet, ka Latvijas partiju izpausmes attiecībās ar sabiedrību nivelē, noved līdz standarta klišejām arī polittehnologi un piāristi. Politikas «kosmētiskie» saloni partijām svarīgāki par jaunu, tautai būtisku ideju ģenerēšanu. Vai partijas ir gatavas sevi pārvērtēt? Pagaidām tas nav manāms.