Pusaktīvas vēlēšanas

Vakar es biju elektorāts. Šodien atkal esmu tauta. Vakar es tautai Rīgā gādāju varu. Diemžēl nevaru garantēt, ka sagādāju (vietējo) varu, ko tauta mīlēs. Visticamāk, ļaudīm būs diezgan iespēju un pamata uz varu atkal rūkt un kurnēt. Turklāt sev par labu teikšu, ka šoreiz man izvēlei bija piegādāts otršķirīgs izejmateriāls. Šo viedokli es nemainītu arī tad, ja Rīgā gadītos cits vairākums. Jo, ja galvenais sauklis («nomainīt varu Rīgā») nav saistīts ar pilsētu, bet ar varu, tad man tas vairāk liecina par varaskāri, nevis varas spēju.

Turklāt - Merilinai Monro tas, ka visi vienādi, atviegloja izvēli. Man - apgrūtināja. Jo gan idejiskais, gan, ja tā var teikt, tehniskais, administratīvais programmatisms, manā uztverē, šoreiz bija tik nivelēts, ka atšķirības izpaudās bezmaz tikai kandidātu artistismā un runas meistarībā. Atsevišķas personas šajā līmenī atklājās visai koši, taču viņu organizāciju reālā varas spēja tā ar palika apšaubāma. Domāju, ka šis turklāt ir viens no iemesliem, kuru dēļ Saskaņa/GKR zaudēja Rīgas domē visai daudz mandātu. Acīmredzot Rīga turpinās sirgt ar vecajām kaitēm. Acīmredzot savu galvaspilsētas statusu tā arvien izmantos nepilnīgi un domes darba attiecībām ar valsts varu kaitēs līdzšinējās pozas. Neskatoties uz to, ka vēlēšanās cīnījās tikai labais ar labo. Neviens taču nepiedāvāja mums izvēli starp diviem ļaunumiem. Un - lai kā - mēs šo iznākumu akceptējām. Diemžēl mums ir bijis ērti tautas kalpus no vēlēšanām līdz vēlēšanām atzīt un turēt kā nomenklatūru. Jo tautas kalpiem rūpētu mūsu iesaistīšanās, dalība.

Ekrānšāviņš no avīzes

Vai šo vēlēšanu iznākumu var uzskatīt par vietējās varas darbības novērtējumu? Atbildei it kā vajadzētu būt pašsaprotamai: «Protams!» Bet es to tik strikti neapgalvotu. Arī Rīgā. Es teiktu - kā kurā vietā. Jo ir vietas, kur elektorāta izvēli arī saistībā ar savu pašvaldību pārliekā mērā nosaka politiskums. Nevis pilsoniskums. «Vēlēšanu sistēma Latvijā ir sašķelta» (Ē. Stendzenieks). Etniski sašķelta. Un, ja tas dominē, arī vēlējot vietējo varu, tad es piekrītu apgalvojumam, ka vēlētāju muļķība attaisno politiķu neapdāvinātību. Jo ir redzams, ka šāds politiskums traucē pilnvērtīgi risināt skolu, bērnudārzu, valodas, pat pilsonības lietas. Un redzams, ka politiskās aprindas tieksies šo sašķeltību uzturēt ne tikai līdz kārtējām Saeimas, bet arī līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām. Es pat neņemos teikt, kurš Rīgas domes vairākums ar to spekulētu vairāk - «latviešu» vai «krievu». Turklāt šīs pozas vairo birokratizāciju dažādu pašvaldību, valsts un pašvaldību attiecībās. Acīmredzot kopumā birokrātisma līmenis paliks, kāds bijis.

Vēlētāju aktivitāte - zem vidējā (50,56%). Manā uztverē, tā kļūtu vidēja, ja balsojuši būtu virs 60%. Šāda aktivitāte apliecina gan to, ka diez kāda pilsoniska pamošanās nenotiek, gan to, ka arī vietējās varas kvalitāte kopumā atbilst šai aktivitātei - zem vidējā. Iemesli, kuri teju pusi vēlētāju noturēja mājās: pirmām kārtām - varas sociālā un saimnieciskā kvalitāte, otrkārt - nepietiekami intensīvas varas, varas partiju attiecības, saskare ar sabiedrību, no kā izriet skepse pret partijām kā tādām. Man (iespējams, aplam) pat likās, ka šogad priekšvēlēšanu reklāma galvenokārt tika ieturēta piarēšanas, nevis vēstījuma, atklāsmes stilā. Domāju, ka arī tas varēja pieriebties. Tostarp par tiešajiem kandidātu kontaktiem ar vēlētājiem man ir ļoti maz informācijas. Arī tāpēc nevar apgalvot, ka, piemēram, novazātās atziņas: «visi kandidāti tikai sola», «vēlēšanas neko nemainīs», «nav uzticības nevienam»,… ir tikai vēlētāju slinkuma, apātijas, apolitiskuma vai vienaldzības radītas. Lielā mērā tās ir varas attieksmes pret tautu, pret cilvēku radītas atbalsis.

Šīs vēlēšanas un to kampaņa man liecināja, ka partijas pašas lāgā netic sev kā komandām, apzinās, ka cilvēki tām neuzticas, bet vienlaikus nespēj uzrādīt ne pārliecinošu paaudžu nomaiņu, ne arī laikmetīgu nacionālai valstij un vienotai nācijai atbilstošu paradigmu. Nav svarīgi, vai runāt par vietējo vai valsts varas līmeni. Man tas būs viens no galvenajiem varas vērtēšanas kritērijiem laikā starp vēlēšanām. Plus tas, ko Neatkarīgajai nesen (22.05.) teica Māris Pūķis. Valsts varai - pildīt Eiropas pašvaldību hartu tā, lai vietējā vara skaidri zina, kas tās telpā valsts, kas pašvaldības daļa. Tad būs skaidra abu varas līmeņu atbildība par savu teritoriju un valsti.