Ģenerālis Ašeradens par zaldātu

Slikts esot tas kareivis, kas negrib kļūt par ģenerāli, tāpēc visnotaļ dīvaini, pat absurdi izskatās ekonomikas ministra Arvila Ašeradena vēlme uz to ātrāko pamest ekonomikas ministra amatu, lai kļūtu par partijas Vienotība Saeimas frakcijas un partijas vadītāju. Ašeradena statuss taču būtu politiķa sapņa piepildījums – uzkāpt pa karjeras kāpnēm līdz ministra krēslam. Ašeradens pamet arī premjera biedra godu, kas tam ir komplektā ar ministra portfeli. Kur vēl augstāk? Augstāk ir tikai premjers, prezidents... Iznāk, ka ģenerālis labprātīgi noliek malā ordeņoto mundieri un auj kājās vienkārša zaldāta kirzas zābakus.

Var saprast motīvu gribēt palīdzēt partijai izkulties no diezgan čābīgās situācijas, kas radusies pēc tās vadītāja Andra Piebalga aiziešanas no amata. Bet tad lieliskākā palīdzēšana būtu parādīt darbos, cik viedi, enerģiski un valstiski partijas Vienotība kadrs spēj uzņemties reālus darbus un padarīt tos līdz galam. Bet te iznāk, ka Ašeradens pamet visu pusratā un pa galvu un kaklu bēg no atbildības par ekonomiku - it kā tur palikt būtu stāvēt ar basām kājām uz karstas pannas.

Ja vēl ekonomika būtu tukša nabadzīte kā kultūra, labklājība vai izglītība, kurām jāpārtiek no tā, ko tām atmet finanses un satiksme. Bet taču nē - Ekonomikas ministrija ir naudu radoša, naudu pārdaloša, nopietna un svarīga. Zem tās ir daudz visādu iestāžu, kas regulē, uzrauga, analizē, nosprauž. Īstā ministrija, kur parādīt krampi. Taču Ašeradens no amata, kur var rīkoties, dodas uz posteni, kur ražo vien lozungus, solījumus, verbālas konstrukcijas, ar kurām tricināt tukšu gaisu.

Vai skandāls ar obligāto iepirkuma komponenti (OIK) varētu būt tik neciešams, ka tā dēļ ministram jālaižas lapās? Diezin vai. Ar prasmīgām sabiedrisko attiecību kampaņām šo nelaimi vēl var noairēt kaut kur dienaskārtības perifērijā vai pat defektu pārvērst par efektu. Enerģētikas lietas ir sarežģītas, un sabiedrībai grūti izsekot līdzi, kas tur īsti notiek. Ašeradens ir tik simpātiski atzinis, ka Ekonomikas ministrija ir atbildīga, ka gandrīz vai asariņa nobirst, cik godīgs ministrs. Jā, ir bijuši kādi sliktie uzņēmēji, kas blēdījušies, ar pārvietojamo ģeneratoru saražojot jaudu, ko uzrādīt par it kā atjaunojamo enerģiju, bet ministrs taču visu ko var darīt - uzdot vērtēt, solīt ieviest normas, padzīt nogrēkojušos pārmijniekus.

Ar pārvietojamo ģeneratoru uzražojot jaudas, kas uzdotas par «zaļo enerģiju», ir apzagta valsts, un tik brutāli zagt diezin vai ir iespējams bez piesega augšās, taču ministrs ir tik augsta augša, ka viņš var teikt, ka neko nezināja, ko ierēdņi savārījuši. Ministrs var mazgāt rokas nevainībā.

Atjaunojamās enerģijas blaknes visā Eiropā un pasaulē ir diezgan jau nu korupciju veicinoša vide, un, lai tās ražošana uzņēmējam rentētos, tā jāsubsidē, kas Latvijas gadījumā ir naudas pārslaukšana no Latvenergo uz privātuzņēmēju kabatām. Šāda pa pusei kapitālistiska, pa pusei plānveida ekonomikas būšana sadārdzina elektrību patērētājiem. Vienubrīd bija jau tik slikti, ka uzņēmumi, kas patērē daudz elektrības, sāka bankrotēt tieši OIK nastas dēļ.

Ašeradenam tur it kā nebūtu, ko bēdāt, jo neba viņš ir izdomājis un radījis pašreizējo sistēmu - tie bija viņa priekšgājēji diezgan patālā pagātnē. Varētu izlikties par labiņo, kas beidzot ķeras pie OIK Augeja staļļu izmēšanas.

Diezgan pagrūti uzminēt, kāda vēl skandaloza nelaime varētu nākt gaismā, kuras dēļ Ašeradenam būtu jālaižas lapās? Varbūt tas, ka Ekonomikas ministrijas atbildībā ir rūpēties par valsts stratēģisko degvielas rezervju glabāšanu un šīs rezerves bijušas uzticētas kompānijai, kuras faktiskais īpašnieks ir ar Kremli saistīts krievu uzņēmējs, kam uzliktas ASV un ES sankcijas? Ja šis pats Putina draugs vēl joprojām glabā Latvijas benzīnu, tas tad gan ir cundurs. Taču, ja visi pašreizējie degvielas rezervju glabātāji ir tīri, tad jau vairs nav jāuztraucas.

Var jau būt, ka problēma ir vienkāršāka. Partija Vienotība pašlaik skumji virzās pa skuju taku ar neskaidru nākotni, vai vispār būs lemts iekļūt 13. Saeimā. Ir partijā daži grupējumi, kuriem gribētos izmantot vismaz pēdējos varas mēnešus, lai kaut ko vēl nokamptu. Iecels par ekonomikas ministru kādu, kurš neko daudz nesaprot un nemaisās pa kājām. Tāpēc tāds personāžs kā bijušais ekonomikas ministrs Artis Kampars stumj uz ministra amatu Rīgas domes deputātu Vilni Ķirsi, bet Solvitas Āboltiņas aprindas virza Ārlietu ministrijas parlamentāro sekretāri Zandu KalniņuLukaševiču. Ja kaut kas noies greizi, varēs teikt, ka jaunais ministrs taču ir amatā nesen un kalnus vēl tikai gatavojas gāzt, vai arī būs, uz ko novelt atbildību - «jauns virsnieks nolaidis uz grunti plaukstošu uzņēmumu».

Tikmēr Ašeradens būs pagājis malā un visus spēkus varēs veltīt politiskajai propagandai, kurā viņam ir triju dekāžu pieredze. Agrākās grandiozās ietekmes un resursu Vienotībai vairs nav, taču ir jau vēl palicis Ašeradena rokās šis tas no vecā mediju, specdienestu, nevalstisko organizāciju tīklojuma, ko varbūt var mobilizēt un aktivizēt, lai vēl neietu bojā un 13. Saeimā kā nebūt caur adatas aci iekļūtu.