Īstā valsts nozagšana

Visos laikos un visās zemēs ir notikusi politiska cīņa, intrigas un sazvērestības – starp Gvelfiem un Gibelīniem, starp Sarkano un Balto rozi, starp Rīgas pilsētu un Livonijas ordeni. Tā gadās, jo izveidojas ļaužu grupējumi ar kopējām saimnieciski politiskām interesēm, kuriem traucē citi konkurējoši grupējumi.

Arī mūsdienu Latvijā šādu grupējumu nav mazums, tie dibina partijas un visādi iznesas. Taču pašreizējā jezga, kas notiek ap Rīdzenes sarunām, nav pat īsti Gvelfu un Gibelīnu vai «sorosistu» un «oligarhu» līmeņa sadursme, bet konflikts starp veselo saprātu un vājprātu. Viena daļa cilvēku ir pilnīgi pazaudējuši spēju spriest loģiski un pilnībā dzīvo murgosfērā.

Jau pats komisijas nosaukums ir ko vērts! Saeima ir izveidojusi parlamentārās izmeklēšanas komisiju par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911. Kāds ārprāts! Valsts ir nozagta, un ko tagad darīt? Atlaist Saeimu? Ar to tad nozagto valsti varēs dabūt atpakaļ. Vienreiz jau bija tāds Zatlers, kurš nāca un aizgāja. Un, kas zīmīgi, - vingrošana tolaik bija tieši ap šīm pašām sarunām un ap to pašu krimināllietu Nr. 16870000911. Vēsture atkārtojas, bet tā nav pat farss. Farss ir kaut kas smieklīgs, bet pašreizējā ālēšanās nav pat smieklīga.

Viens dzeltens žurnāls ir publicējis kaut kādus sarunu fragmentus, kuriem nav zināms ne datums, kad tās notikušas, nedz arī apstiprināts to autentiskums. Ir tikai nojaušams, ka kaut kādas tādas sarunas varētu būt bijušas apmēram pirms septiņiem, astoņiem vai pat deviņiem gadiem. Viens gan, kas tik tiešām liecina par valsts nozagšanu, ir tas, ka laikam jau KNAB darbinieki ir nozaguši operatīvos materiālus, kas ir valsts noslēpums, un noplūdinājuši tos publicēšanai medijos. Taču arī tas nav īsti parlamentārās komisijas darbs - ar to būtu jānodarbojas tiesībsargājošām iestādēm, būtu jānoskaidro, kura blonda bijusī KNAB darbiniece ar fanātiski spīdošām acīm vai kurš KNAB darbinieks, kam vārds ir līdzīgs uzvārdam, ir noklausītās sarunas nozaguši un noplūdinājuši. Tur gan būtu jābūt krimināllietai, un cerams, ka tāda krimināllieta ir.

Jautājums par pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti ir nopietna lieta, taču, ko tur vēl var izmeklēt parlamentārā izmeklēšanas komisija? Ir sen zināms, ka Jutas Strīķes un Jura Juraša izmeklēšanas kvalitāte ir bijusi ļoti zema un jo daudzās skaļās krimināllietās pie notiesājoša sprieduma nevar tikt, jo izcilie izmeklētāji nav vīžojuši savākt pietiekami daudz pierādījumu. Bet šajā krimināllietā Nr. 16870000911 pierādījumu nav savākts pat ne tik, cik melns aiz naga. Ne jau velti Ģenerālprokuratūra nav virzījusi lietu uz tiesu - tik ļoti švaka ir bijusi šī lieta. Mucu ripināšana uz Ģenerālprokuratūru ir tiešām komiska, jo nevar iestāstīt, ka prokuroriem varētu būt kāda mīla pret Lembergu vai Šleseru. Prokurori allaž naski kā alvas zaldātiņi ir bijuši gatavi rosināt krimināllietas, kur tik vien kāds iegansts. Taču krimināllietā Nr. 16870000911 vispār nekā nav, nu nemaz nav. To jau arī var redzēt pēc Rīdzenes sarunām. Ļaudis stāsta cits citam visādas pasakas, baumas un blēņas, perina visādus plānus gāzt kādas amatpersonas vai taisīt jaunu valdību. Politiķi un uzņēmēji tā dara - perina plānus. Tas ir normāli. Nav normāli, ja kādi citi politiķi, kas amatu savienošanas kārtībā piestrādā par KNAB darbiniekiem, šos vienus politiķus izseko un noklausās. Un dara to gadiem ilgi, nepārtraukti, no dienas dienā. Protams, ka tik ilgā laika periodā cilvēkiem atgadās pa reizei sulīgi nolamāties. Taču tas ir bijis privātu sarunu ietvaros, kur vecis runā ar veci un dāmu nav tuvumā.

Saeimas deputāti Ingunu Sudrabu (No sirds Latvijai) pagājušajā nedēļā ievēlēja par Rīdzenes sarunu parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāju, un interneta sociālajos tiklos un anonīmajos komentāros sacēlās kārtējā spalgā histērija un «naida stundas». Tagad jau pret Sudrabu. Tas nebūtu nekas neparasts, bet murgos svaidās arī it kā agrāk par nopietniem uzskatīti politiķi un amatpersonas. Sudraba esot interešu konfliktā, jo pieminēta Rīdzenes sarunās. Un, kas pats šausmīgākais, - Sudraba kā premjeres amata kandidāte esot saskaņota Maskavā! Nacionālā apvienība solās rosināt Sudrabas atcelšanu no komisijas priekšsēdētājas amata, un pats Valsts prezidents Raimonds Vējonis arī runā, ka Saeimai vajadzētu izvērtēt Sudrabas atbilstību amatam! Pat pats Valsts prezidents pametis reālo pasauli un iegājis tematā, par kuru vajadzētu diskutēt Tvaika ielā, ne Jēkaba ielā.

Kā tad tā Sudrabas saskaņošana Maskavā radās, vai tiešām bijusī valsts kontroliere, godīguma etalons Sudraba kalpo kaimiņvalstij? Izrādās, uzņēmējs Viesturs Koziols šo stāstu paudis Aināram Šleseram - ka Sudraba saskaņota Maskavā. Tas nu gan ir par pilnu ņemams, un Koziols ir uzticams avots, kam Putins un Lavrovs katru dienu zvana un visu ko saskaņo ar viņu.

Tas ir slimi. Slima ir ne tikai interneta sabiedrība, bet arī augstas amatpersonas. Un īpaši slimi ir tas, ka tikai retais pamana un satraucas par lietu, kas tik tiešām ir būtiska un valstij bīstama, - par to, ka specdienestu vara ir saaugusi ar politisko varu. Lūk, tā ir oligarhija, policejiska valsts un hunta. Un īsta valsts nozagšana.