Diezin jele tautai būs prezidentu vēlēt

© F64

Pavisam ne tik sen – 2014. gadā – Valsts prezidents Raimonds Vējonis, runājot par iespēju tautai ievēlēt Valsts prezidentu, skeptiski bilda, ka var atgadīties, ka tauta ievēlē «kaķi maisā». Taču tagad viņš aicina grozīt Satversmi, lemjot par nākamā Valsts prezidenta ievēlēšanas metodi un pilnvarām. Vējonis tagad ir par tautas vēlētu prezidentu, kam būtu plašākas pilnvaras. Viņš mudina Saeimu pie šīs lietas ķerties jau rudenī, lai Valsts prezidentu tauta varētu ievēlēt jau 2019. gadā.

Varētu ironizēt, kas tad divos gados ir tāds noticis, ka Vējonis diametrāli mainījis viedokli? Taču nekādu brīnumu tur nav jāmeklē, jo Vējonis ir domājošs cilvēks, kas acīmredzot ir veicis revīziju savos uzskatos. Un neba nu viņš ir vienīgais sabiedriskais darbinieks, kurš laika gaitā ir mainījis viedokli par šo tēmu. Dažs agrāk bija pret, bet tagad ir par, cits atkal otrādi.

Ir sen jau jūtams, ka valsts iekārtas virsbūves un ritošās daļas savienojumu vietās kaut kas nav īsti kārtībā - krakšķ, vibrē un buksē. Arī tad, ja tiek nomainīti gultņi jeb personālijas, atkārtojas tas pats - valsts pārvalde nereti izrādās mazspējīga vai pat nespējīga pieņemt svarīgus lēmumus.

Valsts prezidentam pie stūres ir ļauts būt tikai izkārtnei, kam jālido pa pasauli, jāfotografējas forumos kopā ar citu valstu līderiem, bet iekšpolitikā viņam maz teikšanas. Viņš gan formāli nosauc jauna premjera vārdu, taču premjeru patiesībā izvēlas vēlēšanās varu ieguvušās partijas.

Arī premjers nav pilnvērīgs valdības vadītājs, bet tāds kā moderators, kas nevis pats izvēlas savu komandu, bet spiests iztikt ar tiem ministriem, ko viņam uzspiež partijas. Viņš valdības sēdes vada tehniski un pēc tam kā tāds preses sekretārs stāsta sabiedrībai, kas izlemts.

Par galveno institūciju valstī ir uzmetusies Koalīcijas padome, kas vispār ir nekonstucionāls veidojums. Taču tieši Koalīcijas padomē notiek visu svarīgo parlamenta balsojumu saskaņošana. Saeimas balsojums pēc tam ir vien formāls - kā frakciju vadītāji parāda priekšā ar īkšķi, tā deputāti nobalso.

Nav īsti kārtībā arī tas, ka likumdevējvara ir sakususi kopā ar izpildvaru, lai gan tām vajadzētu darboties autonomi katrai savā funkciju lauciņā.

Kamēr valsti nepiemeklē kādi satricinājumi un var mierīgi slīpēt likumus mēnešiem un gadiem ilgi, šāda absolūta parlamentāras varas republika rullē, taču, tiklīdz uzgāžas kāda krīze, kur vajadzētu rīkoties strauji un izlēmīgi, nav, kas to darītu, un vajadzīgais lēmums nāk ar milzīgu nokavēšanos vai neatnāk nemaz. Pašreizējais modelis labi darbojas, ja notiek rāma stagnācija, un šis pats modelis šo rāmo stagnāciju veicina un patērē. Uzskatāms piemērs ir pašreizējā nodokļu reforma, kur valdība mazohistiski izbauda visu iespējamo lobiju spiedienus un simtiem reižu meklē kompromisus starp partijām, līdz beidzot sanāk zivju zupa ar rozīnēm.

Tāpēc pastāv visādas idejas gan par parlamenta, gan Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, lai kaut ko mainītu - ja ne garantēti uz kaut ko būtiski labāku, tad vismaz uz citādu. Sapnis ir šāds: tauta ievēlē Valsts prezidentu, kuram tiek dotas arī tiesības iniciēt likumus; viņš nosauc Ministru prezidenta vārdu. Ministru prezidents izvēlas no partiju vai nepartijisku profesionāļu vidus ministrus, līdz ar to topot patstāvīgāks un atbildīgāks nekā pašlaik. Tāds modelis varbūt tiešām būtu vitālāks.

Pastāv arī visādi riski - sabiedrība ir sašķelta, un grūti būs atrast personu, kas tā nu uzreiz baudīs liela vairākuma atbalstu. Savukārt pārāk liela atbalsta baudītājs var kļūt pārmēru autoritārs ar visām no tā izrietošajām negatīvajām sekām. Izkļūt no pašreizējā absolūtā parlamentārisma un iebraukt pretējā - autoritārisma - grāvī nudien nebūtu jauki. Vajadzētu, lai netiek devalvēta parlamenta vara, bet lai tai ir veselīga konkurence ar prezidenta varas torni.

Taču, kurš šādus grozījumus radīs? Gan pašreizējā pozīcijā, gan opozīcijā tautas vēlēta prezidenta idejai ir daudz atbalstītāju, taču pasākums var aplauzties ar to, ka nepietiek ar 51 deputāta atbalstu, bet vajag vismaz divas trešdaļas. Tik daudz var arī nesanākt. Partija Vienotība lamā Vējoni par populistu un miglas pūtēju, bet Nacionālās apvienības politiķi biedē tautu, ka par prezidentu var kļūt kāds monstrozs Krievijas ieliktenis.

Amizanti, ka diskusijās par šo tēmu izlien daža laba politiķa patiesās domas par savu tautu - dumjo un nepareizo. Ak, kas par skaistu dzīvi būtu, ja politiķi varētu ievēlēt sev citu tautu! Arī eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga spriež, ka «statistiski tikai pusei piemīt normāla inteliģence». Bet nu nenosodīsim viņu par to skarbi! Labi, ka ne visus viņa vērtē zemu, bet tikai pusi, un katrs sevi taču var ieskaitīt normāli inteliģentajā pusē...

Beigu galā laikam jau nekas no tā tautas vēlētā prezidenta atkal nesanāks, un Saeimas dīķī Vējoņa iniciatīva noslīks kā nebijusi - viņu vienkārši neņems galvā, kā tas jau ir noticis ar ideju dot pilsonību nepilsoņu bērniem un virkni otrreizējai caurlūkošanai atpakaļ atsviestu likumrades brāķu, kas beigās tik un tā ir pieņemti. Bet nu vismaz mēģinājis un mudinājis Vējonis ir.