Roberts Zīle: Eiropas naudas būs mazāk, bet ne kritiski mazāk

- Jūs esat visilgāk Eiroparlamentā strādājošais deputāts no Latvijas. Jau kopš 2004. gada. Kā pa šiem gadiem ir mainījusies Eiropa, ES un Eiroparlaments?

- Jāsaka, ka tā ir mainījusies būtiski. Mana galvenā atziņa ir tāda, ka Eiropa negribīgi saprot, ka tā vairs nav globālais līderis, kā tas varbūt bija 2004. gadā, kad uzņēma jaunās dalībvalstis, tajā skaitā mūs, un viss likās jauki. Nebija finanšu krīzes, un bija plāni Lisabona - 2010, kuru mērķis bija parādīt, ka ES būs globālais līderis visās jomās. Tagad 2020. gadā nav vairs to vispārīgo runu, ka ES kļūs arvien lielāka, 500 miljoni iedzīvotāju, lielākais tirgus un tamlīdzīgi. Ir parādījušies izaicinājumi militārā jomā. Aizsardzības joma ir tik vāja, ka tagad jāatrod līdzekļi ES aizsardzībai kopējā ES budžeta ietvaros, kas pats ir tikai 1% no ES valstu IKP. Ir sapratne, ka militāri mēs atpaliekam. Pēdējos gados pasaulē ir redzama tendence, ka samazinās to institūciju loma, kuras vēl nesen spēlēja būtisku lomu. Piemēram, Pasaules tirdzniecības organizācijai parādās problēmas sakarā ar ASV - Ķīnas tirdzniecības kariem, ASV - ES attiecībām un darba kārtībā reizē ar ekonomiskajiem jautājumiem parādās drošības jautājumi. ES saprotot, ka šajos jautājumos tā neatrodas labās pozīcijās. Arī mākslīgā intelekta attīstībā mēs atpaliekam ne tikai no ASV, bet arī no Ķīnas. Tad ir šī zaļā domāšana jeb slavenais Green deal, ko nupat EK vadītāja fon der Leiena prezentēja. Tur daudz kas ir pārspīlēts, nepamatots, un rīcība bieži vien ir bezatbildīga. Tagad koronavīrusa izplatības laikā vienīgā persona no malas, kura varēja iekļūt ES sēžu zālē un ar to sacēla zināmu jezgu, bija Grēta Tunberga. Pirms tam bija pieņemts lēmums, ka ES parlamentā nenotiek pasākumi ar ārējo viesu dalību. Zaļais jautājums ir palicis kā ES karogs. Jautājums - vai tas ir sasniedzams - klimatneitralitāte 2050. gadā? Skaidrs, ka tas prasīs daudz naudas. Tajā pašā laikā jaunā nauda, kas šiem nolūkiem tiks atvēlēta nākamajos septiņos gados, ir tikai septiņi miljardi eiro, kas ir ļoti, ļoti maz. Tāpēc nav ticības arī šim zaļajam mērķim.

- Pirms dažiem gadiem, kad parādījās ideja par ES militārajiem spēkiem, jūs bijāt ļoti skeptisks pret šo ideju, jo ir NATO un nav nepieciešama nekāda dublējošā struktūra. Vai tagad esat kaut kādā ziņā mainījis nostāju?

- Nekas nav mainījies manā nostājā. NATO ir un būs galvenais drošības garants Latvijai un citām Baltijas valstīm, Polijai, visām Krievijas pierobežas valstīm. Situācija nav vienkārša. Tramps ir ienesis korekcijas šajos jautājumos, bet ASV militārā jauda ir ap 70% no visa NATO. Lai kādas ambīcijas būtu Makronam, Francija nevar aizvietot ASV. Aizvietot NATO nav ar ko. Līdz ar to tur nav alternatīvas. ES aizsardzības savienības veidošanā ir divi mērķi. Panākt naudas piešķiršanu pētniecībai un attīstībai militārajai industrijai, kas pamatā aizies uz dažām valstīm, kur šī industrija ir attīstīta. Piemēram, Airbus, kuram ir liela militārā komponente. Tā ir Francijas virzīta interese - dabūt vairāk ES budžeta naudu zem šī ES aizsardzības savienības karoga. Otrs mērķis ir panākt, lai iepirkumi militārām vajadzībām paliek ES dalībvalstīs, kas reizē ir arī NATO dalībvalstis. Tomēr tehnoloģiski ES militārie produkti atpaliek no ASV produktiem. Turklāt šie iepirkumi rada spriedzi starp pašreizējo ASV prezidenta administrāciju, kas vienmēr skaita, cik jūs no mums nopērkat, un ES. Tas viss tādām valstīm kā Baltijas valstis padara izvēli ļoti sarežģītu. Mana nostāja ir skaidra - mūsu drošību garantē NATO ar ASV priekšgalā.

- Precizēsim. Vai atbalstāt šo ES aizsardzības savienību, vai esat pret to?

- Ja tā robežojas vienīgi ar militārās pētniecības un attīstības naudas sadali militārajai industrijai tur, kur tā ir, un ar to, ka iepirkumiem jābūt no ES ieroču ražotājiem, tad - nē, jo tas nozīmē lielākas domstarpības ar ASV. Jāatceras, kas Baltijas valstīs un Polijā ir galvenie šeit izvietotie spēki. Tie ir angļi Igaunijā, kanādieši pie mums un amerikāņi Polijā. Tikai Lietuvā tie ir vācieši. Ir arī citu valstu karavīri, bet šie ir galvenie. NATO lielākais spēks ir ārpus ES. Arī Apvienotajai Karalistei nav ilūziju par Krievijas politiku, ko nevar teikt par Franciju, tāpēc ir ļoti svarīgi neatstumt Lielbritāniju arī no drošības aspekta. Teiksim, neuzstādot pārspīlētas prasības ekonomiskajos jautājumos turpmāko Brexit sarunu gaitā. Mūsu interesēs ir nodrošināt, lai britu pilsoņi neapvainojas par ES rīcību. Lai viņi nespiež savu valdību reaģēt pēc apmēram šādas loģikas: ja jau ES, tajā skaitā Baltijas valstis un Polija, atbalsta mums tik nedraudzīgu politiku, tad kāpēc mūsu karavīriem jāriskē ar savām dzīvībām, aizsargājot viņus? Šo loģiku nedrīkst nenovērtēt, jo bieži vien tieši caur pilsoņu spiedienu valdības tiek piespiestas mainīt savu politiku. Tas nenozīmē, ka viņi izstāsies no NATO, bet atbalsts gatavībai mūs aizstāvēt var mazināties.

- Pasaules politisko novērotāju vidū nav vienprātības, kā veidot attiecības ar Putina Krieviju. Vai mēģināt ar Putinu runāt, atrast kaut kādus kopsaucējus un tādējādi mazināt riskus, vai tomēr ieturēt stingru un nepiekāpīgu pozīciju. Pirmo attieksmi vislabāk demonstrē Makrons. Kāds ir jūsu redzējums?

- Esmu ļoti kritisks attiecībā uz to, ko no ģeopolitiskā aspekta dara Makrons. Viņš ietekmēja arī Eiropas Komisijas (EK) veidošanu, un fon der Leiena, apstiprinot EK, teica, ka šī būšot EK, kura mainīšot ģeopolitisko vidi apkārt Eiropai. Ja paskatāmies, ko tas nozīmē, tad jāatceras Makrona slavenā intervija pagājušā gada nogalē žurnālam Economist, kur viņš runā par NATO smadzeņu nāvi. Pēc šīs intervijas Merkele bija spiesta līmēt kopā saplēstos traukus, jo daudzu ES valstu (Baltijas, Polijas) intereses ir citas, nevis tās, kuras ir Makronam attiecībās ar Krieviju. Krievija, redzot, ka ES nespēj atbildēt ne uz vienu viņu agresīvo izlēcienu (Krimu, Austrumukrainu), saprot, ka Francija un Vācija neuzdrošināsies kaut ko nopietnu darīt, ja Krievija atkal kaut ko uzsāks. Makrona stratēģija ir līdzīga de Golla vīzijai, ka ES - tā ir Francija. Tagad Francija ir vienīgā pastāvīgā ANO Drošības padomes valsts ar veto tiesībām ES un vienīgā ES dalībvalsts ar atomieročiem. Makrona vizīte Ķīnā pagājušā gada nogalē noritēja nevis zem Francijas, bet gan ES karoga. It kā tās būtu nevis Francijas un Ķīnas, bet gan ES un Ķīnas sarunas, lai gan tur bija ieradies Francijas prezidents, nevis ES vadība. Makrona ģeopolitiskais mērķis ir panākt, lai Francija pasaulē tiek uztverta kā Eiropa. Lai to nostiprinātu, viņam ir vajadzīgi partneri ārpus ES. Putins viņam der kā līdzvērtīgs partneris, lai mazinātu ASV lomu, un arī attiecībās ar Ķīnu viņi var atrast kopsaucējus. Šis modelis nav Latvijas interesēs. Daži Eiropas līderi ir izteikušies, ka jebkurš Francijas projekts tagad tiek ietērpts Eiropa drānās. Viss, kas nāk no Francijas valdības, tiek pasniegts kā Eiropas interesēs. Bet tas tā nav. Francijas intereses ne vienmēr ir Eiropas intereses. Pat vairāk. Tas, kas ir Francijas interesēs, arvien mazāk ir Eiropas interesēs. Pat pavisam mazos jautājumos redzu, kāds ir Francijas spiediens. Nupat ES bija jālemj par to, vai koronavīrusa situācijā noturēt reizi mēnesī Eiroparlamenta plenārsēdi Strasbūrā, kā to prasa ES līgums, vai tomēr palikt Briselē. Tie ir vairāk nekā 3000 cilvēku, kuriem jāpārvietojas, radot nevajadzīgu risku. Taču Francija līdz pat pēdējam brīdim izdarīja spiedienu, lai neparko nepārceltu šo sēdi un tā notiktu Strasbūrā.

- Kāds šobrīd ir spēku samērs ES?

- Merkele, paziņojot, ka aizies, ir zaudējusi savu politisko svaru, savukārt Makrons ir pilns ambīciju turpināt savu kursu. Viņam temps ir liels. Līderu vidū Francijai ir un pārredzamā nākotnē saglabāsies vadošā loma. Eiroparlamentā viss nav tik vienkārši. Ir izveidota jauna parlamenta grupa - liberāļi (Atjaunotā Eiropa), kas ir trešā lielākā un kura vienmēr runā, kā es to saku, Francijas valdības interesēs. Vācijas deputāti ir sadalīti. Vecie konservatīvie (CDU/CSU) sāk zaudēt vēlēšanās, zaļais spārns Vācijā un Francijā ir stipri pieaudzējis spēku. ES Parlamenta līmenī ir vērojams neliels sajukums, bet visi jūt, kā tika izveidoti amati. Ursula fon der Leiena kā EK vadītāja, Žuzeps Borels - ES ārlietu ministrs, Spānijas sociālists un Šarls Mišels - Eiropas Padomes (EP) prezidents, bijušais Beļģijas premjers, tie visi ir Makrona izvēlēti cilvēki. Makrons pagājušā gada nogalē nospēlēja ļoti precīzi, nodrošinot sev lielu politisko ietekmi. Te ir vēl viens jautājums. Ir institūcijas, kuras uzrauga ES valstu budžetus. Skaidrs, ka Itālija un Francija ar saviem budžeta caurumiem būtu tā kā sodāmas, bet tās diez vai kāds sodīs. Tas ir vēl viens piemērs, ka lielumam un svaram ir nozīme.

- Pērn, kad tika apspriests mūsu valsts budžets un izvirzījās jautājums par finansējumu veselības aprūpei, tad, lai izpildītu likumā noteikto, pietrūka 60 miljonu eiro. Pēdējā brīdī Viņķele un Attīstībai/Par piedāvāja par 0,1% palielināt budžeta deficītu, kas tika noraidīts ar domu, ka ES tik viegli tam nepiekritīs. Kā no Briseles puses izskatās šis arguments?

- Toreiz šis priekšlikums tika iesniegts nedaudz par vēlu. Budžets jau bija pieņemts, un vienai partijai nākt klajā ar šādu priekšlikumu bija nepareizais laiks. Bet pēc būtības šis nelielais pieaugums nebūtu nekāds lielais pārkāpums. Turklāt veselības aprūpes reforma un tās vajadzības pēc resursiem ir norādītas EK ziņojumos katru gadu. Tas noteikti nebūtu izsaucis Briseles iebildes, īpaši salīdzinot ar Itālijas finanšu problēmām.

- Šobrīd notiek nākamā ES plānošanas perioda, 2021.-2027. gada, budžeta izveide. Kāda ir kopējā situācija no Latvijas viedokļa, un kuras ir tās sfēras, kurās notiek un notiks lielākie cīniņi?

- Juridiski septiņgadu budžeta skaitlisko pusi pieņem valdību vadītāji, tāpēc EP pusei, kur piedalās arī Krišjānis Kariņš, ir tā būtiskākā daļa. Eiroparlamentam ir piekrītošā daļa. Tas nozīmē, ka mēs to varam pieņemt vai noraidīt. Noraidīt ir diezgan sāpīgi, jo tad var 2021. gadu iesākt bez jaunā budžeta. Tomēr parlamentam ir ietekme uz budžeta veidošanu, jo mums ir 36 sektorālās koplēmuma procedūras. Piemēram, lauksaimniecības nauda. Tur ir divi pīlāri. Tiešmaksājumi, kurus visi piemin, un lauku attīstības programma, kas ir tehnikas iegāde un tamlīdzīgi. Tur ir koplēmuma procedūra. Mēs nevaram panākt kopējo naudas palielinājumu budžetā, bet varam ietekmēt tā iekšējo sadali un salikt akcentus. Ja skopuļu valstis, tas ir, četras galvenās donorvalstis, panāk savu un budžets ir maziņš, tad nevar visiem proporcionāli samazināt. Tad ir jāatsakās no dažām populistu virzītām politikām un jāpasaka, ka tam naudas nav. To var darīt nacionālā līmenī. Februāra beigās budžeta apspriešanas pirmais raunds premjeru vidū izgāzās. Ir liels spiediens aprīlī šīs sarunas pabeigt.

- Kur ir lielākās problēmas?

- Tur ir trīs lieli bloki. Lauksaimniecība, kohēzija [ekonomisko atšķirību izlīdzināšanas fondi - red.] un jaunās politikas. Lauksaimniecības tiešmaksājumos mums arī turpmāk naudas būs mazāk nekā citiem, jo mums ir zemākas izmaksas, bet kopumā zemniekiem paredzētā summa pieaugs.

- Savulaik bija daudz runu, ka lauksaimniecības atbalstam tiek tērēta nesamērīgi liela daļa ES budžeta. Vai tomēr šī daļa nesamazināsies?

- Samazināsies, bet otrā pīlārā. Lauku attīstības programmā. Tieši cik daudz samazināsies, to šobrīd nevar pateikt, jo ap šo jautājumu turpinās asas diskusijas. Otrs bloks - kohēzija - tiek samazināts dramatiski. Tur visi aizbildinās ar britu aiziešanas radīto caurumu, kas nav patiesība. Kad EK nāca klajā ar sākotnējo redakciju, tad kohēzijai bija mīnus 13%. Somija pamainīja kritērijus, pēc kuriem mēs jau esam sasnieguši citu vidējo līmeni, un mums tas caurums veidojās jau 20%. Britu aiziešana rada 6-7%. Skaidrs, ka kohēzijas politikā samazinājums ir trīs reizes lielāks nekā tas, ko budžetā nodara britu aiziešana. Tas nozīmē, ka bagātās valstis negrib maksāt nabadzīgākām un izlīdzināt šīs ekonomiskās atšķirības. Manā skatījumā tur ir noteikta loģika. Ne tikai Latvija, bet arī daudzas citas valstis zaudē savu jauno paaudzi. Nākotnē, kā arī Merkele vienā intervijā teica, problēmas būs nevis ar vienkāršā darba darītājiem, bet gaišākiem prātiem, kas virzīs digitālo jomu, inženierzinātnes. Ne tāpēc, ka nebūtu augstskolu, kas to māca, bet tāpēc, ka ir slikta demogrāfija. Manā izpratnē samazinājums kohēzijai ir vēstījums šo valstu ambiciozajai jaunajai paaudzei, ka nākamos septiņus gadus varat necerēt uz kādu izrāvienu. Varbūt kādam paveiksies izveidot kādu startapu, bet lielākajai daļai perspektīvas ir Rietumos. Tas, manuprāt, ir galvenais iemesls, kāpēc kohēzijas fondi tā tiek spiesti uz leju. Trešais bloks ir jaunās politikas, par kurām runājām sākumā. Tur ir aizsardzības, migrācijas politikas, kuru agrāk nebija, tur ir virkne zaļo ideju un viss, kas saistās ar digitalizāciju. Šīs jaunās programmas darbojas atklātā konkurencē, un nav zināms, kas ko dabūs. Par lauksaimniecības naudu un kohēzijas fondiem pēc sarunu beigām būs zināms, cik katra valsts turpmākajos septiņos gados saņems. Par jaunajām programmām tas nebūs zināms, un tur mūsu iespējas konkurēt ar rietumvalstīm ir daudz vājākas.

- Tātad rezumējot, kādu, ņemot vērā savu ilglaicīgo pieredzi, jūs prognozētu ES budžetu no Latvijas skatu punkta?

- Kopumā samazinājums būs. Kāds tas būs konkrētos skaitļos, neņemos teikt. Divas lielās aploksnes - lauksaimniecība un kohēzija - būs mazākas. Diemžēl. Tomēr nav tik kritiski, kā daži te saka - Eiropas naudas ar 2021. gadu vairs nebūs. Tā nav.