Saruna ar Latvijas Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu (Jaunā Vienotība)
- ETP kongresā ļoti daudz runāja par klimata pārmaiņām, zaļo domāšanu kā jaunajiem Eiropas izaicinājumiem. Ko politiskie uzstādījumi šajā jomā nozīmēs Latvijas iedzīvotājiem gluži praktiski?
- Latvijas iedzīvotājiem, tāpat kā visiem Eiropas iedzīvotājiem, būs jārēķinās ar to, ka jāmaina savi paradumi enerģētikas jomā un jomā, kas saistās ar CO2 izmešiem. Kopējā politiskā izpratne pasaulē šajā jomā ir mainījusies, tas ir fakts. ETP politiskā ģimene ir ilgstoši zināmā mērā pretojusies šai paradumu un uztveres maiņai, radikālai klimata politikai, vairāk uzskatot, ka tas ir apdraudējums, nevis iespēja. Es tomēr uzskatu, ka klimata pārmaiņu politika ir iespēja mūsu uzņēmējiem un mūsu ekonomikai. Uzstādījums caur ES regulām, ka visiem ir jāsamazina izmešu daudzums un jāpalielina energoefektivitāte, garantē arī Latvijas uzņēmējiem un inovatīvo tehnoloģiju ražotnēm iespēju piedalīties 500 miljonu tirgū. Zaļā politika pēc būtības ir ļoti labvēlīga inovatīviem un energotaupošas tehnoloģijas ražojošiem uzņēmumiem. Jā, tā nav labvēlīga tiem, kas iegūst akmeņogles, bet Latvijā jau tās arī neiegūst - mums visi fosilās enerģijas avoti ir importēti, pārsvarā no Krievijas. Jo vairāk varēsim paļauties uz pašmāju atjaunojamajiem energoresursiem, jo labāk. Jo vairāk palielinām energoefektivitāti, jo mazāk mums vajag energoresursu uz vienu IKP vienību.
- Ja jūs sakāt, ka ETP ir zināmā mērā pretojusies klimatdraudzīgai ekonomikai, tad vai tas saistāms ar Vācijas mašīnbūves nozares spiedienu?
- Nē. Tas ir saistāms ar uzskatu, ka ekonomiskā izaugsme un klimatdraudzīga politika ir pretrunā. Ziemeļeiropas valstīs - Dānijā, Zviedrijā, Somijā un Norvēģijā - jau pirms vairāk nekā 10 gadiem izdevies izprast un šo valstu sabiedrībām pieņemt, ka tā nav pretruna - tas ir skaidrs virziens, kurā iet. Dānija laikā, kad vēl bija ļoti atkarīgi no akmeņoglēm, attīstīja vēja ģeneratoru ražošanu, jo saprata, ka tam pieder nākotne. Latvija ir nedaudz atpalikusi šajā jomā, jo mēs vēlu pieņēmām, ka klimatdraudzīga ekonomika ir iespēja, nevis drauds. Bet kā vienai salīdzinoši mazai sabiedrībai nekas nav zaudēts - es domāju, ka mēs ātri pielāgosimies. Latvijā ir inovatīvi uzņēmumi, kuriem nevajag trīs tūkstošus darbinieku un milzu telpas, lai ražotu energoefektīvi un energotaupošām tehnoloģijām.
- Vai politiskais atbalsts klimatdraudzīgai ekonomikai neiesviedīs Eiropas institūcijas otrā galējībā - balstīt videi draudzīgu ekonomiku uz aizliegumiem un problēmu radīšanu iedzīvotājiem - piemēram, aizliegt dīzeļdzinējus vai ko tamlīdzīgu?
- Nedomāju, ka tā būs. Es personīgi neesmu tendēts uz aizliegumiem. Ir jau pierādījies neskaitāmas reizes, ka cilvēki labprāt dara to, kas ir izdevīgi. Ja benzīna dzinēji kļūst neizdevīgi vai dārgi, tad cilvēki tos izmantos aizvien mazāk...
- ...valdība jau var mākslīgi sadārdzināt to benzīna vai dīzeļa lietošanu...
- Jā, bet iedomājieties - pirms kādiem pārdesmit gadiem jūs nevarējāt iedomāties, ka visi staigās ar telefoniem rokās un teju pilnīgi aizmirsīs par tiem, kas stāv uz galda vai pie sienas. Kāpēc? Tie taču arī ir dārgāki par stacionārajiem telefoniem, bet tik ērti un tīkami, ka jūs nevarat vairs iedomāties savu dzīvi bez tiem.
Domāju, ka drīzumā cilvēki, jaunieši it īpaši, sāks pieprasīt pilnīgi citus paradumus un uzvedību - piemēram, kāpēc jāstiepj mājās plastmasas maisiņi no veikala. Arī citās jomās - pieņemu, ka drīz daudzas lietas varbūt būs dārgākas, bet apieties citādi būs vienkārši nepieņemami. Mums ir jāsaprot, ka arī ražošana ir jāpārorientē, lai nodrošinātu šo klimatdraudzīgo pieprasījumu. Es pieņemu, ka varbūt paies 20-30 gadi, kamēr pasaule vispār pārtrauks iekšdedzes dzinēju lietošanu, bet domāju, ka ar laiku tas notiks - tāpat kā nedrīkst lietot akmeņogles māju apkurē. Tas neapdraud nevienu, kas šodien brauc ar iekšdedzes dzinēja auto, bet, skatoties uz tendencēm, ir jādomā par nākotni.
Eiropas Savienībā un Latvijā ir jāsaprot - klimatdraudzīga ekonomika ir lielā iespēja, jo Eiropas tirgū būs pieprasījums pēc jaunām, klimatdraudzīgām tehnoloģijām un precēm.
- Zagrebā notika pēdējais ETP kongress, kuru uzrunāja Vācijas kanclere Angela Merkele, kas līdz šim bijusi ETP neformālā un idejiskā līdere. Ko Merkeles darbība, jūsuprāt, nozīmēja ETP, un kurš var aizvietot Merkeles ietekmi grupā?
- Merkeles ietekme ETP tiešām ir ļoti liela, un es nesaskatu, kurš varētu viņu ietekmes un spēka ziņā aizvietot. Iekāpt Merkeles «kurpēs» nevarēs viņas izraudzītā pēctece Vācijas Kristīgo demokrātu savienībā Annegrēta Krampa-Karenbauere. Faktiski - Merkeles aiziešana no kancleres amata, kas notiks 2021. gadā, ir liels zaudējums ne tikai ETP, bet visai Eiropas politikai. Eiropā šobrīd nav otra vadītāja ar tādu jaudu kā Merkelei. Visu cieņu Francijas prezidentam Emanuelam Makronam, kas ir spējīgs prezidents, bet viņš ļoti bieži izvēlas taktiku - viens pret visiem. Tā nav vadītāja, bet radikāļa pazīme. Pēdējā šāda izpausme bija Ziemeļmaķedonijas un Albānijas uzņemšanas ES jautājumā.
Makrons vienmēr cenšas nākt klajā ar kādu vīziju, bet tā nav vīzija, kas pavelk citus līdzi, drīzāk raisa vēlmi kritizēt. Piemēram, viņa kritika NATO sadarbībai. Es tai kā Latvijas valdības vadītājs nevaru piekrist, jo īpaši pēdējos gados mūsu reģionā NATO aktivitātes un sadarbība ir tikai augusi. Makrons caur kritiku mēģina it kā uzkurbulēt izjūtu, ka Eiropai militāri un drošības jomā jāpaļaujas vairāk uz sevi - šajā jomā es viņam pilnīgi piekrītu. ES kopumā kopš Otrā pasaules kara ir bijusi pārāk atkarīga no ASV aizsardzības. Makrons pareizi uztver, ka arī ASV Trampa personā sāk apšaubīt savu vadošo lomu. Bet, to uztverot, viņš laikam redz sevi nākam kā stabilizējošo faktoru Eiropas politikā, bet viņš nav atradis veidu, kā vilkt citus sev līdzi. Tāpēc es neredzu, ka gadījumā, kad Merkele aizies no politiskās skatuves, varētu ieņemt Eiropas «velkoņa» lomu. Merkeles kā politiskās līderes lielākais pluss ir viņas vienmēr skaidrais viedoklis - turklāt nevis tāds, kas atstumj citus, bet iesaista.
- Eiropas Komisija ir nākusi ar pozitīvu atzinumu par Latvijas budžetu un tā atbilstību ES finanšu stabilitātes kritērijiem. Bet, ņemot vērā Latvijā notiekošās debates par mediķu algām u.tml. - cik drīz jūs prognozējat izmaiņas budžetā?
- Nevēlos spekulēt. Kā valdības vadītājs es ļoti labi apzinos nepilnības gan budžetā, gan valsts struktūrā kopumā. Tik ilgi, kamēr es būšu valdības vadītājs, es prasīšu no ministriem, kā uzlabot situāciju. Veselības aprūpes jomā mēs turpināsim meklēt, kā palielināt kopējo finansējumu, labi saprotot, ka tas ir nepieciešams. Bet no ministres es prasīšu veselības sistēmas uzlabojumus. 2017. gada Veselības ministrijas ziņojumā ir teikts, ka problēmas būs atrisinātas, kad veselības aprūpei būs 12% no valdības budžeta izdevumiem. 2020. gadā šis līmenis ir sasniegts, bet problēmas nav atrisinātas. Tas nozīmē, ka sistēmas uzlabojumu nav. Es nezinu, vai kārtību veselības aprūpes sistēmā var panākt tikai ar slimnīcu līmeņošanu un kā panākt, lai ārstam nav alga jāsapelna, skraidot pa vairākām slimnīcām. Kā to panākt - ir ministres atbildība.
