Atzīmējot 15 gadus kopš Latvijas uzņemšanas Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (NATO) un pašas organizācijas 70. gadadienu, Rīgas pils Svētā gara tornī uz vienu dienu tika pacelts jūraszilais karogs ar azimuta emblēmu vidū. Vienlaikus ar daudz mazāku pompu Briseles, Strasbūras un lielo ES dalībvalstu valdību kabinetos turpinās darbs pie idejas par Eiropas armiju.
No Latvijas viedokļa, jo vairāk ir aizsardzības formātu, kuros tā piedalās, jo lielāka iespēja, ka krīzes situācijā kāds no tiem darbosies un sadarbosies. Tā ir tā atturēšanas funkcija - gatavoties karam, lai nebūtu jākaro. Arī citām Eiropas valstīm pēc ASV prezidenta Donalda Trampa regulārās NATO sistēmas kritikas neatliek nekas cits, kā būvēt alternatīvu plānu B, kas tiek dēvēts par Eiropas armiju. Pagaidām vēl neoficiāli. Taču nauda gan Eiropas vienotās aizsardzības nozarei tiek dota pavisam oficiāli.
Notiek sagatavošanās darbi
Drīzo vēlēšanu dēļ šobrīd par Eiropas armiju tiek runāts klusāk, īpaši Vācijā, kur militārā tematika vispār tiek ļoti jutīgi uztverta. Bet darbs turpinās arī bez īpašas afišēšanas un karogu plivināšanas. To Neatkarīgajai pēdējās plenārsesijas laikā apstiprināja Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete: «Pie ES kopējo aizsardzības spēku izveides notiek sagatavošanās darbi.» Līdz ar finansiālajiem piešķīrumiem var netieši vērot idejas attīstību. 2014. gadā ES kopējās drošības problemātikas izpētē ieguldīts nieka pusotra miljona eiro. Laika periodā no 2017. gada militārās pētniecības jomai tika atvēlēti jau 90 miljoni. Līdz 2020. gadam tiks ieguldīti 500 miljoni. Un tad sekos grandiozs kāpums - ne vairs miljoni, bet miljardi, turklāt daudzi. Līdz 2027. gadam tie būs 13 miljardi eiro. Tātad pietiekami daudz līdzekļu taustāmu lietu radīšanai - ieročiem, kopīgām aizsardzības sistēmām, infrastruktūrai. Arī militārās rūpniecības apvienošanai - Eiropā šobrīd ražo 20 dažāda veida iznīcinātājus un 178 ieroču sistēmas. Tas ir nesamērīgi dārgi un nelietderīgi.
Konkurence par resursiem
Šajā praktiskajā projektā joprojām ir arī neatrisināta politiska dilemma - kā Eiropas armijas projektam sadzīvot ar NATO aliansi. Lielākā daļa ES valstu ir arī NATO, kaut arī ne visas. Tāda situācija, ka abas struktūras kādreiz varētu nonākt viena konflikta pretējās pusēs, nebūtu iespējama. Taču konkurence par resursiem gan varētu veidoties. Un tāpēc NATO oficiālā pozīcija šobrīd ir tāda - mēs atbalstām Eiropas militāro spēju celšanu, taču jaunveidojamā struktūra nedrīkst dublēt NATO. Nedrīkst veidoties situācija, ka dalībvalstu spēki nepieciešami NATO, bet ES pasaka - mums pašiem vajag. Te jāpaskaidro, ka NATO nav savas pastāvīgas armijas - tā ir komandstruktūra, kas operē ar dalībvalstu piešķirtajiem militārajiem resursiem. Un tāpēc jau ilgstoši notiek stīvēšanās par to, vai resursu pietiek un vai Eiropas armija neatņems spēku NATO.
Kremlis un Mamikins par
Savdabīgi, ka šai situācijā no Krievijas puses izskanējis atzinīgs novērtējums Eiropas sadraudzības rosībai aizsardzības laukā. Pozitīvi par to sarunā ar Neatkarīgo izsakās arī Latvijas Krievu savienības otrais numurs Eiropas Parlamenta vēlēšanās Andrejs Mamikins - militārā sadarbība ES valstu starpā jāuzlabo. Viņš esot rokām un kājām par.
Sandra Kalniete šo Kremļa vēlīgumu skaidro ar pārrēķināšanos - Maskava varbūt domā, ka visi šie Eiropas aizsardzības plāni paliks tikai uz papīra. Ka no tiem nekas nesanāks, vienīgi tiks atņemts spēks NATO. Taču savulaik Krievija nenovērtēja arī pašu Eiropas Savienību kā pilnvērtīgu spēlētāju politiskajā laukā un kļūdījās.
Mūsu parlamentārietis Aleksejs Loskutovs situāciju skaidro līdzīgi. Krievija cer, ka politiskās kustības starp NATO un ES vājinās NATO pozīcijas. Taču, viņaprāt, Eiropas armija nekad nebūs tāds spēks kā NATO vai konkurents. Jā, centralizēti ieguldījumi Eiropas aizsardzībā ir labi, spēju stiprināšana - arī. Un tas ir tas, kas vajadzīgs gan NATO, gan Eiropai pašai.
Iespējams, ja ASV prezidents Tramps uzvestos citādi, ideja par Eiropas armiju kā kopīgu struktūru jau būtu dabīgi nomirusi. Taču tagad tā joprojām ir dzīva. Lai arī piektdien NATO jubilejas pasākumu svinīgajās uzrunās netika pieminēta.
