"Vienotība" – vērtība vai traucēklis

Par pagājušās nedēļas interneta hitu kļuva Solvitas Āboltiņas intervijas noslēguma epizode portālam Delfi. Šajā epizodē politiķe uz intervētāja Jāņa Dombura jautājumu par saviem nākotnes nodomiem (jautājumā tika ietverta skaidra norāde par iecerēto diplomātes karjeru), asaras valdot, aizlauztā balsī atbildēja, ka esot gatava kaut grīdas mazgāt, ko esot jau darījusi no 15 gadu vecuma līdz studiju laikam.

Daži ciniķi atļāvās šo epizodi komentēt vārdiem - visi pasaules slavenākie teātra režisori aplaudē, kājās stāvot. Jāatzīst, savu numuru Āboltiņa izpildīja tiešām izcili. Turklāt nedomāju, ka tā bija iestudēta mizanscēna. Āboltiņa ne reizi vien ir pierādījusi, ka ir ārkārtīgi spēcīgs, kā teiktu Aristotelis, politiskais dzīvnieks, bet daudzi dzīvnieki briesmu brīžos spēj izlikties par beigtu pat tik ļoti, ka pārstāj elpot un būtiski palēnina sirdsdarbību. Āboltiņas gadījumā viņa ir tik ļoti iejutusies savā «nepelnīti abižotās» lomā, ka viņas asaras ir gluži dabiskas un neviltotas. Cita lieta, vai tās viņai palīdzēs un, ja palīdzēs, tad kādā ziņā?

Vienotības un Āboltiņas mērķi šobrīd nav vieni un tie paši. Ja partijas vadītājs Arvils Ašeradens, iniciējot Āboltiņas padzīšanu no partijas, par galveno uzdevumu izvirzīja Vienotības kā vienotas organizācijas kaujasspēju atjaunošanu, tad Āboltiņai šī partija, par spīti biedra kartei ar pirmo numuru, vairs nav «savējā». Ašeradens uzskatīja, ka divi līderi partiju grauj un tās izredzes nākamajās Saeimas vēlēšanās vājina. Tāpēc vienam ir jāiet prom, un tā ir Āboltiņa. Savukārt Āboltiņas šā brīža galvenais mērķis ir bez liekiem sarežģījumiem evakuēties uz kādu pieklājīgu vietu ārlietu resorā.

Ašeradena lielākā problēma ir tā, ka Latvijas politiskajā kartē partiju kontūras kļuvušas ļoti izplūdušas. Ne visi viņa partijas biedri Vienotību uztver kā pašvērtību, jo platformas, ar kuru palīdzību realizēt savas intereses, var būt arī citas. Partijas redzamākie personāži ir ar labu atpazīstamību un var domāt, ka ir pašpietiekami. Tāpat viņiem var šķist, ka savā elektorālajā nišā viņu individuālais reitings ir augstāks nekā pašai partijai. Viņi nav ieinteresēti Vienotības kā stingri centralizēta spēka pastāvēšanā, jo tas ierobežo viņu rīcības brīvību. Tajā skaitā iespēju pieslieties tam vēlēšanu sarakstam, kuram nākamvasar būs augstākie reitingi, kamēr kopā ar Vienotību visādi var gadīties. Politiķiem svaigā atmiņā vēl 2002. gads un Latvijas ceļa šoks vēlēšanu naktī.

Latvijā ir maz politiķu, kuri saglabājuši uzticību vienai partijai. Lielākā daļa ir nomainījuši vairākas un diez vai redz nepieciešamību turēties pie tās, kurā patlaban skaitās, ja tās reitings nav no spožajiem. Partijas mums jau sen kā pārvērtušās par tādām kā hokeja komandām, kur spēlētāji var bez sirdsapziņas pārmetumiem pāriet no vienas uz otru vai dibināt jaunas. Skatītājiem (vēlētājiem) un sponsoriem ir vienalga, kādas komandas kreklu spēlētājs valkājis vakar - galvenais, ko gatavs vilkt mugurā šodien.

Ašeradens savu mērķu sasniegšanai vienu solīti spēra - Āboltiņu no partijas izmeta, bet nākamo - kāpt politiskajā tronī un nodrošināt galma bezierunu lojalitāti - nespēja. Spēki izrādījās nepietiekami. Ašeradens pārrēķinājās, un viņa iecerētā partijas restartēšana, ļoti iespējams, iebuksēs smiltīs, jo daudzas pazīmes (partijas centrālo figūru reakcija uz pēdējās nedēļas notikumiem) liecina, ka Ašeradenam Āboltiņa bijusi pārāk ciets rieksts. Kāpēc tas ir tik svarīgi?

Politikā (un ne tikai tur) mīl spēcīgus līderus, uzvarētājus. Āboltiņas politiskās varenības zieds visā krāšņumā uzplauka pēc tam, kad viņa 2010. gada 13. februāra rītā, 15 minūšu pirms partijas Jaunais laiks kongresa sākuma, turpat Latviešu biedrības namā sasauca valdes sēdi un izmeta no partijas Einara Repšes draugu Danu Titavu, bet Repše (partijas faktiskais dibinātājs) no kongresa kopā ar viņu aizgāja pats. Biju tajā kongresā un atceros, ar kādu sajūsmu Āboltiņas domubiedri uztvēra šo drosmīgo, enerģisko soli. Ašeradens gribēja atkārtot kaut ko līdzīgu, taču viņam šis galma apvērsums sanāca kaut kā patizli. Tas liek runāt nevis par kādu atsevišķu Āboltiņas «šļuru» (Ašeradens TV raidījumā De facto), bet gan kopējo Vienotības šļuru, no kuras tālredzīgi domājošiem politiķiem labāk turēties pa gabalu.