Siles kārotāju apvienība
 
©F64

Ziņu, ka četri jau vairākās partijās pabijuši politiķi (Artis Pabriks, Mārtiņš Bondars, Juris Pūce, Vents Armands Krauklis) nākuši klajā ar ierosinājumu apvienot spēkus startam nākamā gada Saeimas vēlēšanās, uzzināju ceturtdienas vakarā Briseles lidostā no partijas Kustība PAR! pelēkā kardināla Pētera Viņķeļa. «Lai arī mēs esam PAR!, šoreiz mēs esam pret,» viņš, ierasti ironizējot, neslēpa skepsi pret kārtējo jaunveidojumu.

Viņķeļa skepsei ir zināma loģika. Apvienoties cenšas tie, kuriem vieniem pašiem spēki acīmredzot ir par īsu, un tad šie par savām izredzēm nepārliecinātie vājinieki grib veidot kopīgu sarakstu, lai pa īstam cīnītos jau saraksta iekšienē. Šie apvienošanās iniciatori var skandēt cik vien daiļskanīgas frāzes grib, patiesību tāpat nenoslēpt - galvenais apvienošanās stimuls ir bailes zaudēt tik kārdinošo vietu politiskā teātra trupā, kurā pēc kādas populāras leģendas it kā neviens negribot iet, jo tur uz cienījamiem cilvēkiem lejot virsū samazgu grāpjus.

Simptomātisks ir eiroparlamentārieša Pabrika vārds zem šī paziņojuma. Nedomāju, ka Pabrikam, kurš joprojām ir Vienotības biedrs, šobrīd būtu kādas pilnvaras runāt vairāk nekā savā vārdā. Vienotības ģenerālsekretārs Artis Kampars pat publiski tviterī aizrādīja, ka Pabriks, pirms kaut ko saka, vispirms varētu kādreiz atnākt arī uz partijas valdes sēdi. Tas nozīmē, ka Pabriks ar Vienotību kā nesējraķeti, kas viņu atkal uznesīs politiskās labklājības kosmosā, vairs nerēķinās. Vienotību viņš jau ir norakstījis, tāpat kā kādreiz norakstīja Tautas partiju, no kuras laikus aiztinās. Pabriks Briselē ir ļoti labi iekārtojies un noteikti negrib zaudēt šo silto vietiņu. Tāpēc jau laikus meklē glābšanas laiviņu, kas ļautu viņam noturēties virs ūdens, kad Vienotība ies pa burbuli. Šajā ziņā Pabriks ir izcils «izdzīvošanas» šova meistars.

Lai ko mēs domātu par citiem kopējā saraksta iniciatoriem, jau tagad var prognozēt, ka līdzīgas idejas līdz vēlēšanu sarakstu iesniegšanai būs dzirdamas visdažādākajās variācijās un kombinācijās. No otras puses, pievienoties šādam otrās līgas politisko komandu sarakstam nozīmē atzīt savu nespēju līdzvērtīgi cīnīties augstākajā līgā. Piemēram, tas pats Viņķelis cer, ka viņa pārstāvētā partija to spēs, tāpēc par Pabriku, Bondaru & Co ironizē. Cits jautājums, vai viņa paša partijas reitingi pavasarī nebūs tādi, ka tomēr nāksies meklēt kādu lielāku laivu, kurā kopā ar citiem tādiem pašiem bēdubrāļiem airēties uz saulaino tāli pie kārotās siles.

Esmu spiests lietot šo nievīgo apzīmējumu - «sile», jo pēdējo mēnešu politiskās aktivitātes neļauj runāt par kādu jaunu, pilnasinīgu politisko piedāvājumu. Tikpat kā nav dzirdamas oriģinālas idejas, kuras spētu aizraut vēlētājus. Taču, ja ideju nav, tad paliek vien vēlme būt pie siles. Visi citi iemesli, kāpēc cīnīties par vietu politikā, ja tev nav ideju, ir tukši, nepārliecinoši vārdi.

Šovasar Bondars un Pūce piedalījās Rīgas vēlēšanās. Kāda bija viņu centrālā ideja, ar kuru viņi ir palikuši rīdzinieku atmiņā? Kāds bija viņu piedāvājums? Kāda bija viņu vīzija par Rīgas attīstību pēc četriem, desmit, divdesmit gadiem? Vai viņi piedāvāja novirzīt pazemē autotransporta plūsmu 11. novembra krastmalā vai 13. janvāra ielā? Vai viņi piedāvāja kardinālu Rīgas transporta sistēmas reorganizāciju? Vai viņi piedāvāja veikt sistēmisku Rīgas nomaļu labiekārtošanu? Nekā tamlīdzīga. Ja arī kaut kas tika piedāvāts, tad tikai maziem burtiņiem. Viņu galvenais sauklis bija - gāzīsim Nilu! Piedošanu, bet tā nav nopietna politiska ideja. Tā ir bērnišķīga histērija - pavācies malā, arī man gribas!

Spriežot pēc četrinieka piedāvājuma, tas būs līdzīgs. Reālu ideju vietā - cīņa ar bubuļiem oligarhiem (lasi: Lembergu) vai pašiedomātiem rēgiem (Saskaņas iespējamo ņemšanu valdībā). Taču Lembergs saviem politiskajiem oponentiem var parādīt Ventspili ar modernām rūpnīcām, priekšzīmīgu izglītības sistēmu (ko atzīst pat tādi nesaudzīgi Lemberga kritiķi kā Inga Spriņģe) un sakārtotiem mikrorajonu iekšpagalmiem. Ko pretī var likt Bondars un Pūce? Pat negribas pieminēt bankrotējušo Krājbanku. Tad nu atliek apvienoties ar citiem tādiem pašiem neveiksminiekiem, lai saglabātu kaut niecīgākās cerības tikt pie kārotās siles.