Reālpolitiskā izvēle – par vai pret
Ja man jānosauc dažas lietas, kas dūrās acīs politiskās partijas Kustība Par (tieši tāds ir tās oficiālais nosaukums) dibināšanas kongresā sestdien nedzirdīgo biedrības kultūras nama Rītausma pieticīgajā zālē, tad tās ir divas. Pirmkārt, starp zālē sēdošajiem tikpat kā nebija neviena vīrieša šlipsē. Ja arī daži bija, tad tiem kaklasaite drīzāk kalpoja kā stilistisks aksesuārs, nevis statusa atribūts, kā tas bija Vienotības kongresā nedēļu iepriekš, kur, par spīti neizturamam karstumam zālē, partijas vadoņi mocījās, sēžot uzvalkos, stīvinātos, līdz augšējai podziņai aizpogātos kreklos un dārgās šlipsēs.
Otrkārt, šis bija pirmais kādas partijas kongress pēdējo gadu, varbūt pat desmit gadu laikā, kurā ne reizi nekādā locījumā un nozīmē neizskanēja viens no murgosfēras atslēgas vārdiem - oligarhi. Uzsveru - ne reizi. Līdz ar to partijas dibināšanas kongress kopumā atstāja pragmatisku, konstruktīvu un demokrātisku iespaidu. Arī šajā ziņā tas pozitīvi atšķīrās no Vienotības kongresa, kur jaunievēlētais partijas vadītājs Arvils Ašeradens, cenšoties iepūst dzīvību savas agonizējošās partijas dziestošajā miesā, nespēja izgudrot neko prātīgāku kā vien kārtējo reizi skaitīt visiem apnikušos, pēc naftalīna smakojošos «antioligarhu» pātarus.
Zīmīgi, ka partijas Kustība Par valdē, desmit cilvēkiem kandidējot uz deviņām vietām, par vienīgo lieko kļuva cilvēks, kurš kongresa priekšvakarā atļāvās tīmeklī ietvītot: «it kā vajadzētu rīt aiziet palīdzēt nodibināt to jauno partiju, bet man pārāk patīk publiski saukt stulbeņus par stulbeņiem». Šāda tipa cilvēki, kuri augstprātīgi domā, ka apkārtējie ir vieni stulbeņi, bet paši par visiem citiem gudrāki, ir galvenais drauds jebkurai partijai, bet īpaši tādai, kura vēlētos pretendēt uz intelektuālās elites atbalstu. Cilvēki labprāt uzklausa un ir gatavi iet aiz gudriem cilvēkiem, taču tikai tik ilgi, kamēr šie intelektuāli apdāvinātākie nesāk nicīgi izrādīt savu pārākumu, augstprātību un lepnību.
Kādas ir Kustība Par politiskās perspektīvas? Tas atkarīgs no partijas tālākās rīcības. Ja partijas saglabās dibināšanas kongresā uzņemto pragmatisko, konstruktīvo ievirzi, tad tai ir visas iespējas paņemt to elektorāta daļu, kas kādreiz jūsmoja par Vienotību, bet tagad ir šajā partijā vīlusies. Vienotībai nākotnes izredzes neredzu, jo tā ir pilnībā zaudējusi jebkādu politisko identitāti un līdz ar to elektorālo bāzi. Kas par to vairs balsos? Kaut kāda inerces pārņemta ierēdniecības daļa un īpaši noturīgu atbalstītāju drumslas ir nepietiekamas, lai pārvarētu 5% barjeru.
Taču arī Kustība Par var cerēt uz vērā ņemamiem panākumiem tikai tad, ja partijas vadībai turpmākā gada laikā izdosies noturēt partiju no tās piesārņošanas ar dažādiem «gudrīšiem», kreisiem radikāļiem un uzpūtīgiem visu citādi domājošo apņirdzējiem. Tas nebūs viegli izdarāms, ņemot vērā ne tikai nepieciešamību piesaistīt vairāk nekā 200 jaunu biedru, lai partijas saraksts varētu piedalīties vēlēšanās, bet arī partijas ideoloģisko ievirzi, kuru grūti raksturot kā orientētu uz kompromisiem ar citādi domājošiem.
Jau tuvāko mēnešu laikā jāizstrādā un nākamajā pilnsapulcē jāpieņem partijas pilnā programma, jo kongresā tika apstiprināta īsā programma, kura nepieciešama, lai partiju juridiski reģistrētu. Partijas programmas apspriešanas gaitā noteikti parādīsies dažādi zaļo ekstrēmistu, feministu, genderistu un tamlīdzīgu sociālās inženierijas entuziastu priekšlikumi, kuri partiju ne vien vilks stipri pa kreisi, bet arī sašaurinās tās sociālo bāzi.
Kustības Par politiskie konkurenti par šīs sociālās bāzes sašaurināšanos varētu it kā tikai priecāties, taču nelaime tā, ka uz puspiebeigtās Vienotības elektorātu pretendē gan Kustība Par, gan Strīķes revolucionāro ampelmaņu projekts. Tā kā no valstiskās attīstības viedokļa «par» noteikti ir labāk nekā «pret», tad labāk lai Vienotības kreisi liberālo vēlētāju balsis tiek Pavļutam, nevis Strīķei, kas šobrīd iemieso visu destruktīvo, psihopātisko un valsti destabilizējošo. Tādā gadījumā Kustība Par ieņems pašreizējo Vienotības vietu nākamajā valdošajā koalīcijā, kamēr emocionāli uzvilktais, negatīvi lādētais Strīķes-Juraša projekts būs turpat, kur šodien Kaimiņš - politisko klaunu aizgaldā. Tāda, lūk, veidojas reālpolitiskā izvēle.