Kurš būs nākamais jūras ezis?
Kādreiz varenā partija Vienotība atrodas uz sabrukuma robežas, un tas vēl ir maigi teikts. Partijai sestdien paredzēts kongress, kurā tiks meklēts jauns partijas glābējs, jo iepriekšējais izrādījās vien jūras ezis, kurš gan spēj uzpūsties četras reizes lielāks nekā ir patiesībā, bet zem viņa ādas nekā cita kā gaisa nav. Svarīgi uzsvērt, ka kongresā tiks meklēts nevis partijas valdes priekšsēdētājs, bet tieši glābējs, kas nav gluži viens un tas pats.
Vienotības reitings jūlijā bija 3,7%, un nav neviena nopietna iemesla, lai tas pēkšņi palielinātos. Partija atrodas uz acīmredzami lejupslīdoša eskalatora, un jānotiek neticamajam, lai eskalators pēkšņi sāku slīdēt pretējā virzienā. Latvijas vēsturē šādi brīnumi tikpat kā nav redzēti. Vienīgais izņēmums ir tēvzemiešu restarts 2010. gada
4. jūlijā, kad dobeļi-grīnblati tika nomainīti pret dzintariem-parādniekiem. Taču toreiz nenotika parasta partijas vadības maiņa. Notika tīri gastronomisks (lai neteiktu - kanibālisks) akts. Viena partija - Visu Latvijai! - aprija citu - Tēvzemei un Brīvībai/LNNK.
Pirms tam Tautas partijas kongresā 2009. gada 21. novembrī Dailes teātrī ar stāvovācijām tika sagaidīta partijas dibinātāja Andra Šķēles atgriešanās partijas vadībā. Biju šajā kongresā un atceros partijnieku sajūsmināti cerīgās sejas. Viņi no tiesas ticēja, ka Šķēle liks saulei griezties pretējā virzienā. Vilšanās sekoja pavisam drīz.
Partiju var glābt divos veidos - vai nu ieplūdinot tajā lielu skaitu jaunu seju (tēvzemiešu variants), vai arī partijas priekšgalā nonākot jaunam harismātiskam līderim (Latvijas vēsturē nav precedenta, bet pasaules vēsturē spilgtākais piemērs - KDS restarts ar Angelu Merkeli Vācijā). Vienotība vairs nav tas spēks, kurš varētu kādu aprīt. Uz jaunu biedru masveida pieplūdumu pat nav ko cerēt, jo Vienotības karogs jau sen zaudējis jebkādu pievilcības spozmi.
Paliek otrs variants - jauna karaļa kronēšana partijas kongresā 19. augustā. Taču ne katrs spēj nest šo nebūt ne vieglo kroni. Kādas ir tās īpašības, kas parastu cilvēku atšķir no harismātiska politiķi? Politiķim ir jābūt ar spilgtām un oriģinālām idejām. Tam ir jāpiedāvā kaut kas jauns. Atkārtojot vecas, vispārzināmas patiesības, publikas atbalstu iegūt ir grūti. Šīm idejām nav obligāti jābūt sabiedrībai glaimojošām vai nomierinošām. Atcerēsimies Šķēli, kurš Latvijā bija pirmais, kurš solīja nevis debesmannu, bet jostas savilkšanu un aicināja sakopt savu sētas priekšu. Vinstons Čērčils 1940. gadā parlamentā teica runu, kurā atzinās, ka neko citu britu tautai nevar solīt kā vien asaras un asinis. Viņa runa tika uztverta ar ovācijām. 2002. gadā politikā iedrāzās Einārs Repše. Viņu var dažādi vērtēt, bet uznāciens bija spilgts un iespaidīgs.
Kādi potenciālie līderi ir Vienotībai? Tiem, kas joprojām atkārto mantru, ka Āboltiņa ir spēcīgākais līderis partijā, atgādinu, ka runa nav par viņas līderības dotumiem. Runa ir par to, ka šobrīd Āboltiņas tēls (ne cilvēks) iemieso Vienotības kļūdu kopumu. Viņa kā sūklis ir uzsūkusi visu to negatīvo, kas ar partiju saistās un kas ir rezultējies popularitātes kritumā. Āboltiņa ir galvenais iemesls, kāpēc partija ir tur, kur tā ir.
Vilnis Ķirsis ar savu garlaicīgo, vēlētājus neuzrunājošo kampaņu faktiski izgāza Rīgas vēlēšanas. Līdz ar to viņš iezīmējies kā neveiksminieks un pelēks, neizteiksmīgs politiķis, kurš pat neprot pieklājīgi piepūsties.
Edvards Smiltēns ir izvēlējies citu taktiku, taču tikpat bezcerīgu. Saprotot, ka partijas melnā avs ir Āboltiņa, viņš izdomājis savu turpmāko politisko karjeru būvēt, uzbrūkot viņai. Viss jau būtu labi, taču sanāk kaut kā nepārliecinoši. Līdzīgi kā bokserim, kurš sola samalt miltos pretinieku, taču tādā ļoti īpatnā veidā - vispirms aicinot aizvākt no ringa šo pretinieku. Proti, Smiltēns ir gatavs kandidēt uz partijas vadītāja posteni tikai tad, ja pirms tam Āboltiņa atkāpsies. Viņš atzīstas, ka ir gatavs sakaut savu pretinieku nevis atklātā politiskā cīņā kongresā, bet tikai tad, ja pretinieks jau padevies. Piedošanu, šādam politiķim ir jādodas pensijā neatkarīgi no viņa fiziskā vecuma.
Taču galvenā politiķa īpašība ir spēja būt sev pašam. Tiklīdz politiķis sāk runāt citu sagudrotas lietas, tā viņš atklājas kā skaļrunis staba galā. Nu kurš gan vēlas balsot par skārda gabalu?