Atgriezties 2011. gadā
 
©F64

Cilvēki mēdz atkārtot tās pašas darbības, kuras tiem kādreiz jau atnesušas panākumus. Latvijas kreisi liberālās aprindas (dažkārt sauktas par «sorosītiem») labāko politisko sasniegumu uzrādīja 2011. gadā, kad tām izdevās iniciēt Saeimas atlaišanu; uz ātru roku nodibināt savu partiju un kopā ar Vienotību uzvarēt Saeimas ārkārtas vēlēšanās.

Kopš šiem viņu atmiņās tik brīnišķīgajiem laikiem daudz ūdens aiztecējis. 2011. gadā mākslīgi izraktā vēstures gultne izsīkusi, aizsērējusi un nezālēm aizaugusi. Vēstures plūsma atgriezusies Latvijas sabiedrībai dabiskajā gultnē, kur mierīgi līdzās sadzīvo divi politiskie strāvojumi: mēreni konservatīvais - šobrīd pārstāv ZZS, un mēreni liberālais - šobrīd pārstāv Vienotība. Šāda uz saprātīgiem ideoloģiskiem kompromisiem balstīta koalīcija (plus nacionālisti) valda pašlaik, un šī līdzsvarotā konfigurācija ļauj veikt nepieciešamās ekonomiskās, veselības aprūpes un izglītības reformas.

Ja esošajai koalīcijai izdosies pieteiktās reformas līdz galam īstenot (vai vismaz ielikt stingrus pamatus), tad uz nākamā gada Saeimas vēlēšanām tā varēs iet ar labi padarīta darba sajūtu un vēlētājiem stāstīt, ko katrs izdarījis. ZZS stāstīs par nodokļu reformu, izrāvienu veselības aprūpes finansējumā, Vienotība liks uzsvaru uz nevienlīdzības mazināšanu, reformām izglītībā, bet nacionāļi uzsvērs savu ieguldījumu demogrāfisko jautājumu virzīšanā. Katrai partijai būs savi trumpji, kurus likt galdā.

Ko šāds vēlēšanu scenārijs sola tā dēvētajiem sorosītiem? Neko labu, un tas vēl ir maigi sacīts, ņemot vērā sarežģīto situāciju Vienotībā. Tāpēc ir nepieciešams pavisam cits scenārijs ar pavisam citu darba kārtību. Kāpēc izdomāt jaunu velosipēdu, ja viss jaunais ir labi aizmirsts vecais? No atvilktnes dziļumiem tiek izvilkta vecā 2011. gada «oligarhu» luga, tai notrausti putekļi un tā tiek uzvesta no jauna. Dažu skeptiķu bažas par to, ka ir pagājis pārāk maz laika, lai šo vēsturiskā izpratnē tik neseno izrādi atkal rādītu kā tikko iestudētu, izrādās gluži veltas. Viss ir aizmirsts, un visu var sākt griezt uz riņķi pa otram lāgam kā agrāk nebijušu. Politiski ieinteresētie aktīvisti un dažādi līdzjutēji atsevišķos medijos un sociālajos tīklos uzdzina pietiekami iespaidīgu vilni, uz kura putām tika pieteikta jaunā Zatlera, tpu, Pavļuta partija ar to pašu ideoloģiju un pat ar Zatlera komandas cilvēku (Pavļutu) kā partijas «reklāmas seju».

Tas gan nav vienīgais jaunveidojums uz Latvijas politiskās skatuves. Jau agrāk radās Strīķes - Juraša partija ar izteikti boļševistisku ievirzi - iesēdināt (labi vēl, ka ne apšaut) visus «tautas ienaidniekus», kur pati Strīķe lemtu, kam dzīvot, kam mirt (sēdēt). Strīķe ar darbiem pierādījusi, ka ilgstoši, pacietīgi strādāt neprot un daudz labāk viņai padodas intrigas un teatralizēti masku šovi. Taču viņa ir pārliecināta, ka viņas elektorātam rūpīgs darbs nemaz nav vajadzīgs. Tas šos cilvēkus neinteresē. Strīķes elektorāts alkst asiņu un būtu pirmajās rindās pie malkas piemešanas, ja Doma laukumā uz sārta dedzinātu mūsdienu raganas - «oligarhus». No šā aspekta Strīķes iesaistīšanās politikā un kļūšana par partijas «reklāmas seju» ir solis atpakaļ uz viduslaiku sabiedrību.

Kas attiecas uz Pavļuta partiju, tad jāatzīst, ka politiskās vides atjaunošanās sabiedrībai kopumā ir noderīga, un šajā nišā kāds politiskais spēks noteikti rastos, patīk tas kādam vai nē. Cits jautājums, vai šajā veidojumā ir arī kādas jaunas sejas, vai tikai veci vēži jaunā kulītē? Pagaidām pārliecinoši prevalē vecās sejas, un tas būs šī grupējuma lielākais trūkums. Līdz vēlēšanām gan vēl ilgs laiks, un daudz kas var mainīties. No otras puses, tieši politiskā pieredze bieži vien iet roku rokā ar saprātu, jo jaunajiem vienmēr šķiet, ka visu var ātri un uz sitiena, daudz nerēķinoties ar sistēmā esošajiem cilvēkiem un iedibināto kārtību. Zatleristi jau reiz pierādīja šādas «ziloņa trauku veikalā» politikas «efektivitāti» (Sprūdžs, Ķīlis), tāpēc atliek novēlēt pavļutistiem būt saprātīgākiem.

Taču visiem kopā nevajadzētu aizmirst, ka vēlēšanas ir nākamruden, bet līdz tam vēl daudz var Latvijas labā izdarīt, un galvenais vēlētāju izvēles kritērijs būs tieši darbi, nevis skaļie (bet diemžēl tukšie) lozungi.