Salauzt ierūsējušo bremzi

Valsts prezidents Raimonds Vējonis Saeimas pavasara sesijas noslēguma uzrunā aicināja Saeimu beidzot saņemties un izlemt, lai jau 2019. gadā Valsts prezidentu varētu vēlēt visas tautas vēlēšanās, kā arī lai tiktu paplašinātas valsts vadītāja pilnvaras.

Šī Vējoņa iniciatīva jau izraisījusi tradicionālos pārmetumus «ulmanismā», vēlmē pēc «stingrās rokas», biedēšanu ar dažādiem bubuļiem, lai tikai jautājumu neskatītu pēc būtības un to noraidītu saknē. Taču būtība ir pavisam vienkārša. Viens no valsts svarīgākajiem stūrakmeņiem ir stingra varas leģitimitāte. Šo leģitimitāti var nodrošināt tikai un vienīgi tautas atbalsts. Jo tas plašāks, jo lielāka leģitimitāte. Latvijā tautas atbalsts varai ir zems, kā rezultātā tā atrodas hroniski nestabilā stāvoklī, un pamēģiniet kaut ko padarīt, ja jums zem kājām nemitīgi līgojas pamats.

Latvijā daudzas problēmas rodas no varas bailēm rīkoties droši un enerģiski. Svarīgi lēmumi iestrēgst neskaitāmās darba grupās, saskaņošanās, un beigu beigās pārāk bieži sanāk čiks. Problēmas risinājums valstiskā līmenī ir acīmredzams. Ir jāpaaugstina Saeimas un Valsts prezidenta leģitimitāte, ko var izdarīt pavisam vienkārši, turklāt ne par matu neapdraudot valsts demokrātisko sistēmu.

Līdz šim Valsts prezidentu vēlē ne pārāk autoritatīvā Saeima, un rezultātā līdzšinējie prezidenti mums ir tādi, kādi nu ir. Arī Vaira Vīķe-Freiberga, kura skaitās labākā šajā kohortā, tika pie Saeimas vairākuma gandrīz vai viltus ceļā, uzdodoties par naivu tautas dziesmu pētnieci puķainā blūzītē. Visas tautas vēlēts prezidents savu leģitimitāti paaugstinātu par kārtu. Tāpat Saeimas zemā prestiža cēlonis ir ne tikai deputātu vājais darbs, bet arī neskaidrā deputātu ievēlēšanas kārtība. Formāli viss ir it kā skaidrs, bet pēc būtības vēlētājs ir balsojis par kādu konkrētu cilvēku (tā dēvēto lokomotīvi un varbūt vēl kādu), bet Saeimā nonākuši daudzi, kurus viņš pat nezina, kas tie tādi un no kurienes. Sarakstu līderu leģitimitāte nerada šaubas, taču skepsi izraisa tieši uz šo līderu pleciem Saeimā iebraukušie. Tas mazina Saeimas leģitimitāti, jo cilvēki Saeimu tikai daļēji uztver kā iedzīvotāju tieši vēlētu.

Šīs problēmas ar vienu rāvienu atrisinātu jauktās vēlēšanu sistēmas ieviešana (puse deputātu pēc partiju sarakstiem, puse vienmandāta apgabalos) un Valsts prezidenta visas tautas ievēlēšanas kārtība. Abi šie vēlēšanu sistēmas reformas elementi agri vai vēlu tiks ieviesti. Jautājums tikai, kāpēc jāvelk garumā tas, ko varētu izdarīt pēc iespējas ātrāk. Kāpēc apzināti jāmazina valsts augstākās amatpersonas prestižs un leģitimitāte, saglabājot kārtību, kurā viņu ievēlē mazpopulārā Saeima, ja šo prezidenta prestižu var ievērojami paaugstināt, ļaujot pašai tautai izlemt, ko tā grib redzēt šajā augstajā amatā?

Visus spriedelējumus, ka tautas vēlēts prezidents varētu izrādīties nedemokrātisks vai, vēl trakāk, pretvalstisks, atstāsim tiem gudrīšiem, kuri, piemēram, sociālajos tīklos raksta: «Tad jau tauta ievēlēs par prezidentu kādu estrādes dziedātāju vai aktieri. Mūsu tautai nevar ļaut neko vēlēt. Var sanākt ziepes.» Ja sekojam šai loģikai, tad «tautai» vispār neko uzticēt nevar, jo tā ir dumja un tumša. Tauta dumja, tik viens es tas gudrais, zemtekstā skan. Pēc šādas loģikas dzīvo Krievija, un diez vai tie, kas skandē, ka neko mainīt nedrīkst, jo būs vēl sliktāk, gribētu šim paraugam līdzināties.

Ideja, ka tautai neko uzticēt nevar, ir dzīva jau kopš neatkarības atjaunošanas, tāpēc politiskā sistēma pēdējos divdesmit piecos gados tikpat kā nav mainīta. Ja ar esošo sistēmu cilvēki būtu apmierināti un arī rezultāti būtu iespaidīgi, tad arī nebūtu pamata runām, ka kaut kas jāmaina. Taču tā ne tuvu nav. Atbalsts varai ir zems, un arī apmierinātība ar sasniegto viduvēja.

Saprotama ir Saeimas nespējīgāko deputātu vēlme saglabāt esošo komfortablo stāvokli, kad var salīdzinoši viegli uz citu mugurām iebraukt Saeimā un vēl arī atstāt sev privilēģijas ievēlēt prezidentu, taču ir grūti saprotama it kā saprātīgu, demokrātiski domājošu cilvēku vēlme atbalstīt šo izkurtējušo un sen jau sevi izdzīvojušo sistēmu. Tāpēc aicinu Saeimas deputātus būt drosmīgiem un salauzt šo ierūsējušo mūsu valsts attīstības bremzi. Deputāti, atcerieties, ka tauta mīl drosmīgos un arī vēsturi raksta drosmīgie.