Neīstās zāles politiskā mugurkaula deformācijām
Visām pašvaldībām uztieptais partiju princips nav devis gaidītos rezultātus.
Pašvaldību vēlēšanās vietējās, reģionālās partijas kļūst arvien populārākas. Lai gan arī nacionālā līmeņa partijas nokodušas savu pīrāga daļu, daudzviet pašvaldību vadībā ir vietējo partiju vai sarakstu pārstāvji, atsevišķi lielo partiju cilvēki pašvaldībās izvairījās startēt no savas lielās partijas, bet izvēlējās vietējo sarakstu. Labi startējusi Latvijas Reģionu apvienība, kura, lai gan ir pārstāvēta Saeimā, būtībā ir vietējo reģionālo līderu juridiskais karkass, kura atsevišķiem elementiem grūti saskatīt vienojošu ideoloģiju, nacionālos mērķus. Pirms pašvaldību vēlēšanām partijas izmisīgi medī kandidātus, kuri nereti piekrīt kandidēt, bet nestājas partijā. Izšķiršanās par to, kurā listē startēt, notiek, vadoties no personiskās pazīšanās, nevis partijas līnijām. Mērķis stiprināt partijas kā politiskās sistēmas balstu, ieviešot liegumu vidēja lieluma pašvaldībās kandidēt vēlēšanu apvienībām, nav sasniegts, partijas iedzīvotāju apziņā un sirdīs neiesakņojas. Jo mazāk partejiskuma, jo labāk.
Pašlaik likums pieļauj vēlētāju apvienību dalību vien pašvaldībās, kur iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5000. Šo ierobežojumu mērķus par leģitīmiem atzinusi arī Satversmes tiesa, kura pauda, ka izņēmums no vispārējās kārtības ir vēlētāju apvienību sarakstu atstāšana mazajos novados. Atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis esot «demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība, proti, apstrīdētā norma stiprina politisko partiju sistēmu» un «mudina personas iesaistīties politisko partiju darbībā». Sabiedrības ieguvums esot «organizēts un labāk saprotams politiskais process, jo partijām noteiktais tiesiskais regulējums veicina politisko partiju darbības atklātību».
Grūti saskatīt partiju sistēmas stiprināšanos pēdējā desmitgadē, raugoties uz partiju aiziešanu nebūtībā, dažkārt pēc atklātiem finanšu pārkāpumiem un uzliktiem sodiem, citkārt - pēc vēlētāju uzticības pamatotas zaudēšanas, jaunu partiju uzpeldēšanas, īslaicīgas spozmes un sekojošas nomiršanas, arvien jaunu vietējo partiju veidošanos. Partiju skaits, šķiet, sasniedzis rekordu, pašlaik reģistrētas 76 partijas, bet tajās iesaistīto cilvēku skaits joprojām ir ļoti neliels, zem 2%. Sabiedrība partiju «labāk saprotamo politisko procesu» novērtē ar ieilgušu zemu uzticēšanos tām. Dažādi skandāli biežāk saistās ar nacionālā līmeņa partiju vārdu, politiskās darbības atklātums ir vairāk uz papīra.
Līdzīgas Latvijas partiju sistēmas nepilnības 2014. gada ziņojumā identificēja arī Valsts prezidenta ekspertu grupa: zemā uzticēšanās partijām un līdzdalība tajās, partiju mainīgums, neskaidra ideoloģija, pārmērīga atkarība no sponsoriem, maza iekšējā demokrātija. Vēlētāji balso pamatā par partiju līderiem, neanalizējot partiju ideoloģiju un programmas.
Nekas šajā laikā nav mainījies. Partiju prasība it kā veicina novadu deputātu sasaisti ar partiju, bet, kad vietējie deputāti veido dīvainas koalīcijas, partiju vadītāji plāta rokas: mēs jau neko, novadu deputāti paši visu lemj. Tā Liepājas mērs Uldis Sesks dabūja kurvīti no Saskaņas centrālās vadības, ZZS nevarot ietekmēt sava parlamentārieša Riharda Eigima izvēles, Jūrmalā Gati Truksni (ZZS) balsta vienīgi Saskaņa. Centrs nesadarbojas ar Saskaņu, bet nosacīti labējās partijas veido ar to koalīciju. Ozolniekos zaļie jau ilgstoši uz nažiem ar zemniekiem, un šogad ar zaļo palīdzību gāzts zemnieku mērs, zemniekus atstājot opozīcijā...
Rīgā šogad vairāk nekā jelkad labējās partijas savos solījumos kļuva tik kreisas, sociāldemokrātiskas, ka grūti bija saskatīt to atbilstību nacionālā līmeņa partiju nostādnēm. Tiesa, to ideoloģijas ir arvien izplūdušākas un atkarīgas no to tā, kādus ministru portfeļus katrai izdodas izkarot varas pīrāga sadalē. Ja finanšu un premjera - partija spiesta domāt par kopējo ainu, turēties noteiktos fiskālos rāmjos, domāt, kā vairāk nopelnīt, ja nevar nopelnīt - paaugstināt nodokļus. Tas prasa nosacītu labējumu. Labklājības ministra portfeļa turētāji, kā pašlaik Vienotība, pēkšņi sāk ļoti rūpēties par pensionāriem, kuriem iepriekš paši nogrieza pensijas, jo īpaši strādājošajiem. Tagad Vienotība ir stingrākais sociālā budžeta sargs, nevar neko dot veselības aprūpei, jo trūks pensionāriem, pabalstiem, nodokļos jāievieš progresivitāte!
Grūti saskatīt partiju ilgtermiņa mērķus, skaidras pozīcijas ekonomikā un konsekventu turēšanos pie tām, tāpēc partiju cilvēkiem nav problēmas iekšējos konfliktus risināt ar pārmešanos pie citām partijām. Nav brīnums, ka Saeimai jāizmanto deputātu kvotas, lai piebarotu savas pašvaldības, jo citas saiknes ir pārāk vājas. Bet tam jau vairs nav nekāda sakara ar demokrātijas un partiju sistēmas stiprināšanu, drīzāk ar tās deformēšanu.