Vēsture Kremļa propagandistu rokās ir ierocis, kārtējo reizi secinājis Eiropas Politikas Analītikas centrs (CEPA). Iepriekš Vladimira Putina kara manifestā, kas bija 5000 vārdu gara eseja, tika apgalvots, ka ukraiņi "vēsturiski" bija krievi. Tagad jaunā 400 lappušu biezajā “Lietuvas vēsturē” izmantota satraucoši līdzīga pieeja.
Mērķis ir attēlot Lietuvu kā mākslīgu, ar nacismu piesātinātu radījumu. Grāmata nav nekāds margināls izdevums. To izdevis Krievijas galvenais ārpolitikas institūts MGIMO, un finansē valsts iestāde, kas specializējas (lasīt: ieroču veidošanā) Krievijas diasporā. Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs sarakstījis grāmatai atzinīgu priekšvārdu.
Rezultāts daudzējādā ziņā ir briesmīgs.
Sākotnējais apgalvojums ir tāds, ka Lietuva galvenokārt pastāvēja kā Polijas terorisma starpnieks pret Krieviju (iepriekšējos gadsimtos) un tagad spēlē tādu pašu lomu Rietumu imperiālistiem.
Lietuvieši esot ļoti nepateicīgi, ņemot vērā, ka Krievijas un vēlāk Padomju Savienības vara bija gudra, laipna un dāsna, ko iezīmēja tikai pamatota neapmierinātība ar dažiem dumpīgiem ekstrēmistiem. Lietuvas izstāšanās no Padomju Savienības 1991. gadā bija krāpnieciska un nedemokrātiska.
Starp deviņiem autoriem ir Giedrjus Grabauskas, galēji kreisais lietuviešu dumpinieks, kurš meklējis politisko patvērumu Krievijā. Vēl viens ir Maksims Grigorjevs, politologs, kurš ir cīnījies Ukrainā un vada "Starptautisko publisko tribunālu par Ukrainas neonacistu noziegumiem". Grāmatas atvēršanas pasākumā viņš atzīmēja, ka pirms diviem gadiem publicēja līdzīgu darbu par Ukrainu.
Neskatoties uz visām sarežģītajām zemsvītras piezīmēm, bibliogrāfiju un (dažos citos gadījumos) akreditētiem autoriem, grāmata neiegūs nekādas balvas no īstiem vēsturniekiem. Taču tā sasniedz pasaules līmeņa eifēmismu. Lūk, kā tajā aprakstīta 1940. gada padomju aneksija: “Daļas Baltijas iedzīvotāju revolucionārais entuziasms, iespējams, zināmā mērā ietekmēja šo lēmumu, taču, protams, galvenie bija ģeopolitiskie apsvērumi.” Tas nozīmēja “īpašuma nacionalizāciju noteiktai elites daļai un potenciālus arestus un izraidīšanas tiem, kas bija saistīti ar [pirmskara valdnieka Antana] Smetonas diktatūru un nacistu organizāciju biedriem”.
Šī ir vienīgā atsauce uz masveida deportācijām no Baltijas valstīm, kurās 200 000 cilvēku tika izrauti no savām mājām un izmesti attālos Krievijas reģionos. 1939. gada Molotova-Ribentropa pakts, kura slepenie protokoli sagatavoja augsni šiem traumatiskajiem notikumiem, parādās tikai eliptiskā pieminējumā par pirmo publisko protestu pret (neprecizētu) "Padomju un Vācijas līgumu" 1987. gadā.
Krievija apvieno pagātnes sagrozījumus ar meliem par tagadni, attēlojot valsti tik nicināmu un draudīgu, ka piespiešana ir vienīgais atbildīgais rīcības veids. Grāmatā apgalvots, ka Lietuvas "oficiālā pronacistiskā valsts ideoloģija" balstās uz "rusofobiju, kas ignorē vēsturi,... radikālu nacionālisma formu, kas attaisno jebkādus lietuviešu nacionālistu pagātnē pastrādātus noziegumus".
Tajā attēlota “sistemātiska etnisko krievu spiediena un asimilācijas politika”, kurā tiek iznīcināta viņu valoda un izglītība, vajāti plašsaziņas līdzekļi un pareizticīgā baznīca, kā arī atsavināti īpašumi.
Viens jautājums ir, kāpēc Kremlis vēršas tieši pret Lietuvu, kurai no trim Baltijas valstīm kopš 1991. gada ir vismazāk pretrunīgi vērtētā valodas un pilsonības politika attiecībā uz tās nelielo (5%) krievu minoritāti. Vai Igaunija un Latvija drīz saņems tādu pašu attieksmi? Un kas notiks tālāk?
Grāmata ar savu nekompetento uzbūvi, milzīgajiem caurumiem un svina prozu ir smieklīga. Taču kā Kremļa nodomu signāls tā jāuztver ar vislielāko nopietnību.