Kirils Kārlis Ķirsis: Kopā mēs varam veidot Rīgu, kas nodrošina cienīgu dzīvi ikvienam savam iedzīvotājam
“Es mīlu Latviju un es esmu Latvijas patriots. Ja man kaut kas nepatīk valstī, tad man ir ieradums cīnīties pret to, nevis rakstīt sociālajos tīklos,” intervijā portālam NRA saka Kirils Kārlis Ķirsis (Jaunā Vienotība).
Ir izskanējušas bažas par to, ka Jūs mainījāt savu uzvārdu un nepiedzimāt ar uzvārdu “Ķirsis”. Sakiet lūdzu, vai tā ir taisnība?
Jā, tā ir taisnība, ka es nepiedzimu kā Ķirsis. Mans vecvectēvs bija Krimas tatārs, kurš piedzima un tika apglabāts nelielajā Krimas pussalas piejūras pilsētā Feodosijā. Viņš padomju okupācijas laikā ļoti baidījās no represijām. Lai pasargātu sevi un savu ģimeni, mans vecvectēvs izmantoja pazīšanos un vietējā dzimtsarakstu nodaļā viltoja dokumentus, krieviskojot savu uzvārdu un tautību. Pēc maniem sejas vaibstiem uzreiz var pateikt, ka manī rit Krimas tatāru asinis. Droši vien, ka Jūs varētu iztēloties, kā izskatījās mans “krievu” vecvectēvs (smaida Ķirsis). Es varu tikai minēt, vai tas bija pateicoties šai rīcībai vai veiksmei, bet ģimene PSRS laikos tik tiešām izvairījās no izsūtīšanas.
Latvijā ir nerakstīta tradīcija mantot uzvārdu no tēva puses. Tas izraisa vēl vairāk jautājumu par Jūsu uzvārdu.
Jā, tiešām, arī es mantoju sava tēva uzvārdu. Viņš piedzima padomju okupācijas laikā. Padomju laikos šīs ģimenes noslēpums bija galvenais tabū. Pēc neatkarības atgūšanās mans tēvs ir pieradis dzīvot ar pārkrieviskoto uzvārda versiju un tā arī nomira nenomainījis uzvārdu. Šī vēsturiskā netaisnība turpinājās līdz brīdim, kad es piedzimu un panācu vēsturisko taisnību. Arī es piedzimu ar savas dzimtes uzvārda pārkrieviskoto versiju.
Vai Jūs nodarbojaties ar sabiedrisko darbu un ar pilsonisko aktīvismu kopš pusaudža vecuma? Tur Jūs jau bijāt pieteikts kā Ķirsis. Kad tad notika uzvārda maiņa?
Kopš es sevi atceros, man vienmēr ir bijusi milzīga nepatika pret PSRS režīma uzspiesto uzvārdu, ar ko piedzimu. 14 gados sapratu, ka ir sasniegts nepatikas kulminācijas punkts un es vairs nespēju skaitīties uz to, ka mans vārds sev līdzi nes briesmīgās Krievijas imperiālisma sekas. Sapratu, ka uzvārdu ir jāmaina. Bet tai pat laikā zināju, ka nevēlos mainīt uzvārdu uz tā oriģinālversiju Krimas tatāru valodā. Neskatoties uz to, ka es lieliski pārzinu ukraiņu valodu, mācos Ukrainā, vairāki radi un draugi dzīvo Ukrainā, neskatoties uz to, ka man ir tiesības iegūt Ukrainas pilsonību, es neuzskatu sevi par ukraini. Es esmu latvietis. Es piedzimu Latvijā un es dzīvoju Latvijā. Es gribu, lai mani bērni piedzimtu Latvijā, es redzu sevi Latvijā, un tieši šī iemesla dēļ, man likās pašsaprotami iztulkot sava uzvārda pārkrieviskoto versiju uz latviešu valodu. Tā es kļuvu par Ķirsi. Par Kirilu Kārli Ķirsi. Esmu lepns par savu rīcību. Es mīlu Latviju un es esmu Latvijas patriots. Ja man kaut kas nepatīk valstī, tad man ir ieradums cīnīties pret to, nevis rakstīt sociālajos tīklos. Es cīnos par savu taisnību, un tas ir galvenais iemesls, kādēļ es iestājos partijā un nolēmu kandidēt.
Kāpēc tieši Jaunā Vienotība?
Izvēli nebija grūti izdarīt, es pat teiktu, ka tā bija pašsaprotama. Esošajā politiski nestabilajā situācijā mums ir jāparāda un jāpierāda gan sev, gan pasaules mērogā, ka Rīgā prokremliskie uzskati ir mazākumā. Ja mēs iepazīstamies ar “Vienotības” vērtībām, tad tām ir grūti nepiekrist. Man “Vienotība” asociējas ar paredzamības sajūtu, kas ir ārkārtīgi svarīga šajā tik trauslajā laikā. Pretenzijas pret “Vienotību” galvenokārt ir vērstas pret konkrētiem cilvēkiem, nevis pret “Vienotības” ideāliem. Es ticu institūcijām, un es atbalstu vērtības, par ko iestājas “Vienotība”. Tieši šī iemesla dēļ es nolēmu kandidēt Jaunās Vienotības sarakstā.
Dzirdēju, ka Jums ir ideja “Rīgas piemaksa Rīgas senioriem 50€ mēnesī”. Sakiet lūdzu, kā Jūs plānojiet to panākt?
Ir vitāli nepieciešams pārskatīt pašvaldību izlīdzināšanas likumu un pašvaldību finanšu izlīdzināšanas aprēķina formulu. Ik gadu Rīgas pašvaldība iemaksā ievērojamus līdzekļus Pašvaldību izlīdzināšanas fondā (turpmāk PIF). Šogad Rīgas pašvaldība PIF iemaksās 138 miljonus eiro, kamēr valsts dotācija plānota vien 50 miljonu eiro apmērā. Tas ir ne tikai nesamērīgi, bet arī nepieņemami, ka, piemēram, Daugavpilī par Rīgas naudu tiek pārkrāsoti parku soliņi un uzlabota ceļu seguma kvalitāte. Mums ir jāņem piemērs no Lietuvas, Igaunijas, Polijas, un valstij ir jāuzņemas lielāka atbildība par reģionālo attīstību un PIF, nevis Rīgas pilsētai. Tas ir viens no šķēršļiem, kas traucē Rīgai pilnvērtīgi attīstīties. Tāpēc šāda prakse ir jāizbeidz.
138 miljoni ir 10% no Rīgas budžeta. Tas tiešām izklausās nesamērīgi, piekrītu… Un Jūs vēlaties novirzīt šo naudu nevis PIF, bet atdod senioriem?
Mūsu seniori ir mūsu sabiedrības atbalsta punkts, un ir svarīgi parūpēties par viņiem. Kopā mēs varam veidot Rīgu, kas nodrošina cienīgu dzīvi ikvienam savam iedzīvotājam. Šobrīd Rīgā dzīvo ~131 765 seniori (65+). Ja mēs pārrēķinām Rīgas iemaksātos 138 miljonus eiro PIF, tad katrs Rīgas seniors varētu saņemt automātisko Rīgas piemaksu pie pamatpensijas 50 eiro apmērā katru mēnesi. Tas nozīmētu, ka gadā katrs seniors saņemtu papildu 600 eiro, kas būtu milzīgs atbalsts mūsu senioru ikdienas vajadzībām. Piemaksas pie pamatpensijas ir ne tikai finansiāls atspaids, bet arī ziņa, ka Rīga rūpējas par saviem senioriem. Gadā pilsētai tas izmaksātu 79 miljonus eiro, un tas, savukārt, nozīmē, ka no 138 miljoniem eiro paliktu pāri 59 miljoni eiro, kurus varētu ieguldīt ceļu seguma kvalitātes uzlabošanai. Gada laikā pašvaldība spēs uzlabot ceļu seguma kvalitāti, izremontēt vai pilnībā atjaunot papildus vismaz 60 km ceļu, tādējādi uzlabojot dzīves kvalitāti visiem Rīgas iedzīvotājiem. 4 gadu laikā tie ir papildus vismaz 240 kilometri saremontētu ceļu.
* * *
Politisko reklāmu apmaksā politiskā apvienība “Jaunā Vienotība”