Trampa ASV: “arbitrs”, “nedrošs partneris” vai pretinieks?

Aizvadītā nedēļa iezīmēja vēl izteiktāku ASV prezidenta Donalda Trampa nepatiku pret Ukrainu un simpātijas pret Kremli. ASV apturēja militārās palīdzības sniegšanu Ukrainai un spieda prezidentu Volodimiru Zelenski vienoties ar Krieviju, kura turpināja uzbrukumus Ukrainas pilsētām. Eiropas Savienības valstis izlēmušas būtiski kāpināt investīcijas militārajā jomā, taču ātri aizstāt ASV spējas nav iespējams, šovakar vēsta LTV raidījums “de facto”.

No Baltā nama pārraidītā spiediena izdarīšana uz Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski pārtraukt pretošanos Krievijas iebrukumam un ASV prezidenta Donalda Trampa minstināšanās uzreiz atbildēt, vai viņš turpinās atbalstīt NATO spēkus Baltijas valstīs, lika Latvijas augstākajām amatpersonām šonedēļ reaģēt ar paziņojumiem, ka ASV joprojām ir Latvijas sabiedrotais.

“NAT0 5. pants ir spēkā. Tas ir darboties spējīgs, tas ir spēcīgs. Tātad par šo nekādu jautājumu nav,” pēc sarunas ar Lielbritānijas premjeru Kīru Stārmeru paziņoja Ministru prezidente Evika Siliņa (JV).

“Man šķiet, ka ASV nevēlas vairs nostāties ne Ukrainas, ne Krievija pusē. ASV vēlas būt arbitrs. Un tā ir būtiska atšķirība,” Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” ASV uzvedību novērtēja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

“Diplomātiskās attiecības ir jāspēj uzlabot. Vēl joprojām Amerika ir mūsu stratēģiskais partneris, bet Eiropai skaidri mājasdarbi ir nepārprotami,” pēc tikšanās ar Rinkēviču otrdien sacīja Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (ZZS).

Taču Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētājas preses konferences laikā parlamenta spīkere nejauši pret kamerām bija pavērsusi kartīti ar pašas pierakstiem. Un tie attiecībā uz ASV nebija tik iedrošinoši. “ASV lēmuma dēļ cietīs cilvēku dzīvības” un “Nedrošs partneris”, bija pierakstījusi Mieriņa.

Pēcāk LTV raidījumam “de facto” viņa skaidroja, ka tā bijusi pirmā reakcija uz ASV lēmumu apturēt palīdzību Ukrainai. Uz jautājumu, vai ASV ir uzticams partneris, Mieriņa atbildēja, ka vēlas, lai “visi partneri pildītu uzņemtās saistības”.

Lai dabūtu Zelenski atpakaļ pie sarunu galda, ASV apturēja militārās palīdzības sniegšanu Ukrainai un nopauzēja izlūkdatu apmaiņu.

“Ir skaidrs, ka amerikāņi stūrē pilnīgi citā virzienā, kas nav Eiropai draudzīgs šobrīd. Ir jautājums, cik lielā mērā izdosies saglābt attiecības ar ASV tā, lai NATO turpmākos četrus gadus turas virs ūdens, lai šī organizācija neizjūk. Un Ukrainai šī situācija ir diezgan neapskaužama,” saka atvaļināts diplomāts Gints Jegermanis.

Acīmredzot, ņemot vērā, ka palikt bez ASV palīdzības Ukraina pašlaik nevar atļauties, Zelenskis apliecināja, ka Kijiva ir gatava sarunām ar Maskavu un līguma noslēgšanai ar Vašingtonu par ukraiņu derīgo izrakteņu ieguvi, ko neizdevās parakstīt pirms nedēļas.

“Es novērtēju, ka Zelenskis nesen atsūtīja šo vēstuli. Vienlaikus mums bijušas nopietnas sarunas ar Krieviju. Saņemu stingrus signālus, ka viņi ir gatavi mieram. Vai tas nebūtu skaisti? Vai tas nebūtu skaisti?” uzrunājot kongresu, pavēstīja ASV prezidents Tramps.

Ukrainas un ASV sarunas plānotas Saūda Arābijā. Tikmēr Krievija, kura, Trampa vārdiem, it kā esot gatava mieram, noraidījusi pagaidu uguns pārtraukšanu un turpina uzlidojumus Ukrainai.

“Ir brutāls, ļoti tiešs, nežēlīgs mēģinājums šo karu izbeigt, vai vismaz atrast kādu veidu, kā nonākt pie pamiera, bet skaidrs, ka Tramps nav Zelenska pusē. (..) Tramps, protams, iekāps slazdos, no kuriem viņam būs grūti izkāpt, jo Krievija nevienā brīdī nav gatavojusies būt Trampam partneris,” saka Jegermanis.

Par ASV izvēlēto sarunu taktiku kritiski izsakās aizsardzības ministrs Andris Sprūds (P): “Noteikti nevajag jau uzsākt piekāpšanās procesu pirms sarunas ir sākušās. Tā kā šeit nenoliedzami, ka tie uzstādījumi par teritorijas ziedošanu, par to ka Ukraina nekad nebūs NATO, domāju, ka tas radīja jautājumus un zināmas bažas, vai tomēr šī ir tā pareizā taktika, vai šī ir tā pareizā pieeja, šis ir tas veids, kā nodrošināt tiešām arī mieru caur spēku.”

Agri vai vēlu miera sarunās pusēm nāksies pieskarties jautājumam par drošības garantijām Ukrainai. Tādēļ vietā bija Zelenska pirms nedēļas uzdotais jautājums ASV viceprezidentam Džeimsam Deividam Vensam, kuram tas nepatika - kā nodrošināt neuzkāpšanu uz agrāk noslēgto Minskas līgumu grābekļiem, ka Krievija neievēro vienošanās.

ASV likušas skaidri saprast, ka nekādas militāras drošības garantijas Ukrainai dot nevēlas. Tramps paudis, ka amerikāņu klātbūtne derīgo izrakteņu ieguvē būs pietiekoši atturošs elements.

To vēlāk atkārtoja arī ASV viceprezidents Venss: “Ja gribat būt droši, ka Vladimirs Putins neiebruks Ukrainā vēlreiz, vislabākā drošības garantija ir dot amerikāņiem ekonomisku ieguvumu Ukrainas nākotnē. Tā ir labāka drošības garantija nekā 20 tūkstoši karavīru no kādas nejaušas valsts, kas nav karojusi 30 vai 40 gadus.”

Vensa izteikumus okeāna šajā pusē iztulkoja kā necieņas izrādīšanu, īpaši Lielbritānijai un Francijai, kuras piedāvājušas uz Ukrainu sūtīt miera uzturētājus un palīdzējušas amerikāņiem misijās pēc 11. septembra teroraktiem.

Visspēcīgākā drošības garantija Ukrainai būtu dalība NATO, taču tai nav nepieciešamās vienprātības. To šonedēļ vizītē Rīgā atzīmēja arī Eiropas Savienības nākamās prezidējošās valsts Dānijas Eiropas lietu ministre Marī Bjerre: “Mēs dotu priekšroku Ukrainas dalībai NATO, bet šajā ceļā ir skaidri šķēršļi. Pareizi būtu tagad turpināt atbalstīt Ukrainu, atbalstīt vēl vairāk. Es kā Eiropas lietu ministre fokusējos uz Eiropas Savienības paplašināšanu. Mēs gribam dot perspektīvu dalībai Eiropas Savienībā.”

“No mūsu puses papildus ir ļoti būtiski, ja ir kaut kāds pamiers vai apstāšanās kara darbībā, apklust uguņi utt., ka tas notiktu veidā, kas sistēmiski neiespaido Ukrainas drošību. Respektīvi, ka no kontaktlīnijas ir spēku atvilkšana, vai pilnīgi skaidra izpratne kā novērst uzbrukumus Ukrainai,” saka Latvijas ārlietu ministre Baiba Braže (JV).

Lielbritānijas un Francijas piedāvājums ir Ukrainā pēc miera noslēgšanas izvietot Eiropas valstu militārās vienības, bet vienlaikus pierunāt ASV nodrošināt aizmuguri. Latvijas dalību šādā misijā amatpersonas neizslēdz, bet ir piesardzīgas.

“Tieši kaujas spējas, tātad militāro vienību sūtīšana, nav tā pati primārā vajadzība, kas šobrīd būtu nepieciešama Ukrainai tieši no Latvijas. Mēs neizslēdzam, mēs vērtējuši esam, bet ir svarīgi skatīties arī kopīgi tajā stratēģijā, lai tas nekādā gadījumā nebūtu pretrunā ar Latvijas pašas interesēm. Latvijas nacionālā drošība būs pirmajā vietā,” pauž premjere Siliņa.

Aizsardzības ministrs Sprūds papildina: “Mēs izsveram iespēju būt klāt šādā koalīcijā, bet vienlaikus jāapzinās, kādi ir šīs misijas parametri, kā izskatās miers, vai ir Ukrainas pilns akcepts un piekrišana, un protams nekādā veidā nezaudējot mūsu pašu reģionālo drošības spēju.”

Latvijas amatpersonu izteikumi visdrīzāk tulkojami tā, ka Latvijas dalība miera uzturēšanas misijā Ukrainā, ja tik tālu nonāks, būs vairāk simboliska, jo nacionālo bruņoto spēku uzdevums primāri būtu rūpēties par NATO ārējo robežu Latvijā.