Kallasai vai Kariņam tikt pie NATO ģenerālsekretāra amata varētu traucēt Rietumos valdošie aizspriedumi

Skrējiens pēc pasaulē lielākās militārās organizācijas vadītāja krēsla ir sācies. Gandrīz desmit gadus NATO vadījis norvēģis Jenss Stoltenbergs. Viņa pilnvaru termiņš pagarināts vairākas reizes. Paredzams, ka nākmgad viņš amatu atstās un krēls atbrīvosies. Interesi par to izrādījuši arī politiķi no Baltijas. Par Igaunijas premjeres Kajas Kallasas kandidatūru tiek runāts jau kādu laiku, taču pavisam nesen par savu gatavību piedalīties skrējienā paziņoja arī bijušais Latvijas premjerministrs, tagadējais ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš, ziņo "Nekā personīga".

JENSS STOLTENBERGS

NATO Ģenerālsekretārs (2016.gada jūnijs)

Esam nolēmuši pastiprināt mūsu klātbūtni alianses Austrumu daļā. NATO uz rotāciju bāzes norīkos četrus multinacionālus batalionus Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā.

Pagājušajā nedēļā vācu domnīca “German council on Foreign relations” publicēja analīzi, norādot, ka Krievijas uzbrukums NATO vairs nav iespējamība, bet tikai laika jautājums. Tajā iezīmēti drūmi secinājumi: piecu līdz deviņu gadu laikā Krievija būs nodrošinājusi pietiekamu militāro spēku, lai vērstu savu mašinēriju pret Rietumu sabiedrotajiem. Par ticamāko iebrukuma mērķi analītiķi nosaukuši Baltijas valstis. Ziņa drīz parādījās vienā no lielākajiem vācu medijiem “Deutsche Welle”, un to steidza pārpublicēt arī mediji Latvijā.

MĀRCIS BALODIS

Austrumeiropas politikas pētījumu centra Krievijas politikas eksperts

Šādi paziņojumi ir jāskata kontekstā ar vairākiem priekšnosacījumiem. Pirmkārt, Kremlim ir nepieciešams tikt galā ar Ukrainu, kaut kādā veidā, jo Krievijā nepietiek resursu - ne politisko, ne militāro, ne finansiālo - divām lielām frontēm. Otrkārt, Krievijai savi bruņotie spēki ir un būs jāatjauno, tik tālu taisnība, bet tas ir ne tikai kvantitatīvs jautājums, par skaitlisko atjaunošanu, bet arī kvalitatīvs. […] Līdz ar to, šis laika rāmis, visticamāk, jau ir pareizs, taču tas process nav tik vienkāršs kā kolīdz beidzas vai apstājas karš Ukrainā, tā uzreiz 7-10 gadi un Krievijas bruņotie spēki ir atpakaļ zirgā.

Kopš Krievijas pretlikumīgās Krimas pussalas aneksijas 2014.gadā, tiek daudz diskutēts par Baltijas valstu drošību. Mūs no pārējiem Eiropas partneriem šķir mazs zemes šaurums. Par Suvalku koridoru dēvētā teritorija ir robeža starp Lietuvu un Poliju, kurai vienā pusē atrodas Krievijas eksklāvs - Kaļiņingrada - un otrā pusē - Baltkrievija, kuru vada Putina marionete Aleksandrs Lukašenko. Pastāv pamatotas bažas, ka iebrukuma gadījumā Krievija varētu bloķēt koridoru, tādējādi apgrūtinot sabiedroto valstu iespējas mums palīdzēt.

Šobrīd situāciju ir mainījusies un Baltijas valstis vairs nav tik ievainojamas. Pavisam nesen NATO aliansei pievienojusies 31.valsts - Somija. Pastāv cerības, ka sarakstu drīz papildinās arī Zviedrija. Tas nozīmē, ka arī ziemeļos Baltijai ir sabiedrotie, kuri nepieciešamības gadījumā steigtu palīgā.

MĀRCIS BALODIS

Austrumeiropas politikas pētījumu centra Krievija politikas eksperts

Krievijas gadījumā tas ir jautājums par riskiem un ieguvumiem. Proti, jā, mēs esam maza teritorija, mums ir mazi bruņotie spēki, ieskaitot visus sabiedrotos, kuri šeit atrodas, arī stratēģiskā dziļuma mums praktiski nav, bet tajā pašā laikā mēs esam ļoti riskanta teritorija, kurai uzbrukt. Diemžēl, bet reģionā ir teritorijas, kurās Krievijai iebrukums būtu potenciāli mazāk bīstams un nestu lielākus guvumus.

Eksperts uzsver, ka Krievijas un NATO tieša konfrontācija ir diezgan reāla pārredzamā nākotnē. Kopš Krievija sāka pilna mēroga uzbrukumu Ukrainai pērn februārī, ne tikai alianses, bet Rietumu valstis kopumā uz drošību raugās daudz nopietnāk. Plašu kritiku izpelnījušies tādi politiķi kā ilggadējā Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Emanuels Makrons, kuri uzskata, ka ar Krieviju joprojām jārunā. Tagad uzsvars tiek likts uz drošības spēju stiprināšanu.

Nākamgad apritēs 10 gadi kopš NATO aliansi vada norvēģis Jenss Stoltenbergs. Tas, visticamāk, būs viņa pēdējais gads ģenerālsekretāra amatā. Sāncensība pēc augstā amata lēnām sākas. Kamēr atsevišķi eksperti norāda, ka neoficiāla vienošanās jau ir panākta un nākamais iespējamais kandidāts izraudzīts, Baltijas politiķi raugās cerīgi uz savām iespējām iegūt iekārojamo amatu.

JĀNIS SĀRTS

NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors

Ziniet, šajā gadījumā jāskatās racionāli uz šiem jautājumiem. Protams, šis ir viens no tādiem naratīviem, vēstījumiem, ko mums kā Baltijas reģionam, manuprāt, vajag stāstīt, ka ir svarīgi, ka NATO galvgalī ir arī pārstāvji no mūsu reģiona. Bet jāsaprot, ka gala beigās, tas, kas ļaus nolemt, kurš ir nākamais NATO Ģenerālsekretārs, ir 31 valstu vienošanās.

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs ir viens no visilgāk amatā pabijušajiem alianses vadītājiem. Ilgāk par viņu nokalpoja tikai Jozefs Luns, kurš NATO vadīja vairāk nekā 12 gadus. Stoltenbergam tik ilgi noturēties amatā daļēji izdevies pateicoties spējai un prasmei sastrādāties ar iepriekšējo ASV prezidentu Donaldu Trampu. Tramps jau pirms ievēlēšanas atklāti kritizēja Eiropas partnerus, ka tie nepietiekami investē savā drošībā. Tramps pat draudēja ar ASV izstāšanos no alianses, ja Eiropas valstis nesāks vairāk tērēt aizsardzībai.

Tolaik Merkele un Makrons aktīvi runāja par Eiropas armijas izveidi, lai uzturētu drošību reģionā. Markons pat izteicās, ka “NATO ir iestājusies smadzeņu nāve”. Situācija kļuva cerīgāka, kad ASV prezidenta amatu pārņēma Džo Baidens, kurš turpināja sadarboties ar Eiropas partneriem un stiprināt NATO. Nākamgad paredzētas kārtējās ASV prezidenta vēlēšanas un pagaidām izskatās, ka Trampam, neraugoties uz izvirzītajām kriminālajām apsūdzībām, ir reālas izredzes atkal tikt ievēlētam.

Tas nozīmē, ka jaunajam NATO ģenerālsekretāram būs jātiek galā ne tikai ar alianses valstīm, bet arī jāspēj izlīdzināt problēmas abos okeāna krastos. Līdz šim gandrīz visi ģenerālsekretāri ir nākuši no organizācijas dibinātājvalstu vidus. Eksperti lēš, ka neoficiālās vienošanās jau ir panāktas un iespējamais kandidāts izraudzīts. Neraugoties uz uzstādījumu, ka tam vajadzētu būt no līdz šim nepārstāvētas valsts, turklāt ideālā variantā tai jābūt sievietei, šobrīd izskatās, ka lielākās cerībās ir Nīderlandes premjeram Markam Ritem.

EDVARDS LŪKASS

Eiropas politikas analīzes centra vecākais eksperts

Nebūtu slikti, ja NATO Ģenerālsekretārs būtu īsts Krievijas pazinējs. Īpaši ņemot vērā NATO 30 gadu ilgo neveiksmi sarunās ar Krieviju, ko spilgti parāda krīze, kuru nupat pieminējāt. […] Taču NATO nedarbojas uz vajadzības un racionalitātes pamata, bet gan politiskās samierināšanas un ekonomisko un diplomātisko vienošanās balansa pamata. Diemžēl jāsaka, ka šobrīd izskatās, ka tas ir par labu valstīm no vecajiem rietumiem, nevis no interesantajiem kandidātiem jaunajos austrumos.

Rites kandidatūru atbalsta tādi politikas smagsvari kā Makrons. Ritem gan jāatbild uz kritiku, ka Nīderlande joprojām nav sasniegusi nepieciešamo 2% aizsardzības tēriņu slieksni. Par to NATO valstis vienojās jau 2014.gada Velsas samitā. Tas var būt traucēklis Rites ceļā uz amatu. Ņemot vērā, ka tieši aizsardzības tēriņu sadalījums ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem starp ASV un pārējiem partneriem, tad Rites nespēja gandrīz 10 gadu laikā pietiekamā apjomā investēt aizsardzībā Nīderlandē, var izrādīties liktenīga.

Cīņa par amatu notiek arī Baltijā. Pirmā savu interesi izrādīja Igaunijas pašreizējā premjerministre Kaja Kallasa. Viņa izskatās pēc ideāla kandidāta. Pirmkārt, viņa nāk no valsts, kas viena no pirmajām drošībai tērēja 2% IKP. Turklāt Igaunija ir apņēmusies līdz 2027.gadam palielināt aizsardzības tēriņus līdz 3% no kopprodukta. Otrkārt, viņa ir sieviete. Oficiāli dzimums nav kritērijs, taču pērn Madrides samitā pieņemtā stratēģija ietver arī dzimuma līdztiesības jautājumus.

SIGITA STRUBERGA

Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre

Attiecīgi, šāds solis būtu šī stratēģiskā redzējuma tāda ļoti pareiza izpausme. Vai būs iespējams to panākt ar visām dalībvalstīm? Skatīsimies, jo oficiāla paziņojuma, ka tā noteikti būs sieviete, nav. Tas arī būtu nepareizi - teikt, ka mēs ņemam tikai sievietes un vīriešus mēs neskatāmies. Bet šī vēlme un ambīcija jau liecina par NATO apņemšanos. Es ceru, ka prioritāri tiks skatītas sievietes, jo ir nepieciešamas šīs pārmaiņas, lai signalizētu par apņemšanos.

Kallasas potenciālu gan sašūpojis nesenais skandāls Igaunijā, kurā viņas vīrs tiek vainots par darījumu veikšanu ar Krieviju. Pati Kallasa to nosaukusi par raganu medībām un neatkāpās no amata pat pēc tam, kad uz to netieši aicināja prezidents Alars Kariss. Ekspertu vērtējumā skandāls nodarījis lielāku kaitējumu Kallasas karjerai vietējā, nekā starptautiskā līmenī.

Pagājušās nedēļas nogalē par savu iespējamu kandidatūru paziņoja arī bijušais Latvijas premjerministrs un tagadējais ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš. Ministru prezidente Evika Siliņa, kā arī bijušais partijas biedrs Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs trešdien notikušajā preses konferencē norādīja, ka kandidatūru varētu atbalstīt.

KRIŠJĀNIS KARIŅŠ

Ārlietu ministrs (Jaunā Vienotība)

NP: Jūs šo lēmumu pieņēmāt pats, vai jūs kāds pamudināja?

KK: Viņš sākās ar to, ka man žurnālisti uzdeva jautājumu, vai tiesa, ka es esmu vai būtu viens no kandidātiem, es nezinu, no kura…Vai kaut kur runā, vai kaut kur nerunā, man uzdeva jautājumu un es padomāju, ja tā saka, kāpēc gan ne, kāpēc es nebūtu.

Kuram no kandidātiem - Kallasai vai Kariņam - varētu būt lielākas izredzes, eksperti ir izvairīgi vērtēt, jo abiem ir savi plusi un mīnusi. Tomēr vairums norāda, ka lielākā problēma ir tieši valstiskā piederība. Lūkass uzsver, ka Rietumos joprojām Baltijas valstis uzlūko ar šaubām. No vienas puses fiziskais tuvums Krievijai varētu būt kā priekšrocība, jo tas liecina par padziļinātu izpratni par tās politiku. Vienlaikus tas ir traucēkilis, jo pastāv uzskats, ka politiķim no jebkuras Baltijas valsts varētu būt personīgs aizvainojums pret Krieviju, kas vēl vairāk sarežģītu NATO attiecības ar to.

KRIŠJĀNIS KARIŅŠ

Ārlietu ministrs (Jaunā Vienotība)

Es varu ļoti labi saprast tādus, kuri varbūt nav iedziļinājušies mūsu pozīcijās, ka tā varētu tas izskanēt. Bet tas jau Viļņā pagājušajā vasarā pieradījās, ka mēs kā alianse, esam pilnībā pieņēmuši, jau varētu teikt - kā tādu pamata pieņēmumu-, ka Krievija ir reāls drauds. […] Tas, par ko ir jāvienojas, kādā veidā mēs Krieviju atturēsim no tālākas agresijas. Mēs no Baltijas valstīm - gan Kallasas kundze, gan es - mums jau tas viedoklis tādā ziņā neatšķiras no pārējiem un, ja kādas valstis ir dziļi ieinteresētas, lai konfrontācijas nav, tad tās ir pierobežas valstis.

Līdz šim vēl nav saņemti signāli no ASV, kuru kandidātu tā varētu atbalstīt. Tur notiek gatavošanās nākamā gada prezidenta vēlēšanām, tāpēc grūti paredzēt, kad šis jautājums kļūs aktuāls. Neviens neizslēdz, ka pēdējā brīdī var parādīties kāds jauns kandidāts. Viss būs atkarīgs no kandidātu un to pārstāvēto valstu spējām pārliecināt pārējās 30 sabiedrotās.

JĀNIS SĀRTS

NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors

Šajā te fināla posmā šie jau kļūst tādi sekundāri aspekti. Svarīgi būs šis politisko vienošanos tirgus; svarīgas būs personālijas, jo tomēr valstu vadītāji lemj un kā viņi skatās uz konkrēto cilvēku. Protams, būs kaut kāds faktors, kurš reģions, kāda tā valsts ir. Bet arī neaizmirsīsim: liels faktors iepriekšējās reizēs bijis, vai kādai valstij ir tik lielas pretenzijas pret šo cilvēku vai valsti, ka viņi ir gatavi likt veto.

Kā vēl viena potenciālā amata kandidāte ir Kanādas finanšu ministre Kristija Frīlande. Lai gan viņa ir spēcīga pretendente, ierasts, ka alianses līderi parasti izvēlas no Eiropas sabiedroto vidus.