Drošības problēma ar krievu valodā raidošiem sabiedriskajiem medijiem slēpjas nevis tikai valodā, bet šo mediju antilatviskajā saturā un žurnālistikas kvalitāte, trešdien raidījumā "Krustpunktā" sprieda komunikācijas eksperti.
Saeima septembra izskaņā apstiprināja jauno Nacionālās drošības koncepciju, kura cita starpā paredz, ka no 2026.gada 1.janvāra Latvijā sabiedrisko mediju veidotajam saturam jābūt tikai latviešu valodā un valodās, kas ir piederīgas Eiropas kultūrtelpai. Tādējādi iecerēts veicināt visu Latvijas iedzīvotāju piederību vienotai informatīvajai telpai, kas ir balstīta latviešu valodā un citās ES, Eiropas Ekonomikas zonas un ES kandidātvalstu valodās.
Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" mediju ombuds Anda Rožukalne sacīja, ka kaut arī valodas jautājums ir svarīgs, tomēr vairāk būtu jārunā par to, kāds ir medijā atspoguļotais diskurss - vai tas ir vērsts pret sašķelšanu, uz iecietību, uz plurālismu un demokrātiju. Rožukalne uzskata, ka politiski virzītas pārmaiņas un veci, autoritāri paņēmieni ir bīstami. Tā vietā ir jādomā par medija kvalitāti.
Arī žurnāla "Domuzīme" galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa akcentēja to, ka diskusijā par sabiedriskajiem medijiem visi koncentrējas uz valodu, bet nekas netiek runāts par krievvalodīgo žurnālistu profesionalitāti un krievu valodā raidošo sabiedrisko mediju saturu.
"Kāds ir Latvijas Radio 4 saturs? Kāpēc sabiedriskajā medijā krievu valodas redakcijā strādājošie žurnālisti ir radījuši citu, paralēlo pasauli un nevis sekmējuši savas auditorijas iesaisti Latvijas valstī?!" retoriski jautāja Kalpiņa.
"Domuzīmes" redaktore stāstīja, ka, piemēram, Zviedrijā vairs nav krievu valodā raidoša kanāla, bet gan atsevišķi raidieraksti. Ukrainā daļa ziņu ir krievu valodā, bet tajās atspoguļo tikai informāciju par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Līdzīga prakse ar specializētām ziņām krievu valodā ir arī Dānijā.
Šāds modelis, Kalpiņas ieskatā, ļautu domāt arī par citām Latvijā dzīvojošām mazākumtautībām, kurām ziņas par valstī notiekošo varētu nodot viņu dzimtajā valodā, bet vienlaikus tās būtu veidotas latviešu sabiedriskajā medijā. Kopumā ziņām citās valodās varētu atvēlēt 10-15% no satura.
Politologs Andis Kudors sacīja, ka, viņaprāt, daļa krievvalodīgo žurnālistu, "nes sev līdzi, ja ne prokremliskus, tad antilatviskus vēstījumus noteikti", un ir jāņem vērā, ka konteksts, kurā tiek runāts par valodu, ir nacionālā drošība. Rožukalne uzsvēra, ka diskusijā būtu jānošķir tas, vai sabiedriskajā medijā tiek raidīta konkrēta politiska pozīcija, vai arī tiek nodrošināts viedokļu plurālisms un dažādu perspektīvu paušana, taču Kudors viņai nepiekrita.
"Ja tas plurālisms ir agresora pusē, tad kāds vēl plurālisms? Nacisma, fašisma, kremlinisma perspektīva mūs neinteresē," pārliecināts ir politologs.
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns piekrita, ka mediji būtu jāpārveido, bet atgādināja, ka Nacionālās drošības koncepcijā ir fiksēts arī latentais etniskais konflikts, kas var tikai pieaugt. Pavisam aizslēdzot krievvalodīgo ēteru, viņaprāt, auditorija tiks "atdota" privātajiem medijiem vai nelegāli patērētiem Kremļa inspirētiem medijiem.
Jau ziņots, ka gala lēmums par atteikšanos no krievu valodas sabiedriskajos medijos vēl nav pieņemts. Ministru prezidente Evika Siliņa (JV) iepriekš pauda, ka par konkrēto jautājumu vēl gaidāmas diskusijas ar iesaistītajām pusēm un ekspertiem, bet Kultūras ministrija izstrādās masu mediju pamatnostādnes, kur šo jautājumu vajadzētu atrunāt.