Eiropas Savienības lielvalstis Vācija un Francija spēlē citādu spēli ar Krieviju nekā ASV un Lielbritānija, lai novērstu potenciālu karadarbību Ukrainā. Vācijas un Francijas līderu retorika Krievijas virzienā nav tik asa un nosodoša, abas arī nepalīdz Ukrainai ar ieročiem. Vācija pat aizliedza igauņiem piegādāt Ukrainai Vācijas vecās haubices, kamēr Krievija ap Ukrainu savilkusi armijas vienības no visas valsts. LTV raidījums “de facto” analizē, kāpēc tā.
Pirms pāris nedēļām Krievija no ASV un NATO saņēma rakstisku “nē” Krievijas pieprasītajām drošības garantijām. Taču rietumi atstāja telpu sarunām par tehniskākiem jautājumiem, piemēram, militāro manevru un mācību caurskatāmību.
Pēdējās dienās ar Krieviju runāts dažādos formātos, un sarunvedēju lomu saspīlējuma mazināšanā cenšas uzņemties arī Berlīne un Parīze, šo valstu līderiem pēc kārtas ieplānojot vizītes uz Maskavu.
“Mums ir jāuzceļ specifiskas drošības garantijas Eiropas Savienības dalībvalstīm, valstīm reģionā, Ukrainai, Baltkrievijai, Gruzijai un Krievijai,” pēc gandrīz sešas stundas ilgas sarunas ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu pavēstīja Francijas prezidents Emanuels Makrons un pauda apņemšanos kopā strādāt pie risinājumiem.
Lai arī Krievija bija izvēlējusies tikšanos organizēt atturīgā atmosfērā, nosēdinot prezidentus katru savā gara galda galā, preses konferencē Francijas prezidents centās radīt iespaidu, ka ar Krieviju spēj par kaut ko vienoties. Pāris dienas vēlāk notikusī Lielbritānijas un Krievijas ārlietu ministru tikšanās bija daudz asāka un parādīja, ka briti ar krieviem sarunāties nespēj, kamēr Krievija neatvilks militārās vienības no Ukrainas pierobežas.
Pēc Makrona domām, Krievijas un Francijas pozīcijām ir “saskarsmes punkti”. Taču Makrons žurnālistiem neatklāja, kādas tieši garantijas viņam ir padomā. Putins Makrona piedāvājumu uzreiz nenoraidīja, bet vēlreiz uzskaitīja savas prasības, to skaitā, NATO tālāka nepaplašināšanās un pat atkāpšanās līdz 1997.gada robežām.
Putins žurnālistiem apgalvoja, ka Krievijai nav nodoma nevienam uzbrukt, bet tad izspēlēja kodolkara kārti, nodemonstrējot, kāpēc Krievijai bija svarīgi 2014.gadā pievākt Krimu.
“Ja Ukraina būs NATO un militārā ceļā mēģinās atgūt Krimu, tad Eiropas valstis automātiski tiks ievilkts militārā konfliktā ar Krieviju. Protams, ka potenciāls NATO un Krievijai nav salīdzināms, to mēs saprotam, bet mēs arī saprotam, ka Krievija ir viena no kodollielvarām,” sacīja Putins un turpināja: “Uzvarētāju nebūs. Un jūs attapsieties ierauti šajā konfliktā pret savu gribu.”
“No tādas lielas valsts kā Krievijas vadītāja tāda retorika, tas ir ļoti uztraucošs signāls,” saka atvaļināts Latvijas NBS pulkvedis Igors Rajevs. Viņš uzskata, ka Makrona vizīte iezīmē atšķirīgu redzējumu rietumos saspringuma mazināšanā, bet jāņem vērā, ka Makrona aktivitātes nosaka arī aprīlī gaidāmās vēlēšanas Francijā.
“Viņš nevar atbraukt un pateikt: “Jā, mēs parunājām, es neko nepanācu, viss ir slikti.” Ar tādu rezultātu neviens tevi neievēlēs. Ir jārāda tādu pozitīvo ziņu, jādod savai tautai, arī starptautiski, ka viņš tomēr ir ietekmīgs spēlētājs un viņš ir spējīgs mainīt situāciju,” par Makrona vizīti saka Rajevs, taču atzīmē, ka Makrons nevar šo situāciju atrisināt.
Arī Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoloņa piekrīt, ka vēlēšanas ir viens no iemesliem Makrona rīcībai, bet viņš arī iepriekš ir pacēlis jautājumu par Eiropas Savienības drošību, kā arī Francija, kas pašlaik ir bloka prezidējošā valsts, tradicionāli ārpolitikā pret Krieviju bijusi draudzīgi noskaņota.
“Latvijas gadījumā mums īpaši nevajadzētu uztraukties par to, ko sarunā Makrons ar Putinu, jo tā būs viņu divpusējā darīšana. Latvijai vajadzētu uztraukties, ja Makrona idejas kļūtu par ES idejām, bet izskatās, ka tā tas nevarētu notikt, jo ir pietiekami spēcīga opozīcija Centrālajā un Austrumeiropā, un tāda vienpersoniska Makrona darbība netiks akceptēta no citu dalībvalstu puses,” pārliecināta Ozoliņa.
Pēc Maskavas viesojoties Kijevā, Makrons pavēstīja, ka Putins viņam personīgi solījis saspīlējumu tālāk neeskalēt. Taču Kremlis nekavējoties to noliedza. Situācija kļuva vēl nepatīkamāka nedēļas otrajā pusē, kad Vašingtona, atsaucoties uz izlūkdienestu informāciju, pavēstīja, ka Krievijas ofensīva varētu sākties tuvākajās dienās.
Krievija, paralēli diplomātiskajām sarunām, ne brīdi nav pārtraukusi militāro spēku izvietošanu ap Ukrainu. Melnajā jūrā šonedēļ iepeldēja seši desanta kuģi no Baltijas un Ziemeļu jūras flotēm un pie Ukrainas pievesta nacionālā gvarde, kurai Krievijas militārā koncepcija paredz sekošanu aiz armijas ieņemtajās teritorijās.
“Tā ir nacionālā gvarde, kura nodarbojas vairāk ar policejiskām funkcijām un šim uzdevumam ir ļoti laba sagatavota. Tā kā šīs vienības parādīšanās pie Ukrainas robežas parāda, ka kaut kādu Ukrainas teritoriju okupācijas plāns noteikti Kremlī jau sen ir gatavs,” uzskata Rajevs.
Tomēr pārsteiguma moments sen jau ir izgaisis, un no Krievijas puses pašlaik nenotiek masīva informācijas kampaņa iebrukuma attaisnošanai, tādēļ ne viens vien analītiķis pieļauj, ka Krievijai pats saspīlētais process varētu būt svarīgāks par maznozīmīgu risinājumu kādā no jautājumiem.
“Patiesībā Putinam visizdevīgākā situācija ir uzturēt spriedzi un uzturēt iespējamos iebrukuma draudus pēc iespējas ilgāk un pēc iespējas reālistiskākus, tajā pašā laikā spēlējot diplomātiskās spēles un mēģinot iegūt sev kaut kādus labumus un drošības garantijas. Jo brīdī, kad viņš iebruks, viss būs beidzies,” saka Rajevs.
Rietumvalstis piedraudējušas ar nopietnām sekām Krievijai, ja tā uzbruks Ukrainai. Gan ASV, gan Eiropas Savienība jau likušas rēķināties ar sankcijām, kas ASV gadījumā noteikti būs drosmīgākas. Lielā mērā Eiropas valstu atkarība no Krievijas gāzes ir faktors, kas liek runāt ne tik skaidru valodu, piemēram, Vācijai, kuras ārpolitiku ļoti izteikti vada biznesa intereses.
Jaunais Vācijas kanclers Šolcs šonedēļ Baltajā namā, stāvot ASV prezidentam blakus, par jaunuzcelto gāzesvadu Nord Stream 2 nebilda ne vārdu, liekot noprast, ka Vācija nav gatava šo Krievijai un Vācijai svarīgo projektu likt uz spēles.
“Ja Krievija iebruks, kas nozīmē, ka tanki vai vienības šķērsos Ukrainas robežu vēlreiz, tad vairs nebūs Nord Stram 2. Mēs tam pieliksim punktu,” sacīja ASV prezidents Džo Baidens.
Šolcs, lai arī gāzes vadu neminēja, tomēr solīja darboties saskaņoti: “Mēs būsim vienoti, mēs rīkosimies kopā. Mēs veiksim visus nepieciešamos soļus, un mēs visi tos spersim kopā.” Telekanālam CNN Šolcs pauda, ka neatkarīgi no tā, kuras rietumu valsts līderis tiksies ar Putinu, no visiem viņš dzirdēs vienu un to pašu. No malas raugoties gan tāds iespaids nerodas.
Ozoliņa uzskata, ka šī ir visnotaļ retā reize, kad rietumvalstu līderi runā vienu un to paši, taču veids, kā to pateikt, var atšķirties. “Starptautiski Putins ir panācis ļoti lielu rietumvalstu līderu un, kā redzam pēc pētījumiem, arī sabiedrības vienotību. Putinam atbalstītāju, apjūsmotāju vairs nav. Tas, ko viņš ir panācis, noteikti kaut kādu argumentu kopumu, kurus izmantot iekšpolitiski, lai pateiktu - redz, kādi viņi slikti, mums ir jākonsolidējas, bet mēs kopā pret ārējo ienaidnieku to situāciju atrisināsim sev par labu,” secina Ozoliņa.
Vācijas kanclera Šolca vizīte Maskavā paredzēta otrdien, dienu pirms tam apmeklējot Kijevu. Pirms vizītes spriedze ir vēl vairāk pieaugusi, vairākām valstīm aicinot savus diplomātus atstāt Ukrainu.
