Arī jaunā koronavīrusa radītās ārkārtējās situācijas ēnā valdība strādā, lai racionalizētu savu darbu. Pašlaik Tieslietu ministrija vērtē noteikumus, kas varētu atslogot Valsts kancelejas un valsts sekretāru darbu, bet valdības ministriem liktu uzņemties lielāku atbildību lēmumu pieņemšanā.
Iecere par noteikumu ieviešanu šobrīd gan esot tikai idejas līmenī. Lēmums par to, vai tos ieviest, tiks pieņemts pēc Tieslietu ministrijas izvērtējuma saņemšanas, kam jānotiek 15. aprīlī, bet jau tagad šajā kārtībā tiek saskatīti vairāki plusi.
Jau kopš valstiskās neatkarības atgūšanas aktuāls bijis jautājums - vai tiešām trešajām personām saistoši konkrētu ministriju kompetencē esoši noteikumi, to izstrādes procesā noslogojot Valsts kancelejas ierēdņus un ministriju valsts sekretārus, jāapstiprina visai valdībai. Līdz 2006. gadā stājās spēkā administratīvā procesa likums, Saeima atsevišķos gadījumos likumā iekļāva uzdevumu ministram apstiprināt noteikta veida trešajām personām saistošus dokumentus. Taču līdz ar likuma spēkā stāšanos šāda prakse vairs netiek piekopta.
Rezultātā visam Ministru kabinetam un Valsts kancelejas aparātam nereti nākas strādāt pie ļoti šauras specifikācijas noteikumiem, kas prasa gan laiku, gan finansiālās rezerves.
Visbiežāk šādi jautājumi atrodas Zemkopības, Satiksmes, kā arī Iekšlietu ministrijas kompetencē. Vieni no noteikumiem, kas precīzi raksturo pašreizējo situāciju, ir Ministru kabineta 2004. gada Āfrikas cūku mēra likvidēšanas un draudu novēršanas kārtība. 2018. gadā, lai noteikumus papildinātu ar jaunu cūku mēra skarto teritoriju nosaukumiem, tie tika grozīti astoņas reizes.
Lai izvairītos no Ministru kabineta locekļu un to atbalsta personāla pārslodzes, problēmu mēģināts risināt, Ministru kabineta sēžu darba kārtību sadalot vairākos blokos - tehniskie projekti, A daļa un B daļa. Bet, lai gan ministri valdības sēžu laikā diskutē tikai par tiem jautājumiem, par kuriem vienošanās nav panākta, administratīvais slogs atbalsta personālam ir lielāks, nekā tas būtu gadījumā, ja attiecīgais normatīvais akts tiktu pieņemts nozares ministrijā.
Nozaru ministru atbildības paplašināšana sola arī raitāku tiesiskā regulējuma pielāgošanu faktiskajām izmaiņām attiecīgajā tautsaimniecības nozarē. Pašlaik, ievērojot Ministru kabineta kārtības rullī noteikto tiesību aktu projektu izsludināšanas, saskaņošanas un pieņemšanas laiku, minimālais termiņš, kādā Ministru kabinetā var tikt pieņemts bez iebildumiem saskaņots tiesību akta projekts, ir deviņas nedēļas.
Tiesa, steidzamos gadījumos šo procesu iespējams paātrināt, taču praksē konstatēts, ka šo iespēju bieži izmanto ne tikai ar mērķi samazināt tiesību akta pieņemšanas laiku, bet arī apiet parasto procedūru, lai nesaskaņotus jautājumus iekļautu valdības sēdes darba kārtībā. Bieži steidzamību mēģināts pamatot attiecībā uz projektiem, kuri pēc būtības tādi nav.
Nav mazsvarīgi, ka līdz ar jaunās kārtības ieviešanu palielinātos arī ministru politiskā atbildība, jo pašlaik atsevišķos gadījumos konstatējama tendence lēmumu pieņemšanu veikt pēc iespējas augstākā valsts pārvaldes hierahiskajā līmenī. Proti, padotības iestāžu vadītāji labprāt izvēlas būtiskus jautājumus virzīt apstiprināšanai ministriju līmenī, savukārt atsevišķi ministri bieži vien ir ieinteresēti, lai lēmumus pieņemtu kolektīva institūcija - Ministru kabinets. Šādā veidā iespējams, piemēram, neveiksmīgas politiskās izšķiršanās rezultātā radušos politisko atbildību sadalīt, vienlaikus to mīkstinot konkrētās nozares ministram un tā pārstāvētajam politiskajam spēkam.
Tiek uzskatīts, ka, atsevišķam ministram uzņemoties pilnu un nedalītu atbildību par sava pieņemtā normatīvā akta kvalitāti un sekām, tas arī kļūs ieinteresētāks stiprināt ministrijas analītisko un juridisko dienestu.
Pašlaik visās ministrijās gan darbojas juridiskie dienesti, kuru viens no pienākumiem ir nodrošināt normatīvo aktu kvalitāti, tomēr, kā liecina Valsts kancelejas Juridiskā departamenta regulārie pārskati par izskatīšanai valdībā iesniegto normatīvo aktu projektu kvalitāti, tā joprojām ir zema.
