Pabriks: "X" stunda var pienākt, nevajag dzīvot ilūzijās

 
AIZSARDZĪBAS FORMULA. «Ir jācer, ka viss būs labi, bet vienmēr jābūt gataviem uz to ļaunāko,» saka Artis Pabriks. Tāpēc valstij vajadzīga sava armija, un tāpēc iedzīvotāji jāapmāca izdzīvot krīzē» ©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Latvijas sabiedrībai pietrūkst drosmes, pietrūkst lojalitātes. Bet ir plāns, kā situāciju labot. Valsts visaptverošā aizsardzība. Neatkarīgā sarunājas ar aizsardzības ministru Arti Pabriku. Arī par partizānu karu un patstāvīgu izdzīvošanu pirmajās 72 krīzes stundās.

- Nule prezentēts pētījums par Latvijas sabiedrības gribu aizstāvēt valsti. Kuri skaitļi jums tajā šķiet būtiskākie?

- Ir pozitīvā un ir negatīvā ziņa. Tā negatīvā - mums joprojām ir atšķirības atsevišķos aspektos starp, teiksim tā, etniskajiem latviešiem un neetniskajiem latviešiem vai tiem, kas mājās runā krieviski. Aktivitāte iesaistīties bruņotajos spēkos, atbalstīt 2% budžetu, būt patriotiskākiem ir lielāka starp etniskajiem latviešiem. Bet! Mēs redzam pastāvīgu pozitīvu izaugsmi krievvalodīgo vidū. Tas nozīmē, ka tas, ko mēs līdz šim esam darījuši, principā ir pareizais virziens, un tā procentuālā izmaiņa ir par labu Latvijas valstij, Latvijas institūcijām un Latvijas politikai.

Otra pozitīvā ziņa attiecas uz mūsu īstenotajām reformām. Mēs redzam, ka sabiedrība kopumā - ap 80 procentu - atbalsta valsts visaptverošās aizsardzības sistēmas ieviešanu, un arī aizsardzības mācību skolās atbalsta ļoti liels procents. Tāpat lēnām pieaug iedzīvotāju izpratne par to, kas būtu jādara krīzes situācijās. Vienlaikus cilvēkiem arī trūkst informācijas, un tas ir viens no mūsu uzdevumiem, sabiedrību informēt un labāk sagatavot.

Tātad kopējais secinājums ir skaidrs: situācija lēnām uzlabojas, izpratne lēnām uzlabojas, bet darbalauks vēl joprojām ir samērā liels. Tāda piesardzīgi optimistiska perspektīva.

- Pētījumā parādījās tie desmit procenti, kas daudziem liekas šokējoši maz - par dzīvības ziedošanu savai valstij (mirt par savu valsti būtu gatavi 27% latviešu respondentu un 10% krievu respondentu). Varbūt tas formulējums nobiedēja?

- Saprotiet, dzīvības atdošana par jebkuru ideju ir diezgan skaļa lieta. Man pat šķiet, ka arī zvērestos mums būtu jāpāriet uz ko pozitīvāku, nevis kā padomju laikā visu laiku runāt par miršanu. Beigu beigās karavīra uzdevums jau nav par varītēm nomirt. Karavīra uzdevums ir izdzīvot un uzvarēt.

- Lai tas otrs nomirst!

- Jā! Domāju, ka ne tikai socioloģiski, bet arī no informācijas politikas viedokļa mums būtu jālieto citi formulējumi.

- Armijas cilvēki - pulkveži - satraucas, ka mūsdienu jauniešiem trūkst veselīgas agresijas, ka viņiem ir bailes no ieročiem. Un arī pētījums atklāj, ka milzīgs cilvēku skaits grib aizstāvēt valsti, bet tikai nemilitāri (55%).

- Ir gan arī diezgan liels skaits, kas militāri gatavi to darīt. Tas nav slikts cipars (31%), bet valsts aizsardzībā pēc būtības mums vajag tieši tos, kuri gatavi militārai aizstāvēšanai. Ja runājam par jauniešu sagatavošanu, domāju, ka tā ir moderno Rietumu sabiedrību kopīga problēma. Rietumos mēs arvien vairāk, un atsevišķas valstis jo īpaši, sākam atgādināt tādu apvēlušos istabas kaķīti, kamēr aiz durvīm revanšistiski ņaud ielas runcis. Un, protams, kad tu viņus salaidīsi abus kopā, iznākums ir skaidrs.

- Aizsardzības mācība būs risinājums pret jauniešu gļēvumu?

- Tieši tāpēc mēs gribam ieviest aizsardzības mācību un aicinām stāties Zemessardzē, kas - es neteikšu tik skaļi - padara par vīrieti, bet tomēr liek uzsvaru uz šīm vīrišķības vērtībām, cēlajām vērtībām, pašuzupurēšanās vērtībām, atbildības vērtībām, arī spēka vērtībām. Tās sabiedrībā joprojām ir jāuztur. Sevišķi, ja esam robežvalsts. Neviena tauta, neviena valsts nav izkarojusi savu neatkarību un noturējusi savas brīvības, paļaujoties tikai uz citu žēlastību. Jā, mums jābūt gataviem iestāties par saviem principiem, mums jābūt tiesiskai valstij, mums jābūt savām vērtībām un saviem ideāliem, nenoliedzami! Bet mums arī jābūt gataviem šos ideālus aizstāvēt ar spēku. Tas ir tāpat kā uz ielas: nu ko tas dos, ja nosodīsim vārdos uzbrucēju. Iesim pa ielu un redzēsim, ka divi sit trešo, bet būsim tik vārgi un kusli, ka nespēsim neko izdarīt. Mums jābūt spējīgiem gan sevi aizstāvēt, gan tiem vājākajiem palīdzēt.

- Bet jūs jau pats pieminējāt - šis nav stāsts tikai par drosmi, bet arī lojalitāti. Krievu publikā ir augsne visdažādākajiem riskiem. Kāds ir valdības plāns, lai to mainītu?

- Ir plāns, ko Aizsardzības ministrija un bruņotie spēki var valdībai un sabiedrībai piedāvāt. Nekādas citas brīnumzāles jau šeit nav, izņemot visiem zināmo pieeju - iesaistīšanos. Tad, ja mēs šos cilvēkus varam iesaistīt, ja mēs viņus varam informēt, ja mēs varam viņiem ļaut un likt līdzdarboties, tad veidojas šī kopības sajūta un kopīgās vērtības.

Mūsu valstī kopš padomju laikiem bijuši nošķirti bērnudārzi, mums ir bijušas nošķirtas skolas, un gribam vai nē, ja šī nošķirtība tiek balstīta uz etniskajām pazīmēm, veidojas grūtības radīt vienotu izpratni.

Latvijas Nacionālie bruņotie spēki, Latvijas armija ir tā vieta, kur šāda nošķirtība neeksistē. Kur mēs nešķirojam cilvēkus ne pēc etniskās piederības, ne pēc valodas. Un šeit patriotisms un citas kopīgās vērtības ir daudz vairāk izplatītas. Esmu pārliecināts, ka, ieviešot aizsardzības mācību skolās, arī ar šo vienu mācību dienu mēnesī mēs panāksim lielāku integrētību caur dažādām etniskajām grupām.

- Te vietā jautājums, kā mūsu sabiedrībā tiek uztverta Krievija. Latvieši to lielākoties uztver kā draudu, krievu publika ne. It kā nebūtu bijis Gruzijas, it kā nebūtu Ukrainas.

- Tas ir saprotams. Informatīvajā telpā mēs ilgus gadus esam bijuši iedzinēju pozīcijā. Krievijas masu saziņas līdzekļi ir bijuši valsts kontrolē, pietiekami sponsorēti, pietiekami ietekmīgi, jā, arī pietiekami atraktīvi. Tikmēr mēs neesam varējuši radīt šo pretstatu, lai pietiekami skaidrotu savas idejas un savu valstiskumu.

Otrkārt, pastāv vēsturiskā atmiņa, kas saistās ar etnisko piederību Krievijai un automātiski rada zināmu pievilkšanas spēku šajās ģimenēs. To nevar mainīt vienā dienā. To var mainīt tikai pacietīgi, ilglaicīgi iesaistot, veiksmīgi stāstot, veiksmīgi informējot. Un, protams, Krievijas propaganda šeit mums nepalīdz.

- Vienīgi X stundai tā pacietība neder. Tā iestāsies pēkšņi.

- Bet ar to jau mēs sākām. Par spīti visam, cipari uzlabojas, un tas nozīmē, ka patiesībā tā visa Krievijas valsts kontrolētā propaganda nemaz tik auglīgā augsnē nekrīt. Latvijas krievu attieksme ir citādāka nekā Krievijas krieviem, kuri dzīvo tikai savā informācijas telpā. Tāpēc mums ir pamats piesardzīgam optimismam. Ir atšķirības, bet to ir mazāk, nekā mēs varētu baidīties, un tās ir ar tendenci mazināties. Tas ir labi.

- Kāds šobrīd ir Latvijas apdraudētības līmenis?

- Tas ir samērā zems. Skatoties, kurā sfērā. Mums līdz šim nav bijis lielu terora draudu. Mums nav lielu tieša iebrukuma draudu. Bet, pat ja mēs dzīvojam, teiksim, samērā pārtikušā pilsētas kvartālā, tas nenozīmē, ka mums durvīm nevajag kārtīgas slēdzenes un nevajag logus aiztaisīt ciet. Sargā pats sevi, un Dievs tevi sargās. Pēc būtības mūsu bruņotie spēki, Zemessardze un visa aizsardzības sistēma ir apdrošināšanas sistēma. Tu maksā apdrošināšanai, lai ar tevi nekas nenotiktu. Visas mūsu investīcijas drošībā ir balstītas uz nepieciešamību atturēt jebkuru uzbrukumu. Jo karš posta, miers ļauj augt.

- Bez Krievijas uz mums attiecas vēl kādi draudi?

- Mums ir dažādi hibrīddraudi. Vienmēr pastāv ekonomiskie draudi.

- Es domāju tieši valstis kā draudu avotu.

- Arī valstis var būt dažādas - ne jau tikai Krievija. Mēs redzam, kā pašlaik attīstās notikumi Āzijā saistībā ar slimībām. Tā ir problēma, kas jebkurā brīdī var sasniegt jebkuru pasaules vietu un valsti. Un tad mums nāksies iedarbināt lietas, par ko runājam visaptverošajā valsts aizsardzībā. Tie nebūs militāri draudi, bet tie apdraudēs mūsu sabiedrību, mūsu eksistenci, mūsu drošību un mūsu labklājību. Tāpēc mums jāstrādā kopā.

- Par obligāto militāro dienestu es jums nejautāšu...

- 18 procentu it kā atbalstījuši.

- Jūs daudzkārt esat skaidrojis, kādēļ to neatbalstāt.

- Tomēr es vēlreiz gribu atkārtot, ka, ja mēs ieviesīsim visaptverošo valsts aizsardzības sistēmu... tā reāli ieviesīsim, ar aizsardzības mācību, tā būs moderna alternatīva OMD. Jo atšķirībā no pieciem vai desmit procentiem, ko kāda valsts iesauc un, izņemot šveiciešus, nemaz nespēj katru gadu ielaist apritē, mēs minimālajā līmenī sagatavosim visu Latvijas jauno paaudzi. Līdz ar to mums ir labāks risinājums!

- Bet kā šī jaunā koncepcija cilvēku trūkumu risinās pašlaik un tagad. Jo valsts aizsardzībā joprojām piedalās tikai 1% Latvijas iedzīvotāju. Arī Zemessardzē tas entuziasms ir noplacis. Es to redzu kaut vai savā bataljonā.

- Nu, entuziasms ir noplacis, jo, kā mēs redzam, apkārt nav krīzes. Parādīsies krīze kādā no tuvējām valstīm, un tas entuziasms atkal augs. Mēs no pētījumiem redzam, ka krīzes apstākļos kādi 6% Latvijas sabiedrības būtu gatavi stāties Zemessardzē. Tas, protams, ir ļoti optimistisks un liels cipars. Tur jāatskaita vecums, veselības stāvoklis utt. Bet nav jau arī nekādas brīnumzālītes, lai piesaistītu cilvēkus. Tā ir skaidrošana, tā ir propaganda, tā ir reklamēšana, tā ir iesaistīšana. Nu, piemēram, ar visaptverošo valsts aizsardzību mēs veicinām izpratni, ka, pateicoties militārajam dienestam vai līdzdarbojoties Zemessardzē, ir iespējams apgūt jaunās tehnoloģijas.

Nākamajā gadā gribu pasludināt kiberdrošību par vienu no prioritātēm arī pie mums - aizsardzības mācībā jaunieši iemācīsies daudzas modernas lietas. Un kiberdrošība ir viena no jomām, kur mēs varam dot asimetrisku atbildi, lai arī esam maza valsts. Nav jābūt lielai valstij, lai spētu veiksmīgi atbildēt lielākam pretiniekam.

- Kiberlietas vairāk ir hibrīdkara sastāvdaļa. Valsts aizsardzības plāns, cik nojaušu, atbild, kā karosim hibrīdkarā. Arī kā karosim konvencionālā karā. Bet ir vēl trešais veids - partizānu karš -, un par to sabiedrībai nav zināms pilnīgi nekas. Jūs varat pastāstīt, kurš un kā tādā karotu?

- (Te ministrs vispirms pakonsultējas ar kolēģi, vai drīkst ko teikt par valsts aizsardzības plānu. Kolēģe saka - praktiski neko.)

Es tūliņ mēģināšu izdomāt, kā to atbildēt... Ja mēs atmetam kaut kādus hibrīddraudus - kiberuzbrukumus, ūdens drošību, banku drošību un tā tālāk, ja notiek iebrukums Latvijas valstī, skaidrs, ka Latvijas aizsardzība nebūs balstīta uz frontes līnijas un ierakumu noturēšanu. Tā nebūs Mažino līnija. Tas, domāju, katram ir loģiski saprotams. Līdz ar to mēs neizslēdzam situāciju, ka uz kādu laiku daļa Latvijas teritorijas var nokļūt pretinieka rokās. Taču mēs skaidri apzināmies, ka mūsu pretošanās neapstāsies pie tā, ka šī teritorija nokļuvusi pretinieka rokās. Šī teritorija joprojām būs pretiniekam bīstama. Ja mēs to saprotam, mēs tam varam gatavoties.

- Bet kas piedalīsies? Sabiedrība kopumā, kādi īpaši speciālisti? Likums saka - pretoties ir katra pienākums.

- Piedalīsies dažādu sabiedrības daļu pārstāvji atbilstoši savai gatavības pakāpei.

- Jums tas ir zināms?

- Mums tas ir zināms.

- Un tie, kuriem būs jākaro pirmajās rindās, to arī zina?

- Domāju, ka Latvijas sabiedrība ir gana patriotiska, lai mēs būtu pārliecināti, ka šajās teritorijās pretošanās turpināsies.

(Ministrs pārvaicā kolēģei - es taču nepateicu par daudz? Kolēģe saka - «nē, viss kārtībā. Galvenais, ka sabiedrība ir gatava pretoties».)

- Runājot par visas sabiedrības iesaisti, nesen izplatīta ļoti būtiska vēsts - par 72 stundām. Lielas krīzes vai kara gadījumā iedzīvotājiem patstāvīgi jāspēj izdzīvot trīs diennaktis. Kas šajās 72 stundās notiks, kas jāzina un jāmāk cilvēkam? Ieskicējiet šo praktisko sadaļu.

- Galvenais ir tajā laikā nekrist panikā, būt spējīgam izdzīvot un daudzmaz funkcionāli darīt to, kas ir nepieciešams vai iespējams šajā laikā. Pētījums parādīja pat pārlieku sabiedrības optimismu, jo vairāk nekā 30% atbildēja, ka ir gatavi un spēs to izdarīt. Nebūs elektrības, nebūs ūdens, nebūs siltuma, nebūs nekā, bet 30% uzskata, ka spēs! Un seši septiņi procenti teica, ka ir padomājuši, ko varētu ikdienā tādu darīt, lai pretotos. Domāju, tie ir pārspīlēti rezultāti, bet labi, ka cilvēkiem ir tāda apziņa.

- Redzēju - jūtūbā ielikāt video, kā pakojat savu ārkārtas gadījumu somu. Tā joprojām ir sapakota?

- Nu, ja godīgi, neesmu nolicis šo somu stūrī un tā man nestāv pastāvīgi sagatavota X stundai, bet tie piederumi, kas somā liekami, man mājās ir. Tas ir tas svarīgākais.

- Tomēr, ar ko jārēķinās šajās 72 stundās? Kas cilvēkam jāmāk, lai izdzīvotu?

- Viņam ir jāprot sevi sasildīt, pabarot un parūpēties par saviem tuvākajiem, par bērniem. Izgulēties un atpūsties, lai būtu spējīgs funkcionēt tālāk.

- Ministrija gatavojas izplatīt plašāku materiālu ar padomiem sabiedrībai.

- Principā mēs šo materiālu jau esam sagatavojuši - kā cilvēkam kara apstākļos uzvesties, dzīvot, ko darīt un ko nedarīt pirmajās 72 stundās.

Pašlaik notiek pēdējā satura saskaņošana ar citiem dienestiem ārpus Aizsardzības ministrijas un atsevišķām sabiedriskajām organizācijām. Brošūra būs pieejama agrā rudenī gan elektroniski, gan papīra formātā - visai Latvijas sabiedrībai.

- Un kāds ir tās centrālais vēstījums - iespējamas lielas nepatikšanas?

- Mēs neesam izdomājuši jaunu riteni. Ņemam piemēru no Šveices, Somijas, Zviedrijas - kur šādas brošūras tiek izplatītas. Un tajās rakstīts, ka kara gadījumā jūsu pienākums iespēju robežās ir aizstāvēt savu valsti. Un, ja jums ir kādas problēmas, kā tās risināt. Arī mūsu brošūra mēģinās atbildēt uz jautājumiem, kas šādā krīzes situācijā cilvēkam var rasties. Lai nebūtu tā, ka pēkšņi kaut kas notiek, bet cilvēks apjucis sēž istabas vidū un nezina, ko darīt un kur iet. Protams, pat šobrīd, kamēr mēs runājam, meteorīts var uzkrist uz galvas, un tad nekāda brošūra nepalīdzēs. Ir lietas, pret kurām nav iespējams pasargāties. Taču tādos vispārējos vilcienos šai brošūrai būtu maksimāli jāmazina iespējamā panika un maksimāli jāveicina cilvēku un ģimeņu sagatavotība.

- Visādi gaišreģi un atvaļināti ģenerāļi ar zināmu regularitāti pareģo trešo pasaules karu. Ko par to saka jūsu militārie analītiķi?

- Es domāju, ka mums nevajag neko pareģot. Mums jābūt gataviem kā samurajiem, ka viss var notikt šai pašā mirklī. Tas ir armijas un karavīru uzdevums. Jābūt gataviem jebkurā momentā. X stunda var pienākt, nevajag dzīvot ilūzijās. Un mēs nevaram paredzēt visu, mēs nevaram ietekmēt globālas lietas, bet mūsu iespēju robežās ir maksimāli sagatavot mūs pašus, mūsu sabiedrību un mūsu Latviju.

- Bet tas trešais pasaules karš būs?

- Ceru, ka nebūs, bet būsim gatavi jebkam!