No Attīstībai/Par! saraksta Saeimā ievēlētais Mārtiņš Bondars vēlas panākt, lai svinīgie solījumi jeb zvēresti, stājoties amatā, būtu jānolasa, ne tikai deputātiem un Valsts prezidentam, bet arī ministriem. Šādi deputāts ne tikai iecerējis pacelt ministru atbildības latiņu, bet arī devies Nacionālās apvienības pēdās, no kuras saraksta viņš 2001. gadā cerēja tapt ievēlēts Rīgas domē.
Jau vēstīts, ka Saeimas Juridiskā komisija ķērusies pie Saeimas kārtības ruļļa grozījumu vētīšanas. Nākamajā komisijas sēdē iecerēts vērtēt M. Bondara priekšlikumu, kurā viņš rosina noteikt, ka uzreiz pēc valdības apstiprināšanas amatā zvērestu Saeimas namā nolasa gan Ministru prezidents, gan tā valdības ministri.
Pašlaik svinīgos solījumus pirms stāšanās amatā līdz ar tiesnešiem un citām augstām amatpersonām lasa tikai Valsts prezidents un paši deputāti, taču no M. Bondara priekšlikuma izriet, ka viņš vēlas, lai no deputāta par valdības locekli kļuvušais politiķis lasītu divus zvērestus - deputāta un ministra.
«Ņemot vērā, ka Ministru kabineta locekļi pieņem lēmumus, kas ietekmē katru Latvijas iedzīvotāju, pārstāv un vada ministriju, dod rīkojumus ministrijas pārvaldes amatpersonām un darbiniekiem, ieceļ valsts kapitālsabiedrību valdes un padomes un veic citus svarīgus pienākumus, ir būtiski atgādināt Ministru kabineta locekļiem, ka jāveic savi pienākumi pēc labākās apziņas, kā arī sabiedrības interesēs,» pauž M. Bondars un norāda, ka līdzīgus svinīgos solījumus, stājoties amatā, lasa daudzu demokrātisku valstu ministri un svinīgā solījuma došana parlamentā ir gan simbolisks, gan arī ļoti tiešs akts. «Tas kalpo par atskaites punktu ne vien pašam amata ieņēmējam, bet arī sabiedrībai, kā interesēs turpmāk strādās valdības loceklis,» piebilst politiķis.
M. Bondars uzskata, ka ministra darba kvalitāti un atbildības izjūtu pret sabiedrību uzlabotu šāds solījums: «Uzņemoties amata pienākumus, apzinos man uzticēto atbildību un svinīgi zvēru (solu) būt uzticīgs Latvijas Republikai. Ar vislielāko atbildību veikt man uzticētā amata pienākumus, savā darbā par visu augstāk liekot valsts un Latvijas tautas labumu.»
Interesanti, ka ar ļoti līdzīgu priekšlikumu un motivāciju 2008. gadā klajā nāca Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, kuras biedrs M. Bondars bija neilgu laiku pirms 2001. gada pašvaldību vēlēšanām. Nacionāļi tolaik bez solījuma aizstāvēt Latvijas intereses un ievērot tās likumus svinīgajā solījumā vēlējās iekļaut arī jau Saeimas deputāta zvērestā iekļauto solījumu stiprināt «latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu».
Toreiz nacionāļu iecere gan neizturēja Saeimas deputātu kritiku. Tolaik Tautas partiju pārstāvošais Kārlis Leiškalns pamatoti ieceres virzītājiem norādīja, ka priekšlikums ir bezjēdzīgs, jo ministrs savu amatu ieņem, pateicoties Saeimas uzticībai, ne solījumiem.
«Šis ir tik patosīgs priekšlikums. Un, jo patosīgāk, jo bezjēdzīgāk! Jebkura ministra atrašanās amatā balstās uz Saeimas uzticību. Mums nevajag lieki zvērēt, mums vairāk vajag, lai viņi lieki pastrādā. Tā ka es aicinu neatbalstīt šo likumprojektu, jo nevajag ne kārtības rulli, ne konstitūciju piebārstīt ar lietām, kas ir butaforiskas un patosīgas,» kā liecina Saeimas arhīvā saglabātā informācija, tā toreiz pauda K. Leiškalns, kura viedoklī ieklausījās pārliecinošs Saeimas deputātu vairākums.
Tiesa, 2002. gadā - īsi pirms 8. Saeimas vēlēšanām - deputātu vairākums, sekojot tās pašas Tēvzemei un Brīvībai/LNNK iniciatīvai, Satversmē un Saeimas kārtības rullī iekļāva tikpat kvēli jūsmīgo Saeimas deputāta zvērestu, kurā tie apņemas sargāt latviešu valodu un godāt likumu.
Te gan jāatgādina, ka līdz pat 2014. gadam Saeimas deputātu ētikas kodeksā nebija noteikta atbildība par svinīgā solījuma neievērošanu. 2012. gadā vairāk nekā 10 tūkstoši vēlētāju mēģināja panākt, lai par šādu pārkāpumu varētu piemērot sodu līdz pat impīčmentam, taču šī iniciatīva Saeimā neguva tālāku virzību. 2014. gadā ētikas kodekss tika papildināts ar svinīgajam solījumam veltītu pantu un bargākas padarīja pieļaujamās sankcijas pret ētikas normu pārkāpušo deputātu. Ministriem šāda kārtība gan nav paredzēta.
