Uziet komjaunietes Šuplinskas pirms 32 gadiem tapušo slavinājumu padomju varai
Portāls pietiek.com atsaucas uz patreizējās izglītības ministres Ilgas Šuplinskas pirms 32 gadiem publicēto uzsaukumu laikrakstā "Komunisma Ausma". Tajā šā brīža ministre JKP biedre kaismīgi slavina padomju varu, kā arī nosoda 1987. gada 23. augustā notikušo manifestāciju un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1939. gada Molotova-Ribentropa pakta, kas izraisīja Latvijas Republikas okupāciju un neatkarības zaudēšanu, upurus.
Pietiek.com atgādina, ka pirms 1987. gada manifestācijas okupācijas vara vērsās pret «nacionālistiski noskaņotajiem» jeb Latvijas brīvības cīnītājiem: Latvijas PSR Valsts drošības komiteja jeb čeka fiziski izolēja daudzus organizētāju, «Helsinki-86» biedrus, bet Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas spēku sardze kavēja cilvēku piekļūšanu Brīvības piemineklim.
Tomēr manifestācija izdevās, daudzi latvieši pēc ilgiem okupācijas gadiem publiski pie Brīvības pieminekļa nolika ziedus, bet cilvēki tika apcietināti un sapulcējušies ļaudis izklīdināti. Atsevišķus brīvības tīkotājus čeka un milicija piekāva. Cita starpā šīs zvērības papostīja pat tajā dienā Romas katoļu baznīcas kardināla rīkoto katoļu jauniešu iestiprināšanu.
Neskatoties uz to, demonstrācijā piedalījās līdz desmitiem tūkstošu cilvēku. Iespējams, ka todien aizturēja arī virkni latgaliešu, pat kādu esošo Krišjāņa Kariņa valdības locekli? Virknei protestu organizētāju atņēma pilsonību, un viņi tika izraidīti no valsts.
Toreizējo notikumu kontekstā pietiek.com arī norāda - kāda izlaiduma klases skolniece no Dagdas vārdā Ilga Šuplinska kā Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes organizācijas pirmorganizācijas sekretāre tolaik nesmādēja paslavēt čekas organizācijas Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas akciju «Miera stunda» un publicēja kaismīgu uzsaukumu laikrakstā «Komunisma Ausma».
Tagad, pēc trīsdesmit diviem gadiem atkārtoti publicējam, ko par Molotova-Ribentropa pakta nosodītājiem, grupu «Helsinki-86» un «nacionālistiski noskaņotu cilvēku izprovocētiem mītiņa organizatoriem» tautai rakstīja persona, kura tagad uzskata, ka ir cienīga būt par neatkarīgās Latvijas ministri:
“1. septembrī ir daudz saviļņojošu notikumu, bet katram Padomjzemes skolēnam visnozīmīgākās noteikti ir 45 mieram atvēlētās minūtes. Šogad mūsu klasē Miera stundā valdīja svinīgs noskaņojums. Varbūt tāpēc, ka klasē bija arī astoto klašu skolēni, kuri mācās no mums attieksmi pret šo stundu. Varbūt pieaugušo klātbūtne lika mums būt nosvērtākiem. Bet varbūt arī tāpēc, ka tā ir. Mūsu pēdējā Miera stunda. Vienu pēc otras pāršķiram vēstures lappuses.
Ar vēja appūstām sejām, sastrādātām delnām, karstām, pārliecības pilnām sirdīm klasē ienāk latviešu sarkanie strēlnieki. Pēc tam 1 418 ugunīgās Lielā Tēvijas kara dienas un naktis padomju tautas varonības un nesavtīgas Dzimtenes mīlestības apliecinājums. Skan vārdi par fašistu zvērībām, satriecoši savā necilvēcībā, cietsirdībā, pat neprātā.
Nākotnes lappuses būs jāraksta mums, jaunajai paaudzei. Vai mēs spēsim? Vēl ir laiks padomāt, bet šodien, Miera stundā, mums jāapzinās, ka esam tam gatavi. Neviļus atgriežamies pie 23. augusta notikumiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa.
Par to, ka mūs, Dagdas vidusskolas 11. klases skolēnus, nepiedabūs savā pusē nacionālistiski noskaņotu cilvēku Izprovocētie mītiņa organizatori, esam pārliecināti. Bet jautājums: vai kāds no jums varētu dot pretsparu runātājiem - lika padomāt. Katrs klusībā apsvēra, līdz visi nonāca pie secinājuma: droši vien nevarētu. Visi kopā noteikti, bet katrs atsevišķi nē.
«Ja iepretim mūsu vārdiem rēgosies tukša aile,
Tad nav ko gadsimtu vainot,
tā būs mana un tava vaina.»
Tā raksta dzejniece Olga Lisovska.
Lai mūsu vārdiem vienmēr seko darbi! Mums ir pienācis laiks noteikt savu dzīves pozīciju.”
Citāta no 1987. gada 29. septembra laikraksta «Komunisma Ausma» simt sešpadsmitā numura beigas.
Ja nu vārdam nav pretim «tukša aile», kā pauž dzejniece, bet okupācijas varas slavinājums no komunistu organizācijas amatpersonas spalvas, varbūt vērts septiņreiz nomērīt, pirms kurināt makartisma histēriju?
Droši vien daudzi uzsvērs, ka būšana Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes organizācijā bija teju vai spiesta lieta ikvienam jaunietim, lai gan ir gadījumi, kad jaunieši atteicās.
Droši vien daudzi atzīs, ka būšana par Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes organizācijas pirmorganizācijas sekretāri ir konjunktūra un nodeva okupācijas režīmam, kas sevišķu ļaunumu dažos gadījumos arī nenodarīja.
Droši vien daudzās ģimenēs, kurās vecāki bija kolhoza mākslīgie apsēklotāji un Padomju Savienības komunistiskās partijas pirmorganizācijas sekretāri, bērni varēja arī nezināt par to, ka Latvija ir bijusi okupēta.
Bet viennozīmīgi ir skaidrs, ka Atmodas laikā, 1987. gadā šādu slavinājumu - «padomju tautas varonības un nesavtīgas Dzimtenes mīlestības apliecinājums» - piespiest nevienu ar varu vairs rakstīt gan nevarēja. Nebija nekādi Staļina laiki. Un aiz mēles nevienu nevarēja raut, lai piespiestu publiski laikrakstā kritizēt brīvības cīnītājus pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 23. augustā.
Droši vien to var norakstīt uz mazpilsētas meitenes jaunības ticību komunisma ideāliem un Latvijas PSR sociālistiskās revolūcijas valstiskumam? Varbūt.
Vienīgi tad personām, kas izdzīvojušās pa komunistisku organizāciju, mainījušas dzīves pozīciju, tajā skaitā Zatlera partiju nomainot pret Jauno konservatīvo partiju, nevajadzētu, attaisnojot savu politiku, precīzāk, piesedzot pašu skaidru politisku priekšlikumu galēju trūkumu, citus saukāt par komunistiem un čekistiem.
Turpinājums sekos.